Psiholoģiskie tipi

Karls Gustavs Jungs

IEVADS

Ārsta darbā ar nervu slimniekiem jau sen esmu pamanījis, ka bez daudzajām cilvēka psihes individuālajām at­šķirībām pastāv arī tipiskas atšķirības. Līdz ar to pir­mām kārtām izdalāmi divi krasi atšķirīgi tipi, kurus esmu nosau­cis par introverto un ekstraverto tipu.

Aplūkojot dzīves ritumu, redzam, ka viena cilvēka likteni gal­venokārt nosaka viņa ārējie interešu objekti, turpretim otra likteni vispirms viņa paša iekšējā dzīve. Bet tā kā mēs zināmā mērā esam pakļauti novirzēm uz vienu vai otru pusi, tad dabiski, lietas uztveram un saprotam tā, kā tas rak­sturīgi tipam, pie kura paši vairāk vai mazāk piederam.

Situācija kļūtu relatīvi vienkārša, ja ikviens la­sītājs zinātu, pie kura vispārīgā tipa viņš pats pieder. Taču ne­reti ir ļoti grūti izlemt, vai kāds pieder pie viena vai otra tipa, īpaši, ja jautājums tiek uzdots sev pašam. Turklāt spriedumi par paša personību vienmēr izceļas ar īpašu neskaidrību. Šī «aizplīvurošanās» vērojama tā­pēc, ka katram spilgti izteiktam tipam ir raksturīga tendence uz savas vienpusības kompensāciju.

Sava tipa precizējumi kļūst vēl jo vairāk sarežģīti tāpēc, ka mūsos dominē nostāja vispār noliegt tipu eksistenci un pieņemt vienīgi individuālās atšķirības. Cilvēka psiholoģiskā reakcija ir ārkārtīgi sarežģīta un tāpēc arī tik tikko izdodas sniegt absolūti pareizu tās ainu.

Varētu likties, ka visvienkāršākais ceļš būtu bijis aprakstīt divus konkrētus gadījumus, un sadalot tos, pret­nostatīt. Taču ikvienā cilvēkā ir «iemontēti» abi mehānismi – gan ekstraversija, gan introversija un tikai viena vai otra mehā­nisma relatīvs pārsvars konkretizē attiecīgo tipu.

Ārējie apstākļi un iekšējais psihes stāvoklis ir labvēlīgi viena mehānisma attīstībai, vienlaikus iero­bežojot un liekot šķēršļus otra mehānisma attīstībai. Pastāvot šādai situācijai, rodas noteikta mehānisma pārsvars. Ja šis stāvoklis kļūst ilgstošs un pastāvīgs, tad tā re­zultātā arī rodas tips, kas ir pierasta pozīcija, kurā viens mehā­nisms pastāvīgi dominē, vienlaikus tomēr nebūdams spējīgs pil­nībā apspiest otru, jo arī tas ir viennozīmīgi nepieciešams psi­hiskās darbības uzturēšanai.

Tieši tāpēc nav iespējama tīra tipa eksistence tajā nozīmē, ka tas pilnībā izmantotu vienu mehānismu, otram mehānismam vienlaikus pilnīgi atrofējoties. Tipisks stā­voklis vienmēr nozīmē tikai nosacītu viena mehānisma pārsvaru.

Ekstraversijas un introversijas konstatēšana pirmoreiz deva iespēju atšķirt divas psiholoģiski visaptverošas indivīdu grupas. Tomēr šie grupējumi ir tik virspusēji un vispārināti, ka nepie­ļauj neko vairāk par vispārīgu sadalījumu. Precīzākos to indi­vīdu psiholoģijas pētījumos, kuri iekļaujas vienas vai otras gru­pas robežās, uzreiz parādās lielas atšķirības starp atsevišķiem indivīdiem, kuri, neraugoties uz šīm atšķirībām, pieder pie vie­nas un tās pašas grupas.

Tieši tāpēc mums jāsper vēl viens so­lis, lai mēs spētu noteikt, no kurienes rodas to indivīdu atšķirī­bas, kuri pieder pie vienas un tās pašas grupas. Mana pieredze ir pierādījusi, ka indivīdus pašā vispārīgākajā veidā var sadalīt ne tikai pēc universālās atšķirības (ekstraversijas vai introversijas), bet arī pēc atsevišķām psihiskajām pamatfunkcijām.

Tāpat kā ārējie apstākļi un iekšējā pasaule izraisa ekstraversijas un introversijas pārākumu, tie veicina indivīdā arī noteiktas pamatfunkcijas pārākuma veidošanos. Spriežot pēc sa­vas pieredzes, par pamatfunkcijām es uzskatu domāšanu, emocijas, sa­jūtas un intuīciju. Ja dominē viena no šīm funkcijām, rodas attiecīgais tips. Tāpēc es iz­šķiru domājošo, emocionālo, sensoro un intuitīvo tipu.

Katrs no šiem tipiem var būt introvertēts vai ekstravertēts atkarībā no savas uz­vedības un pasaules uztveres. Divos savos iepriekšējos pētījumos par psiholoģiskajiem tipiem es apvienoju domājošo tipu ar intro­verto un emocionālo tipu ar ekstraverto. Izrādījās, ka šī metode ir nepilnīga, problēmu izstrādājot un analizējot dziļāk.

Abi tipi ir tik atšķirīgi un pretstats ir tik acīmredzams, ka to pastāvēšana ir saprotama arī nespeciālistam psiholoģijas lie­tas. Ikvienam ir zināmi noslēgtie, ar grūtībām izzināmie, bieži vien kautrīgie raksturi, kas ir pilnīgs pretstats atvērtiem, bieži vien jautriem vai vismaz draudzīgiem un viegli pieejamiem rak­sturiem, kuri ar visiem spēj sadzīvot un pat strīdoties tomēr spēj ietekmēt citus vai pieļaut citu ietekmi uz sevi.

Parasti šādas at­šķirības vispirms gribas uzskatīt tikai par savdabīga rakstura gadījumiem. Bet tas, kuram bijusi iespēja pamatīgi iepazīt daudzus cilvēkus, atklāj, ka tādi gadījumi nepavisam nav individuāli gadījumi, bet ir daudz vispārīgākas tipiskas ievirzes.

Lokāli ierobežots iedzīvotāju slānis ar vienādu audzināšanu un izglītību varētu būt šādas ievirzes nesējs, taču tipi sadalās šķietami patvaļīgi. Vienā un tajā pašā ģimenē viens bērns var būt introverts, bet otrs ekstraverts. Tā eksistences pamatā ir kaut kas neapzināts un instinktīvs. Tipu pretstata pamatā kā vispārīgam psiholoģiskam fenomenam jābūt kādiem bioloģiskiem priekšnosacījumiem.

Dabā pastāv divi fundamentāli atšķirīgi adaptācijas veidi. Viens no veidiem ir paaugstināts aug­līgums līdztekus atsevišķa indivīda relatīvi vājai aizsardzības spējai un īsam dzīves ilgumam. Otrs veids ir indivīda no­drošinātība ar daudzveidīgiem pašsaglabāšanās līdzekļiem līdz­tekus relatīvi niecīgam auglīgumam. Šis bioloģiskais pretstats, man šķiet, ir ne tikai analoģija, bet arī abu psiholoģisko adap­tācijas veidu vispārējs pamats.

Šeit varētu ierobežoties ar vispārēju norādi uz ekstravertā tipa īpašību pastāvīgi tērēt sevi un visā izplatīties, no otras puses uz introvertā tipa tendenci aizsargāties no ārējām ietekmēm, pēc iespējas atturēties no jebkādas liekas savas enerģijas tērēšanas.

Fakts, ka dažreiz bērnam pat pirmajos dzīves gados ir saskatāma viena no tipiskajām ievirzēm, liek pieņemt, ka noteikta ievirze nekādā ziņā nerodas cīņā par eksistenci. Var jau, protams, pietiekami pamatoti iebilst, ka arī mazs bērns un pat zīdainis ir spiests veikt neapzinātu psiho­loģiskas adaptācijas procesu, taču šis arguments kļūst visai apšaubāms, ja atgādina tikpat neapstrīdamu faktu, ka di­vus vienas mātes bērnus jau ļoti agri var klasificēt kā pretsta­tītos tipus, turklāt mātes attieksmē nav iespējams pierādīt ne ma­zākas pārmaiņas.

Lai gan es nekādā gadījumā negribētu novēr­tēt par zemu vecāku ietekmes bezgalīgo daudzveidību, tomēr šī pieredze liek man atzīt, ka izšķirošais faktors meklējams bērna iedzimtībā. Šeit es, protams, domāju tikai tos gadījumus, kuri realizējas normālos apstākļos. Pretējā gadījumā, kad vērojama galēji stingra, nenormāla mātes nostādne, ar vardarbības palīdzību var tikt uzspiesta relatīvi viendabīga pozīcija, kas traucē izpausties dabiskām tipa iezīmēm. Šāds indivīds savā tālākajā dzīve bieži kļūst neirotisks un viņa izdziedināšana iespējama tikai atklājot indivīdam dabiski atbilstošo ievirzi. Tipa iezīmju kropļošana rada lielu ļaunumu organisma fizioloģiskajai labklājībai un bieži kļūst par garīgo un fizisko spēju izsīkuma cēloni.