Cilvēks, kurš sajauca savu sievu ar cepuri

Olivers Sakss


Pirmais stāsts no grāmatas "Vīrs, kurš noturēja savu sievu ar cepuri"


Neirologs Olivers Sakss no savas ārsta prakses septiņdesmitajos gados ir aprakstījis visādus pasaules uztveres zudumus, kas saucas agnozijas. Šajā stāstā ir runa par nespēju atpazīt sejas. Aprakstītais pacients atpazina citus pēc balss vai kādas raksturīgas pazīmes: "Izņēmumu sastādīja tikai Einšteins, kuru profesors atpazina pēc ūsām un frizūras." Šādos gadījumos cilvēks neatpazīst ne tikai sejas, bet arī daudz ko citu.
Mans stāsta tulkojums (Gints Veiss)

Profesors P kādreiz bija labi pamanāma figūra mūzikas pasaulē, daudzu gadu garumā viņš bija pazīstams dziedātājs, pēc tam pasniedza mūziku konservatorijā. Tur pirmo reizi nodarbībās sāka parādīties dažas no viņa dīvainībām. Dažreiz profesors nepazina kādu studentu, pareizāk sakot, nepazina viņa seju. Taču vajadzēja tik studentam ierunāties, profesors tūlīt atpazina viņu pēc balss. Tas notika arvien biežāk, radot pārpratumus, apjukumu un bailes, un bieži vien vienkārši komiskas situācijas. Profesors ne tikai arvien sliktāk atšķīra sejas, bet arī sāka redzēt cilvēkus vietās, kur to nemaz nebija.
Ugunsdzēšamo aparātu vai autostāvietas skaitītāju viņš noturēja par bērnu uz sāka glāstīt tam “galviņu”. Ar draudzīgām runām profesors vērsās pie mēbeļu rokturiem, un pamatīgi brīnījās par to atbildes klusēšanu. Sākumā pats profesors tikai pasmējās par šiem brīnumiem. Viņa muzikālās dotības saglabājās iepriekšējā līmenī. Viņš jutās pilnīgi vesels un savas kļūmes neuztvēra par nopietnu problēmu.
Aizdomas, ka kaut kas ir nepareizi, pirmo reizi parādījās pēc trīs gadiem līdz ar cukura diabēta attīstību. Zinot, ka diabēts var radīt acu komplikācijas, profesors P devās uz konsultāciju pie acu ārsta, kurš izmeklēja viņa medicīnisko vēsturi un rūpīgi pārbaudīja redzi. “Ar acīm viss kārtībā, bet ir problēmas ar smadzeņu redzes uztveres zonu. Mana palīdzība tur nav vajadzīga, bet ir vajadzīgs, šķiet, neiropatologs” - teica speciālists. Tā profesors P nokļuva pie manis.

Jau pirmajās iepazīšanās minūtēs kļuva skaidrs, ka tās nav plānprātības pazīmes parastā nozīmē. Man priekšā bija cilvēks ar augstu kultūru un personīgo šarmu, ar labi organizētu ātru runu, ar izdomu un humora izjūtu. Es nevarēju saprast, kāpēc viņš tika nosūtīts uz mūsu klīniku.
Tomēr kaut kas bija nepareizi. Sarunas laikā viņš paskatījās uz mani, pagriezās pret mani, bet parādījās kaut kāda neatbilstība - grūti formulēt, kāda tieši. Viņa skatiens, tā vietā, lai koncentrētos uz mani - aplūkojot un parastā veidā “apgūtu” redzamo, pēkšņi tika reģistrēts uz manu degunu, tad uz labās auss, tad tieši zem zoda un tad atkal augstāk uz labo aci. Radās iespaids, ka P atpazina un pētīja atsevišķas manas daļas, bet neredzēja seju kopumā. Jautās koordinācijas kļūmes mīmikā un sejas izteiksmē. Viņš redzēja, viņš pētīja mani, un vēl...
– Kas tad jūs uztrauc? - es jautāju.
– Personīgi es nepamanu neko īpašu, - viņš atbildēja ar smaidu, - bet daži domā, ka man ir nogājis greizi ar acīm.
– Un jums kā šķiet?
– Būtiskas problēmas laikam nav, tiesa gan, laiku pa laikam gadās kļūmes...
Šajā brīdī es uz brīdi atstāju istabu, lai parunātu ar viņa sievu, un, kad atgriezos, P mierīgi sēdēja pie loga. Viņš neskatījās ārā, bet drīzāk uzmanīgi klausījās, kas ārā notiek.
– Transporta kustība, - viņš teica, - ielas trokšņi, vilcieni tālumā - tas viss kopā rada sava veida simfoniju, vai ne? Jūs zināt, Onegēram ir tāda lieta - “Pacific 234”?
Jauks cilvēks, es nodomāju. Kādi vēl tur var būt nopietni traucējumi?Vai atļausiet sevi izmeklēt?
– Protams, doktor Saks.
Es apslāpēju savu un, iespējams, arī viņa satraukumu ar nomierinošu neiroloģisku pārbaudi - muskuļu spēks, kustību koordinācija, refleksi, tonuss... Un refleksu pārbaudes laikā notika pirmā dīvainība. Es novilku profesoram kurpi no kreisās kājas, un parīvēju viņa papēdi ar atslēgu. Pēc tam atvainojos un sāku salikt oftalmoskopu, ļaujot profesoram kurpi uzvilkt pašam. Man par pārsteigumu pēc minūtes ar kurpes uzvilkšanu viņš vēl nebija ticis galā.
– Vajadzīga palīdzība? - es pajautāju.
– Ko? - viņš brīnijās. - Kas?
– Vai Jums palīdzēt uzvilkt kurpi?
– Ā-ā, - viņš teica, - esmu aizmirsis par to. - Un sev zem deguna nomurmināja: - Kurpi? Kādu kurpi?
Šķita, ka viņš ir neizpratnē.
– Jūsu kurpe - es atkārtoju. - Es domāju, ka jums būtu vērts to uzvilkt.
P turpināja skatīties uz leju, ļoti koncentrēti, taču garām mērķim. Visbeidzot viņa skatiens apstājās pie savām kājām:
– Te ir mana kurpe, jā?
– Nē, - es teicu, - tā nav kurpe. Tā ir kāja. Kurpe ir šeit.
– Tā jau es domāju, ka šī ir kāja.
Lai izvairītos no turpmākiem pārpratumiem, es palīdzēju viņam kurpi uzvilkt. Pats P likās mierīgs un vienaldzīgs, varbūt tas viss viņu pat nedaudz uzjautrināja.
Es turpināju pārbaudi. Redze bija normāla: profesoram nebija grūti saskatīt nokritušu saspraudi uz grīdas. Lai gan, ja tā bija pa kreisi no viņa, viņš ne vienmēr to ievēroja.
Nu tā, redzēja P labi, bet ko tieši? Es atvēru žurnālu “National Geographic” un lūdzu, lai viņš apraksta dažas bildes.
Rezultāti bija ļoti interesanti. Profesora skatiens lēkāja pa attēlu, tverot atsevišķus sīkumus, - tāpat kā tad, kad viņš skatījās uz manu seju. Viņa uzmanību piesaistīja palielināta spilgtuma un krāsas laukumi, kurus viņš komentēja apskates gaitā. Bet viņam ne reizi neizdevās aptvert visu ainu kopumā. Viņš redzēja tikai detaļas, kuras izcēlās līdzīgi punktiņam uz radara ekrāna. Aplūkojot fotogrāfijas, viņš nespēja uztvert attēlu kā vienotu bildi. Viņam bija pilnīgi sveša izpratne par dabas ainavu un tās panorāmas plašumu.
Es parādīju viņam žurnāla vāku, kurā bija redzamas Sahāras tuksneša kāpas.
– Ko jūs redzat šeit?
– Es redzu upes, - sacīja P, - nelielu viesnīcu ar terasi un skatu uz ūdeni. Terasē pusdieno cilvēki. Tur un vēl tur ir atvērti krāsaini saulessargi.
Viņš skatījās caur žurnāla vāku tukšumā, uz nejaušu asociāciju pamata izdomājot neeksistējošas pazīmes. Izdalot atsevišķus sīkumus, P mēģināja no tiem uzkonstruēt priekšstatu par attēlu kopumā. Tuksneša kāpas P noturēja par atvērtiem saulessargiem. Nez kā viņam izdevās tur atrast kādas detaļas, no kurām tika uzburta viesnīca ar terasi.
Pēc skata es laikam izskatījos apjucis, bet P, škiet, uzskatīja, ka ir labi ticis galā ar uzdevumu. Viņa sejā bija neliels smaids. Sapratis, ka pārbaude ir veiksmīgi pabeigta, profesors sāka skatīties apkārt, meklējot savu cepuri. Viņs pastiepa roku, satvēra sievas galvu... un mēģināja to pacelt, lai it kā uzliktu sev galvā. Manā priekšā šis cilvēks sievas galvu sajauca ar cepuri! Profesora sieva tajā pašā laikā palika diezgan mierīga, it kā jau sen būtu pieradusi pie tādām lietām.
Tradicionālās neiroloģijas izpratnē tas viss likās diezgan neizprotams. Daudzos aspektos P uzvedība bija pilnīgi normāla, bet atsevišķās jomās jautās katastrofa - absolūta un noslēpumaina. Kā viņš varēja sajaukt sievu ar cepuri un vēl normāli funkcionēt kā mūzikas skolotājs?
Tas viss lika padomāt, un pēc tam izskatīt P atkal - šoreiz pie viņa mājās, ierastā vidē.
Dažas dienas vēlāk es devos pie profesora un viņa sievas ciemos. Portfelī biju noglabājis notis no “Mīlestības dzejnieka”, es zināju, ka profesors mīl Šūmani. Profesora sieva mani ieveda plašā dzīvoklī, kas atgādināja Berlīnes daudzdzīvokļu apartamentus XIX gadsimta beigās. Lieliskais vecais flīģelis “Bezendorfer” svinīgi stāvēja istabas vidū. Uz rakstāmgalda bija vēl citi mūzikas instrumenti un notis. Dzīvoklī, protams, bija arī grāmatas un gleznas, bet mūzika bija noteicošā.
Profesors ienāca istabā, nedaudz paklanījās, un... ar izstieptu roku izklaidīgi devās pie antīka grīdas pulksteņa, lai paspiestu roku ienākušajam viesim. Izdzirdējis manu balsi, P koriģēja virzienu un sarokojās ar mani. Mēs apmainījāmies ar sveicieniem un parunājām par gaidāmajiem koncertiem. Tad es uzmanīgi pajautāju, vai viņš nevarētu kaut ko uzdziedāt.
– “Diechterliebe”! - P iesaucās. - Bet es nevaru vairs izlasīt notis. Vai jūs uzspēlētu?
– Pamēģināšu, - es atbildēju.
Pie brīnišķīgajām vecajām klavierēm pat mans akkomponents skanēja pienācīgi labi. Un P uzstājās mūsu priekšā kā izteiksmīgs operdziedātājs ar perfektu balsi un smalku muzikālu dzirdi. Kļuva skaidrs, ka mūsu konservatorija gūst labumu no viņa pakalpojumiem ne aiz labdarības.
Deniņu daiva, kura uztver un analizē skaņas, bez šaubām, profesoram bija kārtībā. Tās smadzeņu daļas deniņu daivā, kuras atbildēja par viņa muzikālo talantu, darbojās nevainojami. Tagad vajadzētu noskaidrot, kas notiek viņa paura un pakauša daivās, kur notiek redzamās informācijas pārstrāde. Šim nolūkam man bija sagatavotas dažādas daudzstūru figūras, ar kuru palīdzību ir iespēja testēt spēju uztvert apkārt esošo priekšmetu uzbūvi.
– Kas tas ir? - es jautāju, paņemot pirmo daudzstūri.
– Kubs, protams.
– Un tas? - izstiepu rokā otru ģeometrisko figūru.
Viņš lūdza atļauju iepazīties ar to tuvāk - un ātri tika galā ar uzdevumu:
– Tas, protams, ir dekaedrs. Un pārējiem nav vērts tērēt laiku - es atpazīšu arī ikosaedru.
Ģeometriskās formas viņam nesagādāja nekādas problēmas. Un kā būs ar sejām? Es izņēma kārtis, bet viņš viegli atpazina uz kārtīm uzzīmētos kalpus, dāmas, karaļus un džokerus. Tiesa gan, uz kārtīm ir stilizēti attēli. Nebija iespēja noteikt, vai profesors uz kārtīm redz reālus cilvēkus vai tikai stilizētas figūras. Tad es nolēmu viņam parādīt karikatūru krājumu, kas atradās manā portfelī. Un arī ar to P pamatā tika galā labi. Izdalot atslēgas detaļu - Čērčila cigāru vai pazīstama komiķa degunu, viņš nekavējoties atpazina karikatūrā attēloto seju. Bet ņemsim vērā, ka karikatūra ir formāla un shematiska. Tagad vajadzētu pārbaudīt, kā viņš tiks galā ar reālām cilvēku sejām.
Es ieslēdzu televizoru, nogriezu skaņu un atradu vienā no kanāliem agrīno filmu ar Betu Deivisu. Gāja mīlas scēna. Profesors neatpazina aktrisi. Bet lai gan viņš varēja arī vienkārši nezināt par tās esamību. Pārsteidza kas cits. Viņš pilnīgi neatšķīra ekrāna varoņu sejas izteiksmes, neskatoties uz to, ka emocionāli vētrainās scēnas laikā tie nodemonstrēja plašu jūtu gammu, no nospiestas apātijas, caur vētrainu kaisli, atgrūšanu un naidu līdz izkušanai apskāvienos. Profesors nesaprata, kas ekrānā notiek un kas ir kas. Viņš pat nevarēja noteikt mīlas varoņu dzimumu. P atsauksmes un komentāri par ekrānā notiekošo skanēja kā robotam, it kā to komentētu marsieši.
Bet vai profesora grūtības nav saistītas ar mākslīgo Holivudas celuloīda industriju? Varbūt viņš labāk tiks galā ar sejām, kuras sastāda daļu no viņa paša dzīves. Pie dzīvokļa sienām karājās fotogrāfijas - radinieku, kolēģu, skolnieku un viņa paša. Es savācu šīs fotogrāfijas kaudzītē, un jau nojaušot neveiksmi, sāku viņam pa vienai rādīt. To, ko varēja norakstīt kā joku vai kuriozu attieksmē pret filmu, reālajā dzīvē izvērtās par traģēdiju. Pilnīgi un pavisam P neatpazina nevienu - ne ģimenes locekļus, ne skolniekus, ne kolēģus, ne pats sevi. Izņēmumu sastādīja tikai Einšteins, kuru profesors atpazina pēc ūsām un frizūras. Līdzīgi gadījās arī ar dažiem citiem cilvēkiem.
– Ahā, tas ir Pols! - izsaucās P, aplūkojot brāļa fotogrāfiju. - kvadrāta zods, lieli zobi - es būtu atpazinis viņu visur!
Bet vai viņš būtu Polu atpazinis, ja šīs detaļas nebūtu? Ja īpašas pazīmes iztrūka, P pilnīgi apjuka. Pat vistuvāko cilvēku sejas P aplūkoja, it kā risinātu abstraktu prāta uzdevumu vai loģisku testu. Skatienā nejautās ne mazāko personisko izjūtu un simpātiju. Apkārt viņam nebija nevienas pazīstamas un sirdij tuvas sejas. Visas sejas pazīmes P uztvēra tehniski un bezpersoniski. Sejas atpazīšanā darbojās formālā, bet ne emocionālā domāšana.
Ceļā uz vizīti pie profesora es biju iegājis ziedu veikalā un nopirku krāšņu sārtu rozi. Es iedevu ziedu profesoram, lai viņš mēģina atpazīt, kas tas ir. Viņš paņēma rozi, kā ņem paraugus botāniķis vai morfologs.
– Aptuveni sešas collas garumā, - viņš konstatēja. - Izvīta sarkana forma ar zaļiem papildus elementiem.
– Tieši tā, - es teicu uzmundrinoši - un kā jūs domājat, kas tas ir?
– Grūti pateikt... - P ilgi domāja. - Nav vienkāršas simetrijas kā parastiem daudzstūriem. Kaut gan var būt, ka šim objektam ir augstākā līmeņa simetrija... Tas varētu būt augs vai zieds.
– Varbūt? - es pārjautāju.
– Varbūt, - viņš apstiprināja.
– Bet jūs pasmaržojat, - es piedāvāju. Un šo piedāvājumu viņš pieņēma ar tādu matemātisku attieksmi, it kā būtu saņēmis uzdevumu paostīt augstākā līmeņa simetriju.
Pieklājības pēc viņš tomēr saņēmās, lai izpildītu manu priekšlikumu. Pielika objektu pie deguna, - un burtiski atplauka.
– Brīnišķīgi! - viņš iesaucās. - Agrā roze. Dievišķs aromāts! .. - Un sāka dziedāt “Die Rose, die Lillie...”
Realitāte, es padomāju, ir pieejama ne tikai ar redzi, bet arī ar smaržu...
Es nolēmu veikt vēl vienu pēdējo eksperimentu. Bija agrs pavasaris, laiks vēl ieturējās auksts, un es biju atnācis mētelī un cimdos, kurus biju atlicis uz dīvāna pie ieejas. Paņēmis vienu cimdu, es to parādīju P.
– Kas tas ir?
– Ļaujiet tuvāk apskatīt, - P palūdza, - un paņēmis cimdu, sāka tā pētījumus, detalizēti analizējot šī priekšmeta ģeometrisko formu.
– Nepārtraukta, placināta virsma - viņš teica pēc pārdomu pauzes. - Bet it kā tur ir - viņš vilcinājās - piecas... nu kā lai pasaka... kabatas.
– Tātad, - es teicu. - Jūs devāt aprakstu. Un tagad man pasakiet, kas tas ir.
– Tāda kā somiņa...
– Pareizi, - es teicu, - un ko tajā liek?
– Liek visu, kas tik iet iekšā! - P iesmējās - Ir daudzas iespējas. Tas var būt, piemēram, maciņš sīkām lietām vai piecu dažādu izmēru monētām. Nav izslēgts arī...
Es pārtraucu šo murgu:
– Un ko, neatpazināt? Vai Jums nešķiet, ka tur var ietilpt kādas ķermeņa daļas?
Viņa seju neizgaismoja ne mazākā atpazīšanas dzirkstele. Vēlāk viņš to it kā nejauši uzvilka, un iesaucās: “Mans dievs, tas taču ir cimds!”
Neviens bērns nevarētu uztvert un aprakstīt cimdu kā “nepārtrauktu, placinātu virsmu”. Pat jaundzimušais atpazītu cimdu kā apģērba sastāvdaļu, kuru var uzvilkt uz rokas. Vizuāli profesors klejoja starp nedzīvām abstrakcijām. Viņš varēja runāt par lietām, bet neatpazina tās kā reālus un zināmus priekšmetus. P funkcionēja precīzi kā skaitļojamā mašīna. Un lieta bija ne tikai tur, ka līdzīgi kompjūteram, viņš palika pilnīgi vienaldzīgs pret apkārtējo pasauli. Viņš arī domāja kā kompjūters, par pavedienu ņemot atslēgas detaļas un shematiskās ģeometriskās attiecības. Profesors spēja identificēt shēmu, kā sastādot fotorobotu, bet pilnīgi nejuta aiz šīs shēmas esošo realitāti.
Tomēr izmeklējumi vēl nebija pabeigti. Visi izmēģinātie testi pagaidām nevarēja pilnībā atainot profesora iekšējo tēlu un domāšanas pasauli. Vajadzēja pārbaudīt, vai traucējumi ir redzes atmiņā vai iztēlē. Es palūdzu profesoram iztēloties, it kā viņš nāktu pa ļoti pazīstamu ielu virzienā no ziemeļu puses. Viņam bija domās jāatceras visi objekti, kuriem viņš iztēlē iet garām.
P uzskaitīja visas ēkas labajā pusē, bet nepieminēja nevienu, kas atradās kreisajā pusē. Tad es palūdzu iztēloties viņu ejam pa to pašu ielu, tikai otrā virzienā no dienvidu puses. Un atkal viņš uzskaitīja visas ēkas, kuras atradās pa labi, lai arī pirms minūtes viņš tās bija palaidis garām. Toties tās ēkas, kuras viņš bija redzējis pirms minūtes, šoreiz bija pazudušas.
Kļuva skaidrs, ka bija problēmas ar kreiso pusi. Kreisā redzes lauka deficīts bija jaušams ne tikai realitātes uztverē, bet arī iztēlē un domāšanā.
Bet kā profesoram ir ar tēlaino iekšējo vizualizāciju? Es devu viņam uzdevumu atcerēties notikumus Tolstoja romānā “Anna Kareņina”. Profesors viegli un veikli atcerējās romāna epizodes, labi saprata sižetu, taču palaida garām tēlaino kopainu un daudzveidīgās fona nianses. Sižetu viņš uztvēra kā notikumu shēmu. Profesors atcerējās pa burtiem varoņu vārdus, bet neatcerējās sejas. Viņš varēja citēt gandrīz vārds vārdā romāna fragmentus, bet bija skaidrs, ka viņš nejūt šo notikumu tēlainību un emocionalitāti.
Pamazām kļuva skaidrs, ka profesoram ir bojāta smadzeņu garoza, problēma nav acīs vai nervu ceļos. Smadzeņu garozas līdzdalība ir nepieciešama, lai informāciju pārvērstu vizuālos tēlos. Raksturīgi, ka profesoram vairs nerādījās sapņi “bildēs”. Sapņi bija kļuvuši nevizuāli.
Taču jāņem vērā, ka teiktais attiecas tikai uz fotogrāfijai vai filmai līdzīgas ainas vizualizāciju. Spēja vizualizēt objektu un notikumu shēmu bija saglabājusies, un varbūt pat pastiprinājusies. Kad es piedāvāju uzspēlēt šahu ar aizsietām acīm, P viegli iztēlojās šaha galdiņu, figūras un gājienus, un viegli apspēlēja mani.
Pārsteidzošā veidā P nesaprata, ko viņš bija pazaudējis, un vispār neapzinājās, ka ar viņu ir kādas problēmas. Un tur nāca prātā jautājums: kuram šis liktenis ir traģiskāks - tam kurš zin vai tam, kurš nezin?...
Beidzot izmeklēšana beidzās, un profesora sieva aicināja mūs pie galda, kur jau viss bija uzklāts kafijas baudīšanai un rotājās ar apetītelīgu mazu pīrādziņu komplektu. Pusbalsī kaut ko uzdziedot, P alkatīgi metās virsū pīrādziņiem. Nevilcinoties, ātri, plūstoši un melodiski viņš piebīdīja sev tuvāk šķīvīšus, paķēra vienu, tad otru... Tad pēkšņi šī harmonija tika pārtraukta ar skaļiem un uzstājīgiem klauvējieniem pie durvīm.
Izbijies profesors atrāvās no ēšanas, iztraucēts no pēkšņā iebrukuma. P sastinga pie galda ar apjukušu un atsvešinātu sejas izteiksmi. Viņš skatījās, bet vairs neredzēja ne galdu, ne garšīgos pīrādziņus... Noskaidrojusi klauvētāja vajadzību, kas visticamāk bija saistīta ar reklāmas aģentu uzbāzību, profesora sieva atgriezās pie galda. Pārtraukusi neērto pauzi, viņa sāka liet krūzītēs kafiju. Aromātiskā kafijas smarža pakairināja profesora iekšējās sajūtas un atgrieza realitātē. Melodija pie galda ieskanējās atkal...
Kā viņam izdodas veikt ikdienas darbības? - es domāju. Kas notiek, kad viņš ģērbjas, iet uz tualeti, mazgājas vannā?
Es devos pie viņa sievas virtuvē un jautāja, kā viņas vīram izdodas, piemēram, apģērbties?
– Tas ir tāpat kā ar ēdienu - viņa paskaidroja. - Es nolieku viņa lietas vienā un tajā pašā vietā, un viņš, uzdziedot, bez grūtībām apģērbjas. Viņš visu dara uzdziedot. Bet ja viņa dziedāšanu pārtrauc, viņš zaudē pavedienu un sastingst - vairs nepazīst ne apģērbu, ne pats savu ķermeni. Lūk tāpēc viņš visu laiku dzied. Viņam ir sava dziesma pusdienām, cita dziesma, lai apģērbtos, vēl cita mazgājoties vannā - visam. Katrai darbībai ir sacerēta sava dziesma. Viņš ir pilnīgi bezpalīdzīgs, ja kaut kam vēl nav sacerējis dziesmu.
Sarunas laikā manu uzmanību piesaistīja pie sienām izkārtie zīmējumi.
– Jā, - teica profesora sieva, - viņam ir talants ne tikai dziedāšanā, bet arī gleznošanā. Konservatorija katru gadu rīko viņa izstādes.
Gleznas pie sienām bija izkārtas hronoloģiskā secībā, un es ar interesi sāku tās sīkāk aplūkot. Visi agrīnie P darbi bija reālistiski un dabiski, dzīvīgi atainoja noskaņojumu un atmosfēru, ko papildināja smalka detalizācija. Vēlāko gadu darbos bija pazudis dzīvīgums un dabiskums, tā vietā parādījās abstrakti, ģeometriski un kubiski motīvi. Visbeidzot pašos pēdējos darbos, šķiet, bija zudusi vispār kāda darba jēga, bija palikušas tikai haotiskas līnijas, punkti un plankumi.
Es padalījos ar profesora sievu savos iespaidos.
– Ak, jūs, ārsti - šausmīgie pragmatiķi! - iesaucās viņa atbildē. - Vai tad jūs neredzat mākslas attīstību, kā vinš pakāpeniski atteicās no tradicionālā reālisma un pārgāju uz moderno abstrakcionismu?
Nē, tur ir kaut kas cits, es domāju. Bet necentos par to pārliecināt profesora sievu. Profesors patiešām attālinājās no reālisma līdz abstrakcijai. Taču attīstību virzīja nevis pats mākslinieks, bet viņa patoloģija. Man priekšā esošā gleznu kolekcija bija savdabīga slimības vēsture, un šajā gadījumā tas bija interesants fakts neiroloģijā, bet ne mākslas pasaulē.
Un tomēr, es domāju, vai viņai daļēji nebija taisnība? Starp patoloģiju un radošo iedvesmu notiek cīņa, un lai cik dīvaini neliktos, starp tām ir iespējama slepena sadarbība. Šķiet, ka aptuveni līdz kubisma perioda vidum P patoloģiskā un radošā daļa attīstījās paralēli, mijiedarbībā radot oriģinālas formas. Zaudējot pilnvērtīgu reālisma uztveri, viņš ieguva spilgtākas abstraktās domāšanas spējas, kas palīdzēja labāk just līniju, robežu un kontūru struktūras elementus. Viņš gluži kā Pikaso spēja atainot abstrakto kompozīciju, kas ir ielikta jebkurā reālā ainavā, bet ir slēpta no “normālā” skatiena. Taču baidos, ka pēdējos darbos ir palicis pāri tikai haoss un agnozija.
Mēs atgriezāmies lielajā muzikālajā viesistabā ar “Bezendorfu”, kur P, uzdziedot notiesāja pēdējos pīrādziņus.
– Nu, doktor Saks, - viņš man teica - es redzu, ka jūs esat atradis manī interesantu pacientu. Sakiet, kas manī ir ne tā? Esmu gatavs uzklausīt jūsu ieteikumus.
– Nerunāšu labāk par to, kas nav tā kā vajadzētu, - es atbildēju - bet teikšu tikai to, kas ir labs. Jūs esat brīnišķīgs mūziķis, un mūzika - visa jūsu dzīve. Mūzika vienmēr ir bijusi centrā jūsu eksistencei - centieties, lai uz priekšu mūzika turpinātu aizpildīt visu tās būtību pilnībā.
Tas viss notika pirms četriem gadiem, un kopš tā laika profesoru P neesmu redzējis. Bet bieži par viņu domāju. Šķiet, ka mūzika pilnībā bija aizņēmusi viņa tēlu pasauli. Nespējot just ķermeņa valodu, P prata sajust ķermeņa mūziku. Tas ir pārsteidzoši, cik viņš viegli un veikli kustējās mūzikai skanot - un pēkšņi sastinga, kad mūzika pārtrūka, un reizē ar mūziku “pārtrūka” apkārtējā pasaule...
Vēlāk no viņa sievas uzzināju, ka, lai gan viņš nespēja atšķirt savus skolniekus, kad tie sēdēja nekustīgi, viņš pēkšņi varēja atpazīt cilvēku, kad tas sāka kustēties. “Tas ir Karls, - viņš iesaucās. - Es atpazinu viņa kustību, ķermeņa mūziku.”


Post scriptum
Kā izskaidrot savdabīgo profesora nespēju identificēt cimdu kā cimdu? Bija skaidrs, ka, neskatoties uz tajā brīdī radušos tēlaino hipotēžu pārpilnību, viņš nespēja izdalīt precīzu spriedumu - intuitīvu, personīgu, konkrētu spriedumu, kurā cilvēks izsaka savu izpratni, savu attieksmi, kā lieta attiecas pret citām lietām un pret sevi pašu. Ar ko tas bija saistīts - ar nepietiekošu vizuālu informāciju vai ar tās apstrādes defektu? Vai arī kaut kas bija nojucis bāzes uzstādījumos, kā rezultātā viņš pazaudēja spēju atrast personīgu saiti ar redzēto?
Šie skaidrojumi neizslēdz viens otru. Tie var var saplūst vienkopus un summēties vienā kopējā patoloģijā. Tās var būt defektīvas shēmas, kuras rada kļūdainu vizualizāciju. Tas var būt arī “abstraktais uztveres režīms”, kad shēmas ir precīzas, bet tās aizplūst prom no konkrētās realitātes. Profesoram piemita spēja pāriet abstraktajā domāšanas režīmā. Vēl vairāk, viņš spēja funkcionēt tikai šajā režīmā, kas bija attālināts no realitātes. Tieši absurdā abstraktā uztvere liedza viņam ievērot individuālo un konkrēto, atņemot spēju veikt reālistisku spriedumu.
Realitāte profesoram bija tikai ģeometrisku līniju jūklis, viņam bija jāprot izdalīt no orientējošām līnijām visiem zināmu priekšmetu pazīmes. Izdalot atpazīstamas līnijas, radās intuitīva apjausma, kas tas varētu būt. Šo līniju bija par maz, lai priekšmetus atpazītu nekļūdīgi. Atpazīšanā bija jāiesaista iztēle, kura tukšā un neredzamā telpā konstruēja varbūtējo priekšstatu par šo objektu. Šis priekšstats iznāca kā sarežģīta iztēles instalācija, kurai bija jāatrod īstais nosaukums plašajā vārdu krājumā.
Tieši sprieduma krahs sastāda ievērojamu būtības daļu neiropsiholoģiskajos traucējumos, kad nākas saskarties ar bojājumiem kādā smadzeņu daļā. Spriedums ir viena no svarīgākajām intelekta spējām – tā ir izpratne par lietām, procesiem un notikumiem, vadoties pēc domāšanas, atmiņas, sajūtām un iztēles priekšstatiem. Lietu atpazīšanā iesaistās visas smadzenes kopumā. Izejot no ierindas kādai smadzeņu daļai, apziņai nepietiek informācijas, lai priekšmetus un notiekošo atpazītu nekļūdīgi.
Tāpat kā klasiskā fizika arī klasiskā neiroloģija vienmēr ir bijusi mehāniska. Sākot ar pielīdzinājumu mašīnu mehānismiem pirmsākumos līdz pielīdzinājumam kompjūteram mūsdienās. Smadzenes, bez šaubām, ir mehānisms un kompjūters vienlaicīgi. Taču vienlaicīgi mūsu dzīvē un sadzīvē smadzenes satur ne tikai mehānisko un funkcionālo darbību, kategorizāciju un klasifikāciju, bet arī jūtas un personiskās sajūtas. Kad tās izzūd, mēs kļūstam par skaitļojamo mašīnu, kā tas bija noticis ar profesoru P.
Lietu atpazīšanā piedalās abas smadzeņu puslodes. Viena no tām informāciju apstrādā kā skaitļotājs, izdalot punktus, līnijas un ģeometriju. Šīs smadzeņu daļas profesoram strādāja lieliski. Loģiskajā analīzē tiek izmantotas abstraktas matemātiskas shēmas, kuras ir prātā, bet nav realitātē. Ja trūkst otras puslodes papildinošās uztveres, domāšana pamazām aizvirzās prom no realitātes, un shēmas tiek maldīgi uztvertas kā īsta realitāte. Rezultāta spriedums iznāk nevis reāls, bet fantastisks.
Profesoram bija bojāta labā smadzeņu puslode, kura domā tēlos. Tēlainā puslode uztver priekšmetus tādus, kādi tie ir. Kā fotogrāfijā. Katra puslode par aplūkojamo priekšmetu veido savu priekšstatu, un rezultātā domāšanā veidojas vienots spriedums par to, kas tas ir. Ja cilvēkam ir bojāta kreisā loģiskā puslode, arī tad nākas saskarties ar atpazīšanas aplamībām, jo tādā gadījumā cilvēks priekšmetu skaidri redz, bet nesaprot, kas tas ir, viņš jūtas kā analfabēts.
Bet jāņem vērā, ka profesoram labajā - tēlainajā puslodē bija bojātas tikai vizuālās uztveres zonas, tādēļ viņš nespēja atpazīt un vizualizēt priekšmetus un cilvēkus, kādi tie redzami realitātē un fotogrāfijās. Viņš realitāti uztvēra kā rasējumu datorgrafikā. Toties viņam nebija bojātas dzirdes zonas šajā puslodē. Tādēļ skaņas kalpoja par kompensāciju vizualizācijai. Nebija bojātas arī sajūtu zonas, tādēļ viņš atpazina cimdu, kad uzvilka to rokā. Savienojot skaņas, sajūtas, kustību un ģeometriju, profesoram izdevās atpazīt priekšmetus un cilvēkus.
Katrs pacients, jo īpaši tik ekstraordinārs kā profesors P, šķiet unikāls. It kā vienīgais savā ziņā. Man ļoti žēl, ka no manis neatkarīgu iemeslu dēļ nevarēju turpināt P novērošanu. Gan ārsta atbildības dēļ, gan padziļinātās intereses dēļ, lai noskaidrotu īsto patoloģijas cēloni. Kāds gan man bija atvieglojums, kad pēc kāda laika vienā no žurnāla “Brain” 1956. gada numuriem es uzgrūdos rakstam ar pārsteidzoši līdzīga gadījuma detalizētu aprakstu. Autori vērtēja savu novērojumu rezultātus kā unikālus līdz šim dokumementēto traucējumu vēsturē. Tas viss, škiet, bija radījis viņos tādu pašu pārsteigumu, kādu izjutu arī es.
Tikai pabeidzot darbu pie šīs grāmatas, es uzzināju, ka pastāv diezgan plaša literatūra kā par vizuālo agnoziju kopumā, tā arī par prozopagnoziju – nespēju atšķirt sejas atsevišķi. Nesen es ar lielu interesi iepazinos ar Endrjū Kertešu, kurš bija publicējis ļoti līdzīgus novērojumus pacientiem ar tādām agnozijām. Doktors Kertešs stāstīja man par fermeri, kuram bija attīstījusies nespēja pazīt sejas. Tā rezultātā viņš vairs neatpazina savas govis. Kā arī par citu pacientu, Nacionālā vēstures muzeja kalpotāju, kurš savu atspīdumu stikla vitrīnā noturēja par cilvēkveidīgā pērtiķa diorāmu.
Žurnālā “Brain” bija aprakstīts jauns cilvēks 32 gadu vecumā. Pēc smagas automašīnas avārijas viņš daudzas nedēļas nogulēja bez samaņas. Bet atguvies, sāka sūdzēties par nespēju atpazīt cilvēkus. Viņš neatpazina sievu un bērnus, izzuda arī visas pārējās pazīstamās sejas. Palika, tiesa gan, trīs viņa darba kolēģi, kurus viņam izdevās pēc skata identificēt: vienam bija trīce, un viņš šķielēja, citam uz vaiga izcēlās liela dzimumzīme. Trešais bija tik tievs un garš, ka viņu “ne ar vienu nesajauksi”. Katrs no tiem tika atpazīts pēc vienas pamanāmas pazīmes. Visus pārējos viņš pazina tikai pēc balss.
Viņš ar grūtībām pazina sevi spogulī no rīta pēc piecelšanās. Skujoties viņam bieži nāca prātā jautājums, kas tā par svešu seju skatās uz viņu no spoguļa. Labi sapratis, ka citas personas klātbūtne ir fiziski neiespējama, taisīja grimases un rādīja mēli, lai pārliecinātos, ka tas tiešām ir viņš pats. Rūpīgi izpētot sevi spogulī, viņš pakāpeniski iemācījās atpazīt sevi. Bet ne automātiski kā agrāk, bet ņemot par pazīmi frizūru un sejas līnijas, kā arī pēc divām mazām dzimumzīmītēm uz kreisā vaiga.
Kopumā viņš neatšķīra objektus no pirmā skatiena, tādēļ bija spiests meklēt divas vai trīs skaidras pazīmes un uz to pamata būvēt minējumus, kuri reizēm izrādījās pilnīgi aplami. Visu ar cilvēcīgām izjūtām apdvesto bija īpaši grūti atpazīt, tai pat laikā vienkārši shematiski objekti – šķēres, pulkstenis, atslēgas utt. – tika atpazīti viegli.
Viņa topogrāfiskā atmiņa bija diezgan savāda. Viņš varēja viegli atrast ceļu no mājas līdz slimnīcai un apkārt tai, bet neatcerējās nevienu uz ielas satikto personu, nespēja atcerēties arī ainavu kopumā.
Izrādījās arī, ka viņa vizuālās atmiņas par cilvēkiem, ieskaitot tos, kurus viņš bija saticis jau ilgi pirms avārijas, bija ar būtiskiem defektiem. Viņš atcerējās, kā viņi izturējās, to individuālās īpašības, bet nespēja atcerēties ne to sejas, ne izskatu. Tālākas izjautāšanas rezultātā izrādījās, ka pat viņa sapņi bija zaudējuši vizuālos tēlus. Tāpat kā profesoram P šim pacientam bija skarta ne tikai vizuālā uztvere, bet arī vizuālā iztēle un atmiņa. Bija bojāta fundamentāli svarīgā priekšstata veidošana.
Un pēdējais amizantais sīkums. Profesors P sievu noturēja par cepuri, bet šis jaunais cilvēks, tāpat nespēdams atpazīt sievu, lūdza, lai viņa palīdz, izmantojot apģērbā kādu nebūt uzkrītošu detaļu – piemēram, lielu cepuri.

Apmaldījies jūrasbraucējs
Otrais stāsts no grāmatas "Vīrs, kurš noturēja savu sievu ar cepuri"