Kad cilvēkam ir kāda problēma, viņš meklē padomu un palīdzību. Viena daļa meklē draugu atbalstu, citi iet pie konsultantiem un speciālistiem, vēl citi meklē atbildes gudrās grāmatās. Īslaicīgas likstas var atrisināt ātri, taču ieilgušas problēmas daudzu gadu garumā nespēj atrisināt draugu atbalsts. To cēlonis ir dziļāks. Cilvēks ar ilgstošām neatrisinātām dvēseles problēmām nespēj gūt pilnvērtīgus panākumus darbā, viņš nejūt gandarījumu no nopelnītas naudas un viņam iet grūti ar stabilu attiecību veidošanu. Lai gūtu dzīvē panākumus, šim cilvēkam ir jāpārkārto visa domāšana un vērtību sistēma. Saprast dziļas problēmas spēj tikai atsevišķi cilvēki ar smalku intuīciju un psihologa spējām.
Psiholoģija cenšas cilvēku uztvert individuāli. Psihologs uzklausa, iedziļinās, jūt līdzi, cenšas saprast un dod padomus. Taču vizīte pie psihologa ne vienmēr spēj dot atbildi uz sarežģītiem dvēseles jautājumiem. Lai arī katrs gadījums ir individuāls, psihologu risināmās problēmas ir līdzīgas. Individuālā pieeja izpaužas tikai ar pielāgošanos konkrētajai situācijai un problēmu māktā cilvēka uzklausīšanai. Risinājumi un secinājumi psiholoģijā ir samērā standartizēti.
Psihoanalīze cenšas izprast cilvēka slēptos zemapziņas procesus. Ļaujot cilvēkam stāstīt un atklāt dziļi slēptus noslēpumus, psihoanalītiķis spēj izprast cilvēka neapzināto rīcības motivāciju. Tā atklājas tādas lietas, kuras cilvēks ar prātu nesaprot. Kad cilvēks ar prātu spēj saprast savā zemapziņā notiekošo, viņš spēj koriģēt savu dzīvi un atrisināt daudzas problēmas. Sevis izprašana dod iespēju sākt jaunu dzīves cēlienu ar jauniem mērķiem, veiksmi un panākumiem. Taču psihoanalīze ir lēns un darbietilpīgs process. Pilnībā notiekošo cilvēka zemapziņā spēj izprast tikai psihoanalītiķis ar daudzu gadu pieredzi. Psihoanalītiķim ir jāietur tolerance pret jebkādiem personības sārņiem, iekšēju agresivitāti, perversām vēlmēm un psihes anomālijām. Tiklīdz analītiķis pacientu sāk nosodīt vai sūta pie psihiatra, psihoanalītiskais darbs ar to tiek apturēts, cilvēkam problēmas tikai palielinās, nevis atrisinās.
Lai ātrāk izprastu problēmu, tam var palīdzēt dažādas tipoloģijas. Visus cilvēkus var dalīt lielās grupās, kuras rīkojas un domā atsevišķos jautājumos līdzīgi. Atrodot pazīmes, kuras norāda uz piederību pie kāda tipa, ir iespējams iepriekš prognozēt aptuvenu šī cilvēka domu gaitu un modelēt aptuvenu personības attīstības varbūtību. Viena tipa pārstāvji neapzināti izvēlas līdzīgas profesijas, veido līdzīgu vērtību sistēmu, tiem arī ir līdzīga attiecību veidošanas pieredze. Cilvēks tipa raksturojumā var atrast paralēles ar notiekošo savā dzīvē. Rodas iespēja ar salīdzinājuma palīdzību saprast, kurā dzīves posmā kaut kas ir izdarīts greizi. Tipa raksturojums dod aptuvenas norādes, kas cilvēkam ir stiprās puses, uz kurām vajadzētu balstīties, lai gūtu panākumus.
Lai arī dalīšanu tipos ir iespējams izmantot precīzākai personības raksturošanai, nedrīkst iedomāties, ka ar tipa raksturojumu par konkrētu cilvēku ir viss pateikts. Cilvēka personība ir daudzveidīga, to nevar iespiest īsā standarta raksturojumā. Viens tipa raksturojums tiek piemērots miljoniem viena tipa pārstāvju, bet miljons cilvēku nevar būt vienādi. Arī atrodot pilnīgi precīzu tipa pārstāvja paraugu, raksturojums spēj dot tikai nelielu daļu no šīs personas individualitātes apraksta. Ļoti daudzas īpašības un personības kvalitātes paliek “aiz kadra”, kas neiekļaujas nevienā no tipu raksturojumiem.
Tipoloģiju ir iespējams izdalīt diezgan daudz. Var cilvēkus dalīt gan pēc ģenētiskām pazīmēm, gan pēc sociālām lomām un profesijām. Neviena tipu dalīšana nevar būt pilnīga, jo var atrast vēl daudz un dažādu kritēriju, pēc kuriem konkrēto personu var iedalīt pie kāda tipa. Ir kļūda ģenētiskām pazīmēm pierakstīt tādas īpašības, kuras veidojušās audzināšanas un vides ietekmē. Tai pat laikā aiz uzvedības var atpazīt ģenētiskas pazīmes, kuras izpaužas temperamentā.
Psiholoģija lielākoties izdala dažādus tipus, kuri veidojušies audzināšanas un vides ietekmē. Šos tipus sauc par sociālajām lomām. Šo tipu noteikšanai tiek izmantoti testi un aptaujas. Pārsvarā sociālā loma raksturo cilvēka vietu sabiedrībā, komunikabilitāti, atvērtību, veiksmes iespējas vai izolētību. Pārējie sabiedrības locekļi cilvēku vērtē pamatā pēc viņa sociālā statusa. No sabiedrības attieksmes ir atkarīga cilvēka spēja gūt panākumus un piepildīt iecerētus mērķus.