Iespēju intuīcija ir specifisks socionikas jēdziens, kādu nepielieto citās nozarēs. Jebkurš cilvēks, kurš nav pazīstams ar socioniku, šādu jēdzienu uztver ar skepsi. Ir iespēja ar tēlainām asociācijām iztēloties, kas ar to ir domāts, taču nav pierādījumu citās pētniecības nozarēs, kas pierādītu, ka šāda psihes funkcija eksistē. Arī socionikā iespēju intuīcija ir postulēta tikai kā teorētisks aspekts.
Jau pats vārds intuīcija rada aizdomas, vedinot domāt, ka būs runa par "devīto prātu", "sesto maņu", "kosmosu", "augstāko saprātu" utt. Intuīcijas darbība psihē ir samērā miglaina un grūti apjaušama. Ar intuīcijas palīdzību ir iespējams atrast atrisinājumu sarežģītām problēmām, taču kā tas notiek, nav atbildes. Trūkst pragmatisku skaidrojumu, kas īsti ir intuīcija, kā tā darbojas.
Lai atrastu iespēju intuīcijas reālo eksistenci, var meklēt paralēles ar citās pētniecības nozarēs izdalītām psihiskajām funkcijām, mēģinot atrast sinonīmus un atpazīstamas līdzības. Literatūrā par smadzeņu darbību ir atrodams specifisks jēdziens, ko sauc par varbūtisko prognozēšanu. Latviešu valodā internetā par to gandrīz nekā nav, ir vienīgi "varbūtības prognozēšana", kas ir saistīts ar naudas kursiem, tirgus analīzi un budžeta plānošanu. Tas nav gluži tas, kaut gan varētu būt saistīts. Par varbūtisko prognozēšanu vairāk ir krievu valodā ar jēdzienu вероятностное прогнозирование, kas latviski nozīmē iespējamības prognozēšanu. Angliski var atrast informāciju, taču paralēles ir tikai tajos gadījumos, kad ir runa par smadzenēm brain probability prediction un vārdisko domāšanu, ne par fiziku, klimatu un matemātikas modeļiem. Varbūt iespēju intuīcija un varbūtiskā prognozēšana varētu būt viens un tas pats?
Varbūtiskā prognozēšana prognozē situācijas attīstību ar iztēli un vārdisko domāšanu. Nezināmus notikumus psihe salīdzina ar atmiņā esošo pagātnes pieredzi attiecībā uz līdzīgu situāciju, uz šī salīdzinājuma pamata izveido hipotēzi par varbūtējiem notikumiem, kas sekos pašreizējā situācijā. Domas aizsteidzas priekšā darbībai. Tādējādi varbūtiskā prognozēšana piedalās turpmākās rīcības plāna koriģēšanā. To var saistīt ar uzmanību un reakciju.
Katrai situācijai ir vairāki risinājumi. Gaidāmo notikumu paredzēšana ir saistīta ar risku. Tur ir zināms nenoteiktības un nejaušības elements. Uz prognozējošiem jautājumiem var atbildēt: “Pilnīgi iespējams”, “neko noteiktu nevaru pasacīt’, "varbūt derēs", “visticamāk, ka nē” un tamlīdzīgi. Vieni paredzējumi piepildās bieži, citi tikpat kā nepiepildās, citi piepildās reti. Smadzenes, prognozējoši modelēdamas situācijas attīstību, subjektīvi novērtē gaidāmo notikumu varbūtību. Jo precīzāk situācijas iznākums būs novērtēts, jo mazāk paliks nenoteiktības. Un jo lielākas būs izredzes, ka pagūsim pieņemt optimālo lēmumu.
Pamatā varbūtiskā prognozēšana ir valodas un vārdiskās domāšanas sastāvdaļa. Vārdu izkārtošanās saprotamā teikumā jau ir šīs prognozēšanas rezultāts. Jebkura doma, iztēles aina, fantāzija veido raitu teikumu saprotamos vārdos. Rīcība, darbība, runāšana, saruna, atbilde seko pēc tam. Kad darbojas varbūtiskā prognozēšana, cilvēks domā, fantazē, klausās, vēro, seko līdzi. Viņš pats vēl nedara un nerunā. Darbība seko kā atbilde uz varbūtiskās domāšanas radīto spriedumu.
Kā var nojaust, ļoti labi attīstīta varbūtiskā prognozēšana dod iespēju saprast cilvēku no pusvārda, labi uztvert notikumu tālāko gaitu. Taču šī prognozēšana var būt pārspīlēta, pārmērīga, emocionāli sakāpināta, neirotiska un slimīga. Prognozējot notikumu tālāko attīstību, iztēle pārcilā vairākus scenārijus. Jāpatur prātā, ka var gadīties arī vissliktākais. Ejot pa lauku ceļu, aiz nākamā krūma var slēpties arī laupītājs. Varbūtība tam ir neliela, taču kriminogēnā situācija kopumā valstī neizslēdz šādu iespējamību. Varbūt cilvēks vēl nekad nav saskāries ar kriminālām personām, taču televīzijas ziņās redzētais brīdina par tādu varbūtību.
Ja cilvēkam ir pārāk spilgta iztēle, viņš aiz katra krūma sāks gaidīt aplaupītājus un dzīvos vienās bailēs. Lai tā nenotiktu, cilvēkam ar prātu jāsaprot, kādos gadījumos, vietās un diennakts stundās krimināli notikumi var notikt biežāk. Ir jārīkojas tā, lai pēc iespējas izvairītos no riska. Varbūtiskā prognozēšana vedina cilvēku nodrošināties ar papildus drošības līdzekļiem. Ir jāpatur prātā kāds rezerves rīcības variants.
Vēl slimīga un aplama iespējamības prognozēšana ir paranoja. Tie ir kaitniecības un vajāšanas murgi. Cilvēks ar iztēli ģenerē sazvērestības scenārijus, ļaunus nodomus, slēptus plānus, intrigas, indēšanu, nogalināšanas draudus, īpašuma bojāšanu utt. Kaitniecība tiek piedēvēta pavisam nevainīgiem cilvēkiem.
Ar varbūtisko prognozēšanu ir iespējams iztēloties iespējamo notikumu attīstību, taču mājās mierīgā atmosfērā tā vadās tikai pēc iztēles un atmiņām. Varbūtiskā prognozēšana scenārijus iztēlojas ar prātu un iztēli, kad rīcība un piedalīšanās notikumos vēl tiek plānota. Tā var būt tikai iztēle, kas nekādi neietekmē rīcību ikdienā. Cilvēks domās dzīvo ļoti dinamisku dzīvi, iekuļas vētrainos un bīstamos notikumos, ceļo pa pasauli, bet ikdienā dzīvo pa savu māju. Ja prognozēšana aiziet pārāk tālu no realitātes, šīs prognozes nav izmantojamas ikdienā. Tas var izpausties kā izklaidība, lidināšanās mākoņos.
Ja pieņem hipotēzi, ka iespēju intuīcija ir tā pati varbūtiskā prognozēšana, tad rodas jautājums, kā tad ir ar sajūtām un sensoriku? Kur rodas pretstati? Vārds "iespēju" ir līdzvērtīgs jēdzieniem "varbūtisks, iespējams", varbūt ir, bet varbūt nav. Prognozēšana dod iespēju secināt, ka varētu būt, bet nav pārliecības, varbūt nav. Sajūtas balstās tikai uz to, kas ir taustāms, reāli eksistē. Prece ir veikalā nevis varētu būt vai nebūt. Kas ir realitātē, aizsniedzams, to ir vērts ņemt vērā.
Mēģinot atšifrēt, kur tajā visā slēpjas intuīcija, tomēr nākas secināt, ka intuīcija un sajūtas nebūt nav pretstati. Intuīcija reālajā situācijā kā reiz balstās uz sajūtām. Kāda aizdomīga smarža, kaut kas vibrē, čirkst, kaut kur klaudz. Nozīme ir skaņām, čaboņai, intonācijai, soļu dipoņai, suņa riešanai. Intuitīvajam tipam vairāk raksturīga domāšana varbūtībās, iespējamībās, iztēles prognozēs. To varētu dēvēt arī par "varbūtējo tipu".