Neilgi
pēc Pirmā pasaules kara iznāca Šveices psihiatra un
psihoanalītiķa Karla Gustava Junga grāmata “Psiholoģiskie
tipi”. Divdesmitajos gados pieauga Junga popularitāte, pie
viņa devās mācīties cilvēki no visām pasaules malām, viņš
ceļoja uz ASV, Āfriku, Indiju, uzstājās ar lekcijām, saņēma
goda nosaukumus dažādās pasaulslavenās universitātēs.
Tomēr
grāmata “Psiholoģiskie tipi” bija uzrakstīta pārāk sarežģītā
valodā, tā guva atzinību akadēmiskajās aprindās, bet neguva
plašu popularitāti tautas masās. Jungs tālākajos pētniecības darbos bija aizņemts ar citām
psihoanalītiskajām tēmām, atstājot savu izstrādāto
tipoloģiju sākotnējā stadijā.
Junga
grāmatas lielu daļu aizņem filozofiski apcerējumi, kuros var
burties līdz smadzeņu izmežģīšanai, bet tie nespēj dot
atbildes uz psiholoģiskiem jautājumiem. Jungs tiek uzskatīts par
vienu no psiholoģijas pamatlicējiem, taču diez vai viņa
filozofija spēj dot atbildes uz psiholoģiskiem jautājumiem. Tomēr
filozofijas klātbūtnei Junga darbos ir sava jēga. Junga laikā
psiholoģija bija savā attīstības sākumstadijā, toties
filozofijai līdz tam bija gadsimtu vēsture. Ar filozofisku
rakstības stilu bija iespēja piesaistīt jaunajai psiholoģijai
intelelektuāļu aprindas.
Junga
izdalītie tipoloģiskie kritēriji ir samērā nekonkrēti. Tie
nemēdz noenkuroties vienā polusā, bet atrodas pastāvīgi balansā
kā uz šūpolēm. Izdalot galējības, ir viegli izdalīt tipus, bet
reālajā dzīvē biežāk nākas saskarties ar kaut ko pa vidu.
Tipoloģiskās iezīmes mainās atkarībā no vecuma, dzimuma,
individuālajām īpatnībām, audzināšanas, laikmeta, labklājības,
klimata vai gadalaika.
Savus
darbus un izteikumus Jungs nemitīgi ir papildinājis un mainījis,
atstājot daudznozīmīgas interpretācijas iespējas. Junga darbi
lielākoties ir zinātnisku apcerējumu virknējumi, kuri ir virzīti
vairāk uz sarunu un pārdomām. Nevajadzētu Junga darbus uztvert kā
absolūtu un negrozāmu patiesību, jo tajos ir ļoti daudz
aizmaldīšanās radošos sānceļos un meklējumos, kas grāmatā ir
ieplūdusi sarežģītā un samudžinātā valodā. Arī Jungs pats
atzīst, ka viņa tekstu izpratne ir atkarīga no lasītāja
domāšanas ievirzes. Viņš ne tik daudz pierāda un veido sistēmu,
bet rakstot radoši meklē risinājumus.
Lai
arī uz Junga teorijas bāzes tālāk tika izveidotas praktiski
izmantojamas tipoloģijas, Jungs visas savas dzīves laikā uzsvēra,
ka viņa izdalītie tipi nav klasifikācija. Tie ir tikai novērojumi,
kuri sākotnēji radās, vērojot spilgti atšķirīgus cilvēkus, to
skaitā savus psihiski slimos pacientus, kuru uzvedība bija galēja
un uzreiz pamanāma. Lai izdalītu klasifikāciju, tam būtu
vajadzīgi pierādījumi un konkrētāki pamatojumi fizioloģijā.
Vērojot veselus un parastus cilvēkus, tipoloģiskie kritēriji
izplūst un balansē dažādās proporcijās.
"Psiholoģiskie tipi" - grāmatas ievads - Karls Gustavs Jungs
"Psiholoģiskie tipi" - grāmatas ievads - Karls Gustavs Jungs