Viena no paranojālās personības iezīmēm ir paaugstināta, pārvērtēta pašcieņa. Viņam raksturīgs savs "es", kas ir pretstatā visai sabiedrībai. Tas rada interešu un vaļasprieku šaurību. Tikai tas ir pareizi un jēgpilni, kas patīk viņam. Jebkurš cits viedoklis ir nepatiess, stulbs vai pat apdraud labklājību. Viņi zaudē kritisku attieksmi pret sevi un saviem secinājumiem. Viņu spriedumi balstās uz formālām spekulatīvām vai pat paradoksālām konstrukcijām.
Izteiktais egoisms veicina pārvērtētu ideju veidošanos, kas pamazām aizpilda visu domāšanu. Pārvarot jebkādus šķēršļus, viņi aizmirst par nogurumu, nerūpējas par atpūtu. Viņiem ir augsts enerģijas potenciāls un lieliska veiktspēja. Patoloģiski strīdnieki, kuri vienmēr paliek pie sava un cenšas jebkuru pārliecināt par savu taisnību. Strīdā pieaug enerģija, viņi vienmēr ir pārliecināti par savu uzvaru strīdā. Viņi var arī ilgstoši tiesāties, lai panāktu savu.
Nevar nepieminēt vēl vienu īpašību - aizdomīgumu, kad jebkuru piezīmi, jebkuru notikumu viņi uztver un interpretē ļoti vienpusīgi. Viss ir drauds, viss kaut ko nozīmē. Jau bērnībā raksturīgs kaprīzums, spītība, mērķtiecība. Līdz 20 gadu vecumam veidojas pirmās paranojas reakcijas vieglu pārvērtētu ideju veidā. Līdz 30 gadu vecumam pārvērtētas idejas iegūst stabilitāti.
Viņi ļoti asi reaģē uz saulainu un bērnišķīgu prieku, jo tas ir vieglprātīgi. Bērnībā būt trausliem un neaizsargātiem bija bīstami. Tāpēc viņi cenšas savus bērnus audzināt spēcīgus un vēsus. Viņi stāsta saviem bērniem, ka pasaule ir bīstama, nevienam nevar uzticēties.
Ja jūs, piemēram, sāksiet stāstīt šī tipa direktoram par nepieciešamību radīt komfortablus apstākļus darbiniekiem, tad izskatīsieties neadekvāti un saņemsiet šādu atbildi: “Kādi komfortabli apstākļi? Vispirms dariet savu darbu, lai nerastos jautājumi!” Darbinieki ir darba resursi, labi ir tikai tas, kas tiek attiecināts uz lietu. Ja darbinieks darbu neizpilda, viņš ir jānomaina pret kādu, kurš visu izdarīs pareizi. Iedziļināties cilvēkos, izprast viņu motīvus, izprast vērtību sistēmu, būt empātiskam – tas viss ir sekundāri un nav svarīgi.
Paranoiķi ir spītīgi un nelokāmi, kad runa ir par savas pozīcijas aizstāvēšanu. Ja jums ir jāved sarunas ar šādu cilvēku, tad šis mēģinājums vainagosies panākumiem, ja jūsu pozīcijas sakritīs. Citā gadījumā jums būs jāmaina pozīcija. Mainīt paranoiķa pozīciju, apelējot pie tā, ka arī jūs piekāpjaties, ir bezcerīgi. Pēc viņa domām, jums ir jāpielāgojas viņam, jo viņam ir taisnība.
Raksturā ir neatlaidība šķēršļu pārvarēšanā, līderība. Viņš īsteno savu ideju, lai vai cik vienpusīga un aplama tā būtu. Viņam ir objektīva vajadzība pēc palīgiem, pateicoties plānu mērogiem. Jūtot sevī lielu enerģijas lādiņu, viņš izvirza sev uzdevumus, kuru sarežģītība un mērogs pārsniedz savas iespējas. Viņš nespēj viens pats realizēt savus nodomus. Citus viņš uztver kā palīgus sava vērienīgā plāna īstenošanā, patiesībā – kā daļu no sevis.
Apģērbā dod priekšroku klasiskajam stilam. Un ne tikai drēbēs. Klasiskajam stilam ir vismaz trīs īpašības, kas saskan ar paranojas tendenci. Pirmkārt, tas ir izturējis laika pārbaudi. Otrkārt, to atzīst lielais vairums cilvēku, tas ir saprotams un tuvs masām. Treškārt, klasiskais stils pasaules kultūrā atspoguļo sociālo mērķu un vērtību prioritāti pār individualitāti. Klasiskais stils ir uzlādēts ar sociālu, nevis individuālistisku saturu. Tas atspoguļo sabiedrības pārliecināto, saliedēto spēku, gatavību kalpot tās interesēm.
Raksturīga nevēlēšanās uzklausīt citu, iespējams, saprātīgāku viedokli, kas norāda uz kļūdām pašā idejā. Individuālas problēmas, kuras rodas īstenojot viņa vienpusīgo ideju, paranoiķim nav zināmas, viņš tās noraida, uztver kā necienīgu vaimanāšanu. Idejā kļūdu nav, tas citiem ir jāsaprot. Varbūt kļūdas ir pašā idejas realizācijā dzīvē, ja tas izdodas pārāk lēni, nekas neiet uz priekšu. Viņam ir vajadzīgas vēl kādas papildus metodes, kas dod efektīgāk realizēt savu ideju.
Nevajag paranoiķim uzticēt darbus, kas prasa uzmanību un iejūtību konkrētam cilvēkam, viņa individuālajām problēmām. No paranoiķa iznāk slikts sociālais darbinieks, psihologs, ārsts, audzinātājs. Viņš nevēlas un nezina, kā ir just līdzi, tērēt laiku "vienam". Paranoiķis nespēj korelēt savu viedokli ar citu cilvēku viedokli, veikt korekcijas savā nostājā. Sarunu vedējs no viņa neiznāk, viņš ir neelastīgs, spītīgs, tiecas apspiest pretinieku. Šāds sarunu veids novedīs pie attiecību pārtraukuma un konfrontācijas.
Tātad, ko darīt? Kā tikt galā? Kļūda ir mēģinājums viņu pārliecināt, velti tērēsiet spēkus. Viņš paliks pie sava viedokļa neskatoties ne uz kādām iebildēm, argumentiem un skaidrojumiem. Ja ideja, kurai paranoiķis ir veltījis savus spēkus, tieši jūs neskar, atstājiet viņu mierā. Ļaujiet viņam strādāt, censties, sasniegt mērķi. Nestrīdieties ar viņu. Ja viņš ir tieši jūsu ceļā, cīnieties, tikai ne ar viņu tieši. Jāiet uz augstāku līmeni, uz vadību, likumdošanu. Aiciniet sabiedrību, piesaistiet atbalstītājus.
Ja savu panākt nav iespējams, radiet diplomātisku iespaidu, ka padodaties. Paranoiķis ir iecietīgs pret bijušajiem pretiniekiem. Viņš nekad nešaubās par savu taisnību, sadalot pasauli līdzīgi domājošos (taisnajos) un disidentos (maldīgajos). Viņam pāreja no maldīgo nometnes uz taisno nometni ir dabisks un vēlams notikums.
Sāciet spēlēt viņu pašu. Demonstrējiet apņemšanos ievērot viņa galveno ideju un vērtības. Tas ir grūti izdarāms, jo tas prasīs pacietību. Savas idejas piedāvājiet kā papildinājumu viņa idejai. Necentieties kaut ko pierādīt vai sevi aizstāvēt, ja kaut kas uzskatos nesakrīt. Diskutējiet tikai par jautājumiem, kuros uzskati vismaz daļēji sakrīt.