Olivers Sakss
Kāda veida dzīve, ja vispār to var saukt par dzīvi, kāda veida pasaule, kādā veida “Es” saglabājas cilvēkam, kurš pazaudējis atmiņu un reizē ar to lielāko daļu pagātnes un spēju orientēties laikā?
Šie jautājumi man atgādināja par vienu pacientu. Burvīgs, gudrs, bet ar pilnīgi zudušu atmiņu Džimijs G nonāca mūsu labdarības namā pie Ņujorkas 1975. gada sākumā. Līdzi nākošajos dokumentos mēs konstatējām ierakstu: “Bezpalīdzība, garīga atpalicība, neskaidra apziņa un dezorientācija”.
Pats Džimijs izrādījās patīkama izskata cilvēks ar cirtainiem mazliet iesirmiem matiem - veselīgs, skaists vīrietis četrdesmit deviņu gadu vecumā, jautrs, dzīvespriecīgs un sirsnīgs.
- Hei, dok! - viņš teica, ienākot kabinetā. - Teicams rīts! Kur apsēsties?
Lāga dvēsele, viņš bija gatavs atbildēt uz jebkuriem jautājumiem. Viņš paziņoja man savu vārdu un uzvārdu, dzimšanas gadu un pilsētiņas nosaukumu Konektikutas štatā, kur pirmo reizi nācis pasaulē. Gleznainās detaļās viņš aprakstīja šo pilsētiņu, pat uzzīmēja karti, norādot visas mājas, kur dzīvoja viņa ģimene, un atcerējās telefona numurus. Pēc tam viņš pastāstīja par skolas dzīvi, par toreizējiem draugiem un pieminēja, ka īpaši mīlēja matemātiku un citas eksaktās zinātnes.
Par savu dienestu flotē Džimijs stāstīja ar īstu degsmi. Kad viņu, jaunizceptu absolventu, iesauca 1943.-ajā gadā, viņam bija septiņpadsmit. Apveltīts ar tehniskas ievirzes domāšanu un noslieci darbā ar elektroniku, viņš ātri izgāja sagatavošanas kursus Teksasā un kļuva par radista palīgu uz zemūdenes. Viņš atcerējās visu zemūdeņu nosaukumus, uz kurām dienēja, arī to kursēšanas maršrutus, bāzes, citu matrožu vārdus... Viņš vēl joprojām brīvi pārvaldīja Morzes ābeci un varēja ar to drukāt signālus neskatoties uz taustiņu.
Tā bija pilnvērtīga, piepildīta dzīve, iespiedusies viņa atmiņā spilgti visās detaļās, ar dziļu un siltu emocionālu izjūtu. Taču tālāk par kādu noteiktu momentu Džimija atmiņas vairs negāja. Viņš dzīvi atcerējās kara laikus un dienestu, pēc tam kara beigas un savus sapņus par nākotni. Iemīlējis jūru, viņš nopietni padomāja, vai gadījumā nepalikt flotē. No otras puses, kā reiz tajos gados pieņēma likumu par demobilizētajiem, un par ieskaitīto naudu, kura viņam pienācās par atvaļināšanos no dienesta, varbūt prātīgāk būtu iestāties koledžā. Viņa vecākais brālis jau mācījās par grāmatvedi un bija saderināts ar “īstu skaistuli” no Oregonas.
Atceroties un no jauna izdzīvojot jaunību, Džimijs jutās pacilāts. Likās, ka viņš runāja ne par pagājušo, bet par tagadējo laiku. Mani pārsteidza lēciens no stāstiem par skolu uz piedzīvojumiem dienestā. No laika pagātnē viņš pārlēca uz laiku tagadnē. Pie tam, kā man likās, ne uz formālu vai mākslinieciski iekrāsotu atmiņu attēlojumu tagadnes formā, bet uz reāliem un dzīviem šā brīža pārdzīvojumiem, it kā tas būtu noticis vakar.
Pēkšņi mani pārņēma dīvainas aizdomas.
- Kāds šobrīd ir gads, mister G? - es pajautāju, slēpjot iejaukšanos viņa stāstā ar nevērīgu toni.
- Skaidra lieta, četrdesmit piektais. Bet kas? - viņš atbildēja un turpināja: - Mēs uzvarējām karu, Rūzvelts nomira, Trumens par prezidentu. Lieli un vareni laiki mūs gaida nākotnē.
- Bet jums, Džimmi, - cik tad pašam varētu būt gadu?
Viņš vilcinājās sekundi, domās kaut ko skaitot.
- It kā deviņpadsmit. Nākamajā gadā būs divdesmit.
Es paskatījos uz dīvanā man pretī sēdošo mazliet iesirmo vīrieti, un es nākamajā mirklī izdarīju kaut ko tādu, ko sev nevaru piedot vēl joprojām. Šī mana rīcība bija augstākā nežēlība, ja tik Džimijam būtu iespēja kaut mazliet šo situāciju paturēt atmiņā.
- Lūk, - es pastūmu viņam tuvāk spoguli. - Paraugaties un sakiet, ko jūs tur redziet. Kas no tā uz jums skatās, vai deviņpadsmitgadīgs jauneklis?
Viņš pēkšņi nobālēja un no visa spēka ieķērās krēsla atzveltnē.
- Ak dievs, kas notiek? Kas ar mani? - panikā viņš svaidījās. - Tas ir sapnis, murgs? Esmu sajucis prātā? Varbūt tas ir joks?
- Džimmi, Džimmi, nomierinieties, - centos situāciju labot. - Iznāca kļūda. Neuztraucieties. Nāciet šurp! - Es pievedu viņu pie loga. - skatieties, kāda jauka diena. Lūk, bērni spēlē beisbolu.
Krāsas no jauna atdzīvojās viņa sejā, viņš pasmaidīja, un es klusi izgāju no kabineta, aiznesot līdzi briesmīgo spoguli.
Pēc pāris minūtēm es atgriezos. Džimijs vēl joprojām stāvēja pie loga, ar aizrautību vērojot spēlētājus. Viņš sagaidīja mani ar priecīgu smaidu.
- Sveiks, dok! - viņš teica. - Lielisks rīts. Vēlaties parunāt ar mani? Kur apsēsties? - Viņa atklātajā dedzīgajā sejā nebija ne ēnas no atpazīšanas.
- Vai tad mēs nekad neesam tikušies? - pajautāju garāmejot tā pa jokam.
- Laikam nē. Tāda bārda! Dok, jūs nu noteikti es nebūtu aizmirsis!
- Bet kādēļ, starp citu, jūs mani par doku saucat?
- Jūs taču esat doktors, vai tad ne?
- Nu bet jūs mani nekad vēl neesat redzējis - no kurienes jūs zināt, kas es esmu?
- Bet jūs runājat kā doktors. Un tas ir arī jūtams.
- Nu ko, uzminējāt. Esmu doktors. Strādāju šeit par neiropatologu.
- Neiropatologu? Bet kas, vai man ar nerviem kaut kas nav kārtībā? Un jūs teicāt “šeit” - kur tas ir šeit? Kas šī ir par vietu?
- Jā, es pats kā reiz gribēju pajautāt: kā jums liekas, kur jūs esat? Izejiet koridorā palūkoties apkārt.
- Šeit ir palātas, un slimie visapkārt. Pēc skata slimnīca. Bet, velns parāvis, ko es daru slimnīcā pie visiem šiem nespējniekiem? Pašsajūta man ir laba - esmu vesels kā vērsis. Varbūt es šeit strādāju... Bet par ko? Nē-ē, jūs mājat ar galvu, bet pēc acīm redzu - ne tas... Ja nē, tas nozīmē, ka mani šeit ir ielikuši... Tad esmu pacients? Slims, bet par to pats nezinu? Nu, dok? Prātā sajukt! Kaut kas nav tā kā vajag... Varbūt tā ir izjokošana?
- Un jūs tiešām nezināt, kas par lietu? Nopietni? Bet pirms neilga brīža jūs stāstījāt par bērnību, par to, kā jūs augāt Konektikutā, dienējāt zemūdenē par radistu? Un ka jūsu brālis saderinājies ar meiteni no Oregonas?
- Viss tiesa. Tikai neko es jums neesmu stāstījis, mēs vēl nekad dzīvē neesam tikušies. Jūs, varētu būt, par mani slimības vēsturē izlasījāt.
- Labi, - es teicu. - Ir tāda anekdote: Cilvēks atnāk pie ārsta un sūdzas par atmiņas zudumiem. Ārsts uzdod viņam dažus jautājumus, tad jautā: “Un tagad pastāstiet par atmiņas zudumiem”. Bet pacients atbild: “Par kādiem zudumiem?”
- Lūk kur tas suns aprakts, - iesmējās Džimijs. - Es kaut ko tādu nojautu. Reizēm īstenībā gadās, ka kaut ko aizmirstu - ja tas bijis nesen. Bet visu pagātni atceros skaidri.
- Vai atļausiet, mēs jūs izmeklēsim, veiksim dažus testus.
- Dieva dēļ, - viņš labvēlīgi atbildēja. - Dariet visu, kas vajadzīgs lietas labā.
Testi prāta attīstības pārbaudei uzrādīja lieliskus rezultātus. Džimijs izrādījās saprātīgs, vērīgs un loģiski domājošs cilvēks. Viņam nesagādāja nekādas grūtības atrisināt sarežģītus uzdevumus un prāta lauzīšanas mīklas. Taču viņš teicami tika galā ar prāta uzdevumiem tikai tad, ja tos paveica ātri. Ja uzdevuma risināšanai bija nepieciešams laiks, viņš aizmirsa, ko bija sācis darīt sākumā. Krustiņus - nullītes un dambreti Džimijs spēlēja ātri un veikli. Izvēloties viltīgus gājienus, viņš viegli mani apspēlēja. Bet turpretī šahā viņš iestrēga - partija attīstījās pārāk lēni.
Ķeroties klāt viņa atmiņas izpētei, es konstatēju pārsteidzošu un retu atmiņas zudumu par neseniem notikumiem. Dažu sekunžu laikā viņš aizmirsa visu dzirdēto un redzēto. Kādā brīdī uz galda es noliku savu pulksteni, kaklasaiti un brilles. Palūdzu iegaumēt šos priekšmetus. Pēc tam aizklāju tos, un parunājis pusminūti, pajautāju, ko esmu paslēpis. Viņš neko neatcerējās, pat manu lūgumu iegaumēt šos priekšmetus.
Es atkārtoju testu, šoreiz lūdzot vispirms uzrakstīt uz papīra priekšmetu nosaukumus. Džimijs atkal visu aizmirsa, bet kad es parādīju viņam lapiņu ar priekšmetu nosaukumiem, viņš izbrīnījies teica, ka neatceras, ka kaut kad kaut ko tādu būtu rakstījis. Taču viņš atzina, ka tas ir paša rokraksts, un šajā brīdī sajuta nelielu tā momenta atbalsi, kad tika rakstīti šie vārdi.
Reižu pa reizei viņam saglabājās miglainas atmiņas, neskaidras notikumu atskaņas, kaut kā pazīstama sajūta. Pēc piecu minūšu krustiņu - nullīšu spēles vinš atcerējās, ka kaut kāds doktors spēlēja šo spēli ar viņu “kādu laiku atpakaļ”, - tiesa gan, viņš nezināja, vai šis laiks bija mērāms minūtēs vai mēnešos. Viegla interese ar nelielu procentu vienaldzības vispār bija viņam raksturīga, taču ne mazāk raksturīgas bija ilgstošas pārdomas, kuras izraisīja dezorientācija laikā un notikumos. Kad, paslēpis kalendāru, es pajautāju Džimijam, kāds tagad ir gadalaiks, viņš ķērās meklēt apkārt sev kādu nebūt pazīmi un beigu beigās paskatījās pa logu, nosakot varbūtējo gadalaiku pēc sajūtas.
Nebija tā, ka viņa atmiņa vispār atteiktos fiksēt notikumus, - vienkārši uzradušās atmiņā pēdas bija galēji nenoturīgas un parasti dzēsās tuvākajā minūtē. It sevišķi, ja kaut kas cits aizrāva viņa uzmanību. Pie tā visa viņa prāta spējas un uztvere saglabājās un pēc intensitātes daudzkārt pārspēja atmiņu.
Džimija zināšanas zinātnes jomās atbilda erudīta vidusskolas absolventa zināšanu līmenim. Viņš lieliski tika galā ar sarežģītiem aritmētikas un algebras skaitļošanas uzdevumiem. Bet tikai tad, ja uzdevumu bija iespējams aprēķināt acumirklī. Rēķinot uzdevumus, kurus bija jāveic vairākos soļos un ilgstošākā laikā, noveda pie tā, ka viņš aizmirsa, kurā stadijā atrodas, un beigās arī pašu uzdevumu. Viņš zināja ķīmijas elementus un to salīdzinošās īpašības. Pēc mana lūguma viņš uzzīmēja Mendeļejeva periodisko sistēmu, bet neiekļāva tajā pēdējos transurāna elementus.
- Vai tā ir pilna tabula? - es jautāju, kad viņš pabeidza zīmēt.
- Tieši tā. Laikam pēdējais variants.
- Bet pēc urāna nekādus elementus nezināt?
- Jokdaris jūs, dok! Elementu kopā ir deviņdesmit divi, un urāns ir pēdējais.
Es pašķirstīju uz galda esošo žurnālu “National Geographic”.
- Pārskaitiet te attēlotās saules sistēmas planētas, - es palūdzu, - un pastāstiet par tām.
Viņš bez šaubīšanās uzrādīja man visas planētas - to nosaukumus, atklāšanas vēsturi, attālumu līdz saulei, aprēķināto masu, vēl citas specifiskas īpašības.
- Bet kas tas? - jautāju, rādot viņam fotogrāfiju no žurnāla.
- Tas ir mēness, - viņš atbildēja.
- Nē, tas nav mēness, - es teicu. - Tā ir zemes fotogrāfija, uzņemta no mēness.
- Dok, atkal jokojat! Priekš tā vajag tur būt kādam ar kameru.
- Pats par sevi saprotams.
- Velns, kā tad tas ir iespējams?!
Ja tikai man nesēdēja pretī ģeniāls aktieris vai blēdis, tas viss neapgāžami pierādīja, ka viņš dzīvoja pagātnē. Viņa vārdi, viņa emocijas, viņa neviltotais izbrīns un mokošie centieni tikt galā ar redzēto - tā bija apdāvināta jauna cilvēka reakcija, kurš dzīvoja četrdesmitajos gados, vaigu vaigā uzgrūdušos nākotnei, kura viņam vēl nebija pienākusi. Tas vedināja domāt, ka kaut kad 1945.-ajā gadā viņam tiešām ir noticis pārrāvums...
Es atradu žurnālā vēl vienu fotogrāfiju un parādīju viņam.
- Bumbvedējs, - viņš skaidroja. - Jaunākās konstrukcijas. Dzīvē tādus neesmu redzējis.
- Un kā to sauc? - es iejautājos.
Atbildi meklējot viņš paskatījās uz fotogrāfijas, kur atrada lidmašīnas nosaukumu un samulsis iesaucās:
- “Nimitz”!
- Kaut kas ne tā?
- Velna plikais pauris! - viņš dedzīgi iesaucās. - Es visus bumbvedēju nosaukumus zinu, un nekāda Nimitca nav. Ir, protams, admirālis Nimitcs, bet neesmu dzirdējis, ka viņa vārdā būtu nosaukuši kara lidmašīnu.
Un viņš sirdī atgrūda žurnāla informāciju.
Bija redzams, ka Džimijs sāka nogurt. Zem pretrunu un dīvainību spiediena viņš satracinājās un nervozēja. Nesen es nedomājot biju iegrūdis viņu panikā un tagad jutu, ka sarunu laiks beigt. Mēs vēlreiz piegājām pie loga, vēlreiz palūkojāmies uz saules pielieto beisbola laukumu, un, kamēr viņš skatījās lejup, viņa seja pamazām atslābinājās. Viņš aizmirsa gan Nimitcu, gan fotogrāfiju no mēness, gan visas pārējās briesmīgās jaunatklāsmes. Spēle aiz loga pilnībā aprija viņa uzmanību. Drīz no ēdnīcas lejasstāvā sāka celties apetītelīga smarža. Viņš aplaizījās, iesaucās: “Pusdienas!” un ar smaidu izgāja no kabineta.
Džimijs izgāja, bet es paliku. Es domāju par viņa dzīvi, klejojošu, izkaisītu un izšķīdušu laika ritumā. Kāds skumjš, absurds un noslēpumains liktenis!
Šis cilvēks bija ieslēgts tekošajā dzīves momentā. No visām pusēm to ieskāva aizmirstības bezdibenis... Viņš bija būtne bez nesenās pagātnes un arī bez nākotnes, bezgalīgi ieciklējies mainīgā un nenozīmīgā realitātes mirklī. Mani pieraksti par Džimiju iznāca kā rūpīgu novērojumu un gadījuma pārdomu maisījums. Mani nelika mieru jautājums, kas īsti ir noticis ar šo nelaimīgo.
Atliekot malā zinātniskos jautājumus, es domāju par “pazudušo dvēseli” un to, kā radīt Džimijam vismaz kaut kādu saiti ar realitāti. Es biju sadūries ar cilvēku, kurš bija izņemts no šodienas un ar visām saknēm iestidzis pagātnē.
Vajadzēja uzturēt ar viņu kontaktu. Bet kā lai šo kontaktu uztur, ja viņš šajā brīdī noteikti jau bija aizmirsis par vizīti pie doktora? Kā lai viņam palīdz? Kas ir dzīve bez savienojošiem elementiem? Filozofs Hjūms par to ir rakstījis: “Mēs esam nekas cits kā saite vai ķēdes posms dažādām uztverēm, kas seko viena otrai ar neiedomājamu ātrumu un atrodas nepārtrauktā kustībā”. Džimijs bija burtiskā nozīmē novests līdz šādai eksistencei, un neviļus domāju par to, ko būtu sajutis Hjūms, uzzinājis par dzīvu iemiesojumu viņa filozofiskajai himērai, traģisku indivīda deģenerāciju, kura personība peldēja pa mainīgo realitāti nezināmā virzienā.
Varbūt man izdosies atrast atbildi medicīniskā literatūrā. Vairāku iemeslu dēļ lielākoties tās izrādījās krievu autoru sarakstītas grāmatas. Literatūras klāsts sākās ar Sergeja Korsakova pirmo disertāciju Maskavā 1887. gadā, kas bija veltīta līdzīgiem atmiņas zudumiem. Vēl joprojām to sauc par Korsakova sindromu.
Pie spīdošajie, taču skopajiem Korsakova novērojumiem ir pievienojies vesels pētījumu gadsimts. Kā pašus vērtīgākos un dziļākos varu vērtēt Aleksandra Lurijas pētījumus. Lurijas aprakstos zinātne kļuva par poēziju - tādā tēlainā gaismā izgaismojās tās dvēseles ciešanas, kura apmaldījusies laikā. Pēc Lurijas novērojumiem tādiem pacientiem vienmēr var novērot nespēju sakārtot dzīves iespaidus organizētā laika secībā. Tie zaudē viengabalainu kopējo laika izjūtu un sāk dzīvot izolētu un izkaisītu epizožu pasaulē.
Uz kraso pārrāvumu Džimija atmiņā 1945.-ajā gadā kā skaidri redzamu punktu un precīzu laika apstāšanās datumu es sākotnēji raudzījos ar lielām šaubām, pat ar aizdomām. Vēl nepieciešams aizpildīt zudušos gadus - uzzināt par brāli, iztaujāt flotes biedrus, izpētīt slimības vēstures hospitāļos... Nav izslēgts, ka kara laikā viņš guvis nopietnu galvas traumu, kas līdz šai dienai atsaucas ar sekām... Varbūt karš ir bijis kā viņa dzīves augstākā virsotne, laiks, kad viņš dzīvoja ar pilnu pašatdevi. Un viss pārējais pēc tam bijis kā noriets, ko nemaz negribas atcerēties.
Rakstnieks Stads Terkels savā hronikā “Laimīgais karš” apraksta bezgalīgi daudz bijušo karavīru stāstu, kuri jutuši Otro pasaules karu kā pašu reālāko un nozīmīgāko laiku savā dzīvē, ar kuru salīdzinot visi pārējie dzīves notikumi tiem šķiet bāli un bezjēdzīgi. Šiem cilvēkiem ir pastāvīga tieksme domās atgriezties kara gados, no jauna ar visām emocijām izdzīvojot cīņas un frontes brālību. Man iznāca iespēja apspriest Džimija gadījumu ar pašu Terkelu. Viņš teica, ka ir saticis tūkstošiem cilvēku, kuri līdz ar 1945. gadu tikai vilkuši dzīvē laiku, bet tomēr nav gadījies sastapt nevienu, kuram laiks būtu apstājies šajā gadā. Taču mēs secinājām, ka šis sindroms varētu veicināt “bālo miera gadu” aizmiršanu, ja cilvēkam gadītos pusmūžā kāda smadzeņu trauma.
Mēs veicām visdažādākos izmeklējumus. Tās bija galvas encefalogrammas un dažāda veida smadzeņu skenēšanas. Bet neatradām nekādas smadzeņu bojājuma pazīmes. No flotes pienāca paziņojums, ka Džimijs dienēja līdz 1965.-ajam gadam un visā šajā laikā bija pilnībā spējīgs pildīt dienesta uzdevumus.
Pēc tam mēs saņēmām īsu atskaiti no Belvjū hospitāļa, datētu ar 1971. gadu. Tajā tika atzīmēta “pilnīga dezorientācija... un organisks smadzeņu sindroms pēdējā stadijā, kas izsaukts no pārmērīgas alkohola lietošanas”. Tajā pašā laikā viņam attīstījusies alkohola izraisīta aknu ciroze. No Belvjū Džimijs ticis pārvests uz riebīgu caurumu Viledžā, kādā no Ņujorkas rajoniem, tā saucamo nespējnieku namu, no kurienes viņš noplīsis un izsalcis visubeidzot nonāca mūsu Pajumtē 1975.-ajā gadā. Par Pajumti mēs saucam mūsu katoļu labdarības namu, kur es ilgus gadus piestrādāju par konsultējošo neiropatologu.
Atradās viņa brālis, tas pats, kurš mācījās par grāmatvedi un bija saderinājies ar skaistuli no Oregonas. Viņš bija ar to sen precējies, kļuvis par tēvu un vectētiņu un jau trīsdesmit gadus kā strādāja par grāmatvedi. Un no šī brāļa, no kura mēs cerējām iegūt informācijas jūru, pienāca pieklājīga, bet sausa un skopa vēstule.
Lasot vēstuli, vairāk gan starp rindām, mēs sapratām, ka ar 1943. gadu brāļi tikušies reti, to ceļi ir šķīrušies - daļēji lielā dzīvesvietu attāluma un interešu nesakritības dēļ, daļēji dēļ lielās atšķirības raksturā. Uzzinājām, ka Džimijs tā arī nekad nekļuva prātīgāks, palika “palaidnis” un vienmēr bija gatavs kaut ko “aizliet aiz apkakles”. Dienests flotē pēc brāļa domām deva viņam dzīves pamatu, un problēmas sākušās tūlīt, kad 1965.-ajā gadā viņš izrakstījās krastā. Norāvies no ierastā enkura, Džimijs vairs nekur nestrādāja, “pavisam atlīmējās” un sāka dzert. Sešdesmito gadu vidū un īpaši sešdesmito beigās viņam bija novērojama atmiņas pasliktināšanās. Taču ne tik smaga, lai netiktu galā ar sadzīvi savā uz augšu pasistajā manierē. Nu bet 1970.-ajā gadā viņš pa īstam nodzērās.
Kaut kur ap Ziemassvētkiem tajā pašā gadā Džimijam pēkšņi pilnīgi “aizbrauca jumts”. Viņš iekrita karsti uzbudinātā un reizē apjukuma stāvoklī. Tieši tajā laikā viņu savāca un aizveda uz Belvjū. Pēc mēneša uzbudinājums un apziņas aptumsums pārgāja, bet palika dziļi un dīvaini tukšumi atmiņā. Aptuveni tajā laikā brālis viņu apciemojis. Viņi nebija tikušies divdesmit gadus. Bet tikšanās pārvērtās par murgu - Džimijs brāli ne tikai neatpazina, bet vēl arī paziņoja: “Jokus malā! Jūs pēc vecuma man par tēvu derat. Mans brālis ir vēl jauns cilvēks, viņš šobrīd par grāmatvedi mācās.”
Tas viss mani pavisam apmulsināja. Kādēļ Džimijs neatcerējās, kas notika ar viņu pēckara gados flotē? Kāpēc viņš nespēja atjaunot un sakārtot savas atmiņas līdz 1970.-ajam gadam? Kā varēja rasties tādi atmiņas zudumi, ja smadzenes viņam bija veselas. Vai gadījumā ar aizmiršanu Džimijs neslēpās no kādām pārāk mokošām un briesmīgām atmiņām? Rezultātā es nosūtīju viņu pie mūsu psihiatra. Viņa veica izmeklēšanu, ieskaitot testu ar nātrija amitāla ievadīšanu, kas palīdz atbrīvot zemapziņā mītošās apspiestās atmiņas. Vēl viņa centās izmantot hipnozi, cerot tikt līdz dziļākajiem atmiņas slāņiem.
Tāda pieeja parasti ļoti labi palīdz gadījumos, kad cēlonis ir histēriskas nervu lēkmes rezultātā radies atmiņas zudums. Bet rezultātu nebija. Džimijs viegli pakļāvās hipnozei, bet seansa laikā viņš pazaudēja suģestijas pavedienu. Nācās secināt, ka viņa atmiņas zudumi ir organiskas izcelsmes. Tie bija pastāvīgi un neatgriezeniski. Palika tikai neskaidrs, kādēļ atmiņas zudums ietiecās tik tālu pagātnē.
Pārliecinājušies, ka esam uzgrūdušies īstam Korsakova sindromam, es aizrakstīju Aleksandram Lurijam Krievijā un palūdzu padomu. Korsakova sindromu raksturo alkohola izraisīts bojājums smadzeņu dziļākajos slāņos, kad tiek iznīcināti mazi nervu kodoliņi, ko sauc par zirņveida ķermeņiem. Atbildes vēstulē Lurija pastāstīja par savu pacienti, kurai šī slimība bija iznīcinājusi atmiņu desmit gadus atpakaļ. Lurija uzskatīja, ka atmiņas zudumi var aiziet tālu pagātnē vairākās desmitgadēs un aprīt gandrīz visu dzīvi. Taču kaut kādu iemeslu dēļ Džimija atmiņas zudumi bija aizgājuši līdz 1945.-ajam gadam un tālāk amnēzijas postošā attīstība bija apstājusies.
Reizēm viņam izdevās atcerēties jaunākus notikumus. Vienreiz izlasot avīzes virsrakstā par zemes pavadoņiem, viņš pavirši piebilda, ka ir piedalījies pavadoņu pārvadāšanā okeānā, kad dienēja uz kuģa. Šī atmiņas drumsla varēja attiekties tikai uz sešdesmito gadu sākumu vai vidu. Taču šādas atmiņu epizodes uzradās kā izkaisīti fragmenti, kuri uzradās nejauši un tikpat ātri izgaisa.
Ko tad varētu un vajadzētu darīt lietas labā? Lurija man rakstīja, ka šajā gadījumā nevar dot nekādas stingras rekomendācijas: “Dariet to, ko saka priekšā jūsu izdoma un sirds izjūta. Atgriezt atmiņu Džimijam nav gandrīz nekādu iespēju, taču cilvēks nesastāv tikai no atmiņas. Viņam ir jūtas, griba, smalka uztvere un labi attīstīta ētika. Tieši šeit bezpersoniskas psiholoģijas rāmjos ir iespējams aizklauvēties līdz viņa apziņai un palīdzēt. Jums ir Pajumte, atsevišķa maza pasaule, kura nelīdzinās klīnikai, kādā nākas strādāt man Maskavā. Neiroloģiski kaut ko darīt lietas labā nav iespējas, toties cilvēciskajā jomā var panākt ļoti daudz.”
Džimijs pēc dažu mēnešu dzīvošanas Pajumtē sāka pamazām pierast pie jaunajiem apstākļiem. Viņš iemācījās atrast ceļu, iegaumēja, kur ir ēdnīca, viņa paša istaba, kāpnes un lifti. Viņš pat sāka miglaini atpazīt dažus darbiniekus no personāla, kaut arī visu laiku tos jauca ar cilvēkiem no pagātnes. Viņš īpaši iemīlēja kādu no māsām un momentā atpazina viņas balsi un soļu troksni. Pie tam viņš vienmēr apgalvoja, ka viņi mācījušies skolā vienā klasē.
Deviņu gadu laikā, kopš viņš dzīvoja Pajumtē, Džimijs tā arī neiemācījās nevienu skaidri atpazīt. Vienīgais cilvēks, ar kuru viņam izveidojās patiesi tuvas attiecības, bija viņa brālis, kurš bieži brauca pie viņa no Oregonas. Viņu tikšanās bija piepildītas ar neviltotām jūtām un visus dziļi aizkustināja. Tikai šajās minūtēs Džimijs pa īstam ļāvās jūtām. Viņš mīlēja brāli un atpazina viņu, bet nekādi nevarēja saprast, kādēļ viņš izskatās tik novecojis. Lai gan īstenībā viņa brālis bija viens no retajiem, kurš ar gadiem gandrīz nemainījās un izskatījās jaunāks par saviem gadiem.
Džimijam kontakti ar brāli bija vienīgais pavediens, kas saistīja pagātni ar tagadni. Taču arī šīs sarunas nedeva viņam pilnvērtīgu laika nepārtrauktības sajūtu un izpratni, ka notikumi seko cits citam. Šīs tikšanās tikai apstiprināja, ka Džimijs ir dzīvs “derīgais izraktenis”, kurš līdz pat šodienai eksistēja pagātnē.
No paša sākuma mēs visi nopietni cerējām viņam palīdzēt. Viņš bija tik patīkams un draudzīgs saskarsmē, tik gudrs un apķērīgs, ka bija grūti noticēt neatgriezeniskai patoloģijai. Izrādījās gan, ka neviens no mums nebija saskāries ar tik dziļu amnēziju. Mēs pat iedomāties nevarējām tādu aizmirstības bezdibeni, kurā bez pēdām pazuda visi pārdzīvojumi, visi notikumi un visa pasaule.
Es piedāvāju Džimijam iekārtot dienasgrāmatu, kurā viņš varētu diendienā pierakstīt visu notiekušo, un arī savas domas un atmiņas. Šis projekts diemžēl izgāzās. Sākumā dēļ tā, ka dienasgrāmata visu laiku tika pazaudēta. Beigu beigās nācās dienasgrāmatu Džimijam piesiet. Vēlāk dienasgrāmatas autors, lai arī rūpīgi tajā ierakstīja visu, ko varēja, vairs nepazina iepriekšējos ierakstus. Atzinis savu rokrakstu un rakstības stilu, viņš noliedza, ka vispār kaut ko būtu iepriekšējā dienā rakstījis.
Bet arī dedzīgs izbrīns par iepriekšējās dienas pierakstiem kopējos vilcienos atstāja viņu vienaldzīgu, jo mums bija darīšana ar cilvēku, kuram “dienu iepriekš” vispār neko nenozīmēja. Viņa pieraksti bija haotiski un nesaistīti savā starpā. Tie nekādi nespēja dot viņam laika izjūtu un izpratni par notikumu nepārtrauktību. Papildus tam visam ieraksti bija banāli - ola brokastīs, futbols pa televizoru un tamlīdzīgi.
Vai šajā bezatmiņas bezdibenī viņa apziņā bija saglabājušās kādas patiesu jūtu un domu saliņas? Vai viss ir nogrimis aizmirstības bezjēgā, un palikuši tikai mirkļa iespaidi un atmiņas no skolas gadiem?
Džimijs mazliet nojauta un lielos vilcienos nenojauta par traģēdiju, kura ar viņu bija notikusi. Pazaudējot kāju, cilvēks par to zin, apzinās zaudējumu un pārdzīvo. Taču zaudējot personību, zināt par to nav iespējams, jo nav kam apzināties zaudējumu. Tieši dēļ tā visa izjautāšana racionālā un saprātīgā līmenī bija veltīga.
Pašā sākumā Džimijs izrādīja izbrīnu, ka viņš, kurš jūtas pilnīgi vesels, atrodas starp slimajiem. Bet bez labās veselības sajūtas ko viņš vēl juta? Viņš bija cilvēks ar lielisku miesasbūvi, no kura staroja spēks un enerģija. Bet līdzi ar to nāca dīvains inertums, pasivitāte un, kā atzīmēja visi, vienaldzība. Ka viņam kaut kā pietrūkst, viņš pats to apzinājās, taču tomēr šo apziņu līdzpavadīja šī dīvainā vienaldzība. Vienreiz es uzdevu Džimijam jautājumu ne par pagātni un atmiņu, bet par pašām parastākajām elementārajām sajūtām:
- Kā jūs jūtaties?
- Kā jūtos? - viņš pārjautāja, pakasot pakausi. - Ne gluži slikti, bet ne arī īsti labi. Liekas, ka es sevi vispār vairs nekā nejūtu.
- Skumjas?
- Ta ne īpaši...
- Jautrība, prieks?
- Arī ne īpaši.
Es svārstījos, baidoties aiziet pārāk tālu un uzgrūsties uz slēptu, neizturamu nomāktību.
- Priecāties ko daudz nav, - turpināju es piesardzīgi. - Bet vai izjūtat vismaz kaut kādas emocijas?
- It kā laikam nekādas.
- Bet dzīves sajūta?
- Dzīves sajūta? Arī ne īpaši. Es jau sen vairs nejūtu, ka dzīvoju.
Viņa sejā atspoguļojās bezgalīga grūtsirdība un padevība liktenim.
Kaut kā reiz ievēroju, ka Džimijs ar aizrautību spēlē galda spēles un prāta uzdevumus. Tie noturēja viņa uzmanību un, lai arī ne uz ilgu laiku, deva sacensības garu un saiti ar citiem cilvēkiem. Viņš atklāti cieta trūkumu pēc tā. Nekad nesūdzējies par vientulību, viņš izskatījās briesmīgi vientuļš. Ne reizi nežēlojies par skumjām, likās, ka vienmēr skuma. Rezultāts izrādījās daudz labāks kā ar dienasgrāmatu.
Džimijs uz kādu laiku aizrāvās ar spēlēm, bet drīz zaudēja interesi. Izrisinājis visas prāta mīklas un neatradis līdzvērtīgu un pienācīgu pretinieku, viņš no jauna apdzisa. Nemiers un satraucamība paņēma savu, un viņš atkal bezmērķīgi mētājās pa koridoriem, jūtot šoreiz arī pazemojuma sajūtu: spēles un prāta uzdevumi derēja bērniem, ar tādām mulķībām viņš uz āķa neuzķersies. Bija redzams, ka viņam ārkārtīgi gribējās kaut ko darīt. Viņš tiecās uz darbību, bet nespēja līdz tai aizsniegties. Vairāk par visu viņš alka pēc jēgas un mērķa.
Bet vai neuzdot viņam veikt kādu nebūt ne pārāk sarežģītu darbu? - mēs domājām. Redz, pēc brāļa vārdiem Džimijs “pavisam atlīmējās”, kad 1965.-ajā gadā pārstāja strādāt. Viņam bija divi spilgti izteikti talanti - viņš zināja Morzes ābeci un varēja drukāt bez skatīšanās uz pirkstiem. Mēs, protams, varējām izgudrot, kādēļ mums vajag radistu, taču vieglāk un ātrāk bija norīkot Džimiju mašīnrakstītājas vietā. Vajadzēja tik atjaunot šīs iemaņas, un viņš varētu ķerties pie lietas. Tas izrādījās ne pārāk grūti, un drīz vien Džimijs pārsteidzošā ātrumā klaudzināja uz rakstāmmašīnas. Drukāt lēni viņš vispār nespēja.
Beidzot viņš darīja kaut ko reālu, Džimijs bija atradis pielietojumu savām spējām! Un tomēr viņš tikai sita pa taustiņiem - tajā visā nejuta ne raksturu, ne dziļumu. Viņš drukāja pavisam mehāniski, nesaprotot uzrakstītā saturu. Īsi teikumi skrēja zem viņa pirkstiem straujā bezjēdzīgā rindā.
Viņa izskats šajā nodarbē neviļus uzvedināja uz domu par garīgu invaliditāti, par neatgriezeniski pazudušu dvēseli. Vai tas ir iespējams, ka šāda slimība var cilvēku atstāt bez dvēseles?
- Kā jūs domājat, vai Džimijam ir dvēsele? - es vienreiz jautāju mūsu māsām - katoļu mūķenem.
Viņas sadusmojās uz manu jautājumu, bet saprata, kādēļ esmu to uzdevis.
- Pavērojiet viņu mūsu baznīcā, - viņas man atbildēja, - un tad spriediet.
Es sekoju viņu padomam, un redzētais dziļi mani saviļņoja. Es ieraudzīju Džimijā dziļumu un uzmanību, kuru līdz šim biju uzskatījis kā viņam nesasniedzamu. Manā acu priekšā viņš lūdzās, pieņēma svētību, un manī vairs neradās ne mazākās šaubas par viņa dvēseles pilnību. Viņš lūdzās klusi godbijīgā mierā un dziļi sakoncentrējies, pilnībā iegrimis apņemtajās jūtās. Šajā brīdī nebija un nevarēja būt nekādu atmiņas zudumu, nekāda Korsakova sindroma. Džimijs bija izgājis no bojātā fizioloģiskā mehānisma, atbrīvojies no bezjēdzīgajiem signāliem un pusizdzisušām atmiņas pēdām. Viņš ar visu pašatdevi atdevās darbībai, kurā jūtas un jēga saplūda vienā veselumā, organiski nesaraujamā vienībā.
Es redzēju, ka Džimijs bija atradis sevi un uzstādījis saiti ar realitāti dvēseliskas uzmanības pilnībā. Mūsu māsas nebija kļūdījušās - šeit viņš ieguva dvēseli. Taisnība bija arī Lurijam, kura vārdus atcerējos tajā brīdī: “Cilvēks sastāv ne tikai no atmiņas. Viņam ir jūtas, griba, jūtīgums, morāle... Un tieši šeit var atrast iespēju aizklauvēties līdz viņam un palīdzēt”. Atmiņa, intelekts un apziņa paši par sevi nespēja atjaunot Džimija personību, šo lietu izlēma ieinteresētība un darbība.
Ne mazāku lomu šeit spēlēja estētiskais un dramatiskais. Vērojot Džimiju baznīcā, es sapratu, ka pastāv īpaši garīgie lauki, kuri uzmostas cilvēciskajā dvēsele un kur tā svētītā mierā savienojas ar pasauli. To pašu uzmanības dziļumu un koncentrēšanos es konstatēju arī vēlāk, vērojot, kā Džimijs klausās mūziku un uztver teātri. Viņš bez pūlēm sekoja muzikālajai tēmai vai sižetam parastā drāmā. Un tas ir ne mazāk pārsteidzoši, jo katrs māksliniecisks moments lugā pēc jēgas un uzbūves nesaraujami ir saistīts ar visu pārējo dzīvi.
Pastāstīšu vēl, ka Džimijs mīlēja dārzkopību un uzņēmās veikt dažus darbus mūsu dārzā. Sākumā viņš katru reizi sveicināja dārzu kā nepazīstamu, bet pēc tam pierada pie tā, ne reizi neapmaldījās un zināja to labāk nekā iekšējo Pajumtes uzbūvi. Man liekas, viņu pa mūsu dārzu veda tēlainās atmiņas no senajiem iemīļotajiem dārziem dzimtajā Konektikutā.
Neatgriezeniski pazudis telpiskajā “ekstenciālajā” laikā, Džimijs brīvi orientējās “intenciālajā” laikā, par kuru rakstīja fraču filozofs Anrī Bergsons, kurš pētīja subjektīvo laika izjūtu. Nenotveramās, aizslīdošās formālās laika struktūras viņš ievērojami stabilāk iegaumēja un kontrolēja, kad tās saplūda ar māksliniecisku darbību. Aprēķini, prāta uzdevumi un galda spēles deva barību viņa intelektam, bet varēja noturēt viņa uzmanību tikai uz īsu brīdi. Izrisinot uzdevumus, viņš atkal sadalījās pa daļām un iekrita amnēzijas bezdibenī. Vērojot dabu vai mākslas darbus, klausoties mūziku, lūgšanās un liturģijā dvēseliskie un emocionālie pārdzīvojumi paņēma visu uzmanību, un šis stāvoklis neizzuda tūlīt, atstājot aiz sevis tik retos viņam mierinājuma mirkļus un iegrimšanu domās.
Es zinu Džimiju jau deviņus gadus, no neiroloģijas skatu punkta viņš nemaz nav mainījies. Vēl joprojām viņš cieš no Korsakova sindroma, nespēj noturēt atmiņā epizodes vairāk par dažām sekundēm, un dzīve viņam ir izdzēsta laikā atpakaļ līdz 1945.-ajam gadam. Taču dvēseliski viņš reizēm pilnīgi pārvēršas, un mūsu priekšā nostājas ne sanervozējies, nepacietīgs un skumstošs pacients, bet īsts pilnvērtīgs cilvēks, dziļi sajūtošs skaistumu un dabas visspēcību.
Pirmajā vizītes reizē es ievēroju, ka slimība bija viņu uznesusi virspusē, viņš peldēja pa dzīvi, bet nespēja vairs iegremdēties tajā dziļāk. Likās, ka viņam nav iespēja pārvarēt šīs eksistenciālās katastrofas haosu. Tradicionālā zinātne vispār uzskata, ka tāda pārvarēšana ir neiespējama bez bojāto mezglu remonta, bet tradicionālā mehāniskā neiroloģija nav ņēmusi vērā dvēseles spēku esamību, tā neredz īsto personības iekšējo dzīvi. Džimija gadījums var mums dot ne tikai klīnisku, bet arī filozofisku mācību. Par spīti atmiņas zudumiem un prāta defektiem, par spīti jebkurai līdzīgai katastrofai, lai vai cik dziļš nebūtu organiskais bojājums, māksla un dvēsele spēj atjaunot personību.