Meklējot psihes procesu lokalizāciju neiropsiholoģiskajā skaidrojumā, rodas jautājums, kuros smadzeņu slāņos un līmeņos ir meklējamas psihes funkcijas. Smadzeņu garozas arējā virsmā izšķir trejādus laukus. Šos laukus biežāk sauc par pirmējiem, otrējiem un trešējiem laukiem. Starptautiskajā leksikā smadzeņu zonas dala primārajos, sekundārajos un terciārajos laukos.
Primārajos laukos nonāk tiešie signāli no redzes, dzirdes, smaržas, garšas un jušanas receptoriem. Sekundārajos laukos caur primārajiem laukiem nonāk sensorie signāli no apkārtējās realitātes, kuri rada sajūtas un izjūtas. Tie uzkrāj daudzveidīgas atmiņas par dažādām realitātes maiņām. Ienākot jaunām izjūtām, atmiņa atpazīst šīs sajūtas.
Sekundārie lauki aktīvi dalās informācijā ar citiem sekundārajiem laukiem, tie veido vienotu visaptverošu uztveres loku. Līdz ar to sajūtas no viena uztveres avota strauji tiek salīdzinātas ar cita veida izjūtu atmiņām. Vizuāla aina izsauc savas skaņu un smaržu asociācijas, tuvojošas skaņas rada strauju iztēles sajūtu. Jebkuras izjūtas rada vizuālu, skaņu, sajūtu un smaržu asociāciju kopainu. Vadoties pēc šīm asociācijām pasaules uztvere izjūt notiеkošo apkārt esošajā realitātē šobrīd un tuvākajās sekundēs.
Terciārie lauki aizņem gandrīz pusi garozas teritorijas. Šie lauki bērnam sāk darboties visvēlāk. Tie nodrošina vissarežģītākās garozas funkcijas, tajos notiek augstākie analīzes un sintēzes procesi. Terciārajiem laukiem ir mazāka saistība ar receptoriem, izjūtām un apkārtējās pasaules uztveri, tajos notiek domāšana, ilgstoša informācijas pārstrāde un glabāšana atmiņā. Šie lauki vispār neuztver realitāti, jo informācija tajos nonāk tikai caur sekundārajiem laukiem.
Lai arī terciārajos laukos notiek domāšana, informācija tur ir samesta nesakārtotā veidā kā milzu juceklis. Lai rastos loģiskas domas, dažādi terciārie lauki ir saistīti savā starpā, tie viens otru papildina un savā starpā dalās ar informāciju. Apziņa aptver visus šos laukus un palīdz orientēties informatīvajā haosā ar vārdiskās domāšanas palīdzību.
Lai noglabāto informāciju iztēlotos reāli, cilvēkam ir jāatslēdzas no apkārtējās pasaules. Tas ir stāvoklis, kad informācija ienāk nevis caur primārajiem laukiem, lai sekundārajos laukos atainotu īstenību šeit un tagad, bet otrādi – no iekšienes tiek aktivizēta reālistiska iztēle, kura sekundārajos laukos rada šķietamas īstenības izjūtu.
Aizejot tajā visā pārāk tālu, cilvēks dzīvo prāta konstrukcijās, bet palaiž daudz ko garām īstajā realitātē, rodas izklaidība un neuzmanība, aizfantazēšanās un aizdomāšanās. Cilvēks daudz fantazē, domā, taču pārāk vāji izjūt realitāti. Viņš dzīvo iztēles pasaulē, taču viņam jābūt drošībā, kur apkārt nekas nenotiek. Toties cilvēks ar izteiktāku sajūtu uztveri ar visu pašatdevi jūt apkārtējo pasauli daudzveidīgās niansēs, viņš daudz nekavējas prāta konstrukcijās. Viņam ir aktīvāki sekundārie lauki. Šim cilvēkam ir reālistiska iztēle, jo atmiņas uzbur dažādu izjūtu asociācijas.
Izdalot sensoro un intuitīvo tipu, var pieņemt hipotēzi:
1. Sensorajam tipam ir aktīvāki smadzeņu sekundārie lauki, kuri aizņem lielāku laukumu, aptver vienotu realitātes ainu par notiekošo šeit un tagad ar dažāda veida sajūtām, ieskaitot svara un muskuļu izjūtas. Informācija sekundārajos laukos nonāk no primārajiem smadzeņu laukiem. Ikdienā informācija cirkulē pa dažādu smadzeņu daivu un abu pusložu sekundārajiem laukiem, veidojot vienotu priekšstatu par apkārtējo realitāti un dzīvi kopumā. Labi darbojas reakcija reālajā situācijā, darbība un rīcība ir atkarīga no tā, kas notiek patreizējā brīdī. Vārdiskā domāšana sasaista kopā informāciju no dažādiem sekundārajiem laukiem, veido vienotu priekšstatu par dažāda veida sajūtām un apkārtējo pasauli. Sekundārie lauki noglabā ilgstošajā atmiņā dažādas dzīvē apgūtās sajūtas. Terciārie lauki paplašina pasaules uztveri, atceros notikumus, vietas un apkārtni, bet vairāk to, kas pieredzēts reāli dzīvē, izjusts ar kādām izjūtām ar savu piedalīšanos.
2. Intuitīvajam tipam ir aktīvāki smadzeņu garozas terciārie lauki. Tie aizņem lielāku laukumu, dalās ar informāciju savā starpā, veido vienotu informatīvo loku, sava veida tīmekli. Informācija cirkulē pa dažādu smadzeņu daivu un abu pusložu terciārajiem laukiem. Informācijas plūsma ir haotiska, kas atgādina sapņus miegā. To var saistīt ar intelektuālo intuīciju. Vārdiskā domāšana palīdz šo haosu ievadīt saprātīgā gultnē. Ilgstošā atmiņa terciārajos laukos vairāk glabā nevis reālos iespaidus, bet sapņus, fantāzijas, filmu iespaidus. Pats sapņotājs šajos notikumos nav piedalījies. Ar sekundāro lauku palīdzību informatīvais haoss tiek koriģēts un pielāgots saprātīgam priekšstatam par realitāti.
Ir arī hipotēze, ka ekstraversija ir saistāma ar primāro un sekundāro lauku pārsvaru, labāku realitātes uztveri. Intraverts vairāk domāšanā izmanto terciāros laikus, biežāk atrodas savās domās kā atslēdzies no realitātes. Ja izdala intraverto intuitīvo domātāju, tieši tā arī iznāk. Lai saprastu, var izdalīt psihes funkcijas atsevišķi:
1. Laika intuīcija ir arī intravertā intuīcija, kā arī intelektuālā intuīcija. Tā izmanto aktīvi resursus dziļākajos terciārajos laukos, kuros smeļ informāciju. Vairāk to var saistīt ar relaksāciju, atslēgšanos, nesteidzīgu smadzeņu dziļāko lauku darbību. Cilvēks atrodas savā pasaulē, realitāte apkārt nav svarīga.
2. Sajūtu sensorika ir intraverta funkcija, tā uztver primārās sajūtas apkārt, arī to var saistīt ar relaksāciju, atslēgšanos, taču vairāk nesteidzīgu sekundāro lauku darbību bez stresa. Šīs sajūtas dod relaksētu apkārtējās vides sajūtu. Cilvēks izjūt telpu apkārt, krēslu, apģērbu, ēdienu, klimatu, bet ne notikumus.
3. Iespēju intuīcija ir arī ekstravertā intuīcijā, tā pasauli uztver dinamiski. Šo funkciju var saistīt ar ātru domāšanu, adrenalīnu, stresu, taču šī intuīcija nereaģē uz realitāti tiešā veidā. Šeit un tagad var būt ērts krēsls, silta istaba, bet iespēju intuīcija ģenerē trauksmainus iztēles notikumus, kuri varētu būt iespējami. Svarīgāki ir iztēles notikumi, kuri var radīt psihosomatiskus traucējumus tikai no iedomām, bet ne realitāte ap sevi. Tikai tad, ja tuvumā notiek notikumi (ne pasaules otrā malā vai filmā), iespēju intuīcija saslēdz kopā iztēli ar primāro realitātes uztveri.