Darba un atpūtas tips


Lasot dažādu tipu raksturojumus, var ievērot, ka viena daļa tipu ir raksturoti kā pragmatiski cilvēki darbā, bet daļa tipu tikai kā vieglprātīgi dzīves baudītāji. No vienas puses ir stingrs admini­strators, tehnologs un inspek­tors, kuri tikai nepagurdami strādā, bet nekad neatpūšas. Bet no otras puses ir liriķis, mīlētājs, daiļrunātājs, aktieris un donžuāns, kuri tikai bauda dzīvi, bet diez vai ir kārtīgi darba darītāji.
Ja socioniku izmanto izklaidei, tad socioniķiem patīk izvērst plašas diskusijas par dažādu tipu gaumi, stilu, modi, ģērbšanās kultūru, šarmu, smaržu, frizūru, valdzinājumu un seksu­alitāti. Ar sociotipu dalījumu galīgi nepietiek, lai noteiktu dažādu tipu piemērotību kādai profesijai. Dalījums ir vispārināts un vairāk raksturo dažādus cilvēkus brīvajā laikā. Tipu aprakstos lielākoties ir tikai runa par tādām izklaidējošām pseidoprofesijām kā aktieris, izlūkdienesta darbinieks, karavadonis, izgudrotājs, laulību reģistrētāja utt.
Profesijas izvēlei būtu jāizdala vēl papildus intelektuālas funkcijas. Tās ir spējas kādā konkrētā šaurā nozarē, prasme pildīt sarežģītas un atbildīgas darba operācijas.
Lai izrautos no triviālisma zīmoga, labāk būtu sevis tipošanai pieiet no divām pusēm. No vienas puses var izdalīt kādu izklaidējošu tipu, kurš visu ko prot un visi to mīl kā jauku un interesantu sarunu biedru. Tas raksturos tikai kādas atpūtas un brīvā laika aizpildīšanas potences. Tālāk vēlams atlikt malā visas savas fantāzijas par dažādām dzīves baudām un pragmatiski padomāt, kādas ir manas spējas kādā konkrētā profesionālā nozarē. Tad var pameklēt, kurš tips tam vairāk atbilst.
Tādā veidā sev var iegūt divus diametrāli pretēju tipu rakstu­rojumus. Saliekot tos kopā, vienu no tiem var izdalīt kā “darba tipu”. Paralēli tam var izdalīt “atpūtas tipu”, kurš var būt diametrāli pretējs. Darba tips ir diezgan askētisks. Tas spēj izturēt vienmuļu monotonitāti. Komunikācija pamatā ir tikai par šauriem profesionāliem jautājumiem.
Atpūtā cilvēks paliek vieglprātīgāks un gaisīgāks, viņš ļaujas kārdinājumiem un vājībām, erotiskiem impulsiem un jutekliskām sajūtām. Ja kāds no partneriem randiņā komunicējas darba tipa ietvaros, tas liecina, ka viņš “vēl ir darbā”. Cilvēks vēl nav paguvis pārslēgties uz pilnvērtīgu atpūtu, viņš nespēj atslābināties un atbrīvoties. Randiņa laikā viņam pārāk daudz strādā prāts, bet pārāk maz iztēle un sajūtu impulsi.
Ir daudz cilvēku, kuriem darbs ar atpūtu mijas nepārtraukti. Pēc katras izpildītas darba operācijas seko īsa atpūtas pauze. Ja darbs ir garlaicīgs, atpūtas paužu biežums pieaug. Smaidīgums, pļāpīgums un tērzēšana internetā arī vairāk izpaužas atpūtas pauzēs. Liela daļa apgalvos, ka viņi darba panākumos prot izmantot smaidu, labu garastāvokli un prasmi visu sarunāt. Te ir tā lieta, ka "atpūtas tipu" ir iespēja izmantot darbā kā veiksmīgu dopingu un palīglīdzekli labai komunikācijai. Šīs spējas ir diezgan triviālas un neaiziet tālāk par prasmi labi runāt un labi izskatīties.
Īstās profesionālās spējas izpaužas kā prasme risināt monotonus un sarežģītus uzdevumus. Šo spēju attīstīšanai ir nepieciešama izglītība un pieredze. Smaidīšana un prasme runāt ir tikai papildus dopings dzīves krāsainībai.
Lai dabūtu augstāk apmaksātu darbu un tiktu ļoti labā vietā, kur nauda birst no gaisa un nekas īsti nav jādara, tur vairāk noder tieši veiksmīgi iestrādātas sava "atpūtas tipa" iemaņas. Tā būs prasme risināt jautājumus ar smaida un smalku manipu­lāciju palīdzību. Profe­sionā­lais darba tips būs vairāk pelēcīgs, robusts un citiem garlaicīgs. Tas nodrošina spējas kādā šaurā intelektuālā vai praktiskajā jomā, bet sadzīvē un cilvēkos par to papildus naudu un labumus nedod. Ja cilvēks neprot veikli izmantot savu "atpūtas tipu" dzīves labumu gūšanai, viņš ar savu askētisko darba tipu var tā arī palikt kaut kur rūpnīcā pie konveijera, kur par mazu maksu daudzas stundas jāpilda monotonas operācijas.
Lai tipu noteiktu precīzāk, būtu labi izstrādāt atsevišķu darba un atpūtas tipu klasifikāciju. Tāpat būtu labāk, ja atsevišķi raksturojumi būtu sievietēm un vīriešiem. Pagaidām tādu atsevišķu raksturojumu nav, tādēļ nākas izmantot vienu aprakstu dažādu personības stāvokļu raksturošanai. Pēc izjūtas var nojaust, kuri teikumi vairāk raksturīgi sievietēm, kuri vīriešiem, kuri cilvēkam darbā vai atpūtā.
Kas raksturo darba tipu? Cilvēkam ir kāda psihes funkcija, kuru viņš pat neievēro, un neuztver to kā kaut ko īpašu. Tas ir tā kā dzimtais ciemats, kur dzīvots visu mūžu. Nu kas tur tajā īpašs, tas viss ir pašsaprotami, nav vērts to vispār akcentēt. Taču šī psihes funkcija dod iespēju izturēt garas darba stundas, gūt pakāpeniskus panākumus. Šī funkcija var būt gan dominējošā, gan arī viduvēja, kura nav dominējošā, nav arī radoša. Tā vairāk darbojas kā palīgfunkcija.
Kas raksturo atpūtas tipu? Daudzi sociālajos tīklos ievieto bildes no ceļojumiem, cik tur bijis vienreizēji, jauki, unikāli, cik labi tur izskatos uz okeāna fona. Citiem tiek pasniegta izskaistināta bezrūpība un kūrorta romantika. Ar šo tēlu ir iespēja arī pelnīt, tā ir pašreklāma. Var piesaistīt klientus, pircējus, sekotājus un abonementus. Šis tēls biežāk raksturo radošo psihes funkciju, taču iespējas to izmantot ikdienas rutīnā var būt arī ierobežotas. Darbā neizmantojamas stiprākās psihes funkcijas tiek izliktas hobijos un radošā aktivitātē brīvajā laikā.
Nav arī tā, ka darba tips ir īstais tips, bet atpūtas tips kaut kāda viltota maska vai loma. Abi šie tipi kopā veido vienu personību, vienu tipu. Abi ir svarīgi. Tikai jāsaprot, kurš dominē ikdienas rutīnā, bet kurš radošā darbā, brīvajā laikā, neikdienišķās situācijās. Ir atšķirība, vai ar kādu cilvēku jātiekas reti vai ar to jādzīvo zem viena jumta vai jāstrādā kolektīvā. Šajās situācijās cilvēka būtība un rakstura izpausmes var būt dažādas.
Kā tas izpaužas konkrētāk? Piemēram, varu konstatēt, ka kādai sievietei darba tips ir Balzaks, intuitīvais loģiskais intraverts. Viņa pacietīgi un detalizēti dara darbu, ilgstoši domā, mājas apstākļos viņa ir noslēgta savā istabā. Pēc modeļa viņai vajadzētu būt vājai emociju ētikai. Taču reāli tā nav, aktīvas atpūtas brīžos viņa mīl krāsainus tērpus, koncertus, piknikus, viņa šajā brīdī kļūst par Dimā, sensori ētisko tipu.
Tad kāds ir viņas īstais tips? Varbūt kaut kas pa vidu? Pamatā var izdalīt, ka viņa vairāk ir Dimā tips ar labu emociju ētiku. Taču viņa šīs īpašības nespēj izmantot rutīnas darbā un ikdienā. Emociju ētika ir radoša, daudzveidīga, bet nepietiekama rutīnas darbam. Tā vairāk tiek izlikta vaļaspriekos, atpūtā un izklaidēs. Tas nav kaut kāds vājais punkts. Savukārt no Dimā pozīcijas viņai vājajam punktam vajadzētu būt darbības loģikai. Tas ir tā, ja viņa ir Dimā pozīcijā. Lai darbības loģika darbotos, ir jāpārslēdzas uz cita tipa iezīmēm.
Bet tas taču sagriež teoriju ar kājām gaisā! Ja teorija ir vienpusīga un šabloniska, tad tā izjūk reālā situācijā. Jebkāda veida darbs pieprasa loģisko domāšanu, intelektu, pacietību, zināšanas, darbības  programmu. To visu cilvēks apgūst ilgstoši, skolā, pašmācības ceļā. Ja stiprā puse ir ētika, tad tāpat vajag zināt, kā darboties ar datoru, skaitīt naudu, kārtot dokumentus, noformēt atskaites. Tas viss prasa kaut kādas prāta spējas un loģiskās zināšanas. Ar vienu pašu emociju ētiku nekur tālāk par izklaidi nevar tikt.
Emociju ētika atpūtā lielāku akcentu liek uz emocijām, bet darbā uz ētiku. Rutīnas darbā ētika ir sausa, bezkrāsaina, vienmuļa, kura vairāk atgādina kaut kādu loģiku. Turklāt ētiskajā darbā arī loģiskā domāšana tiek aktīvi pielietota. Tādēļ ikdienā un darbā rodas ētisko tipu nosliece uz loģisko tipu pusi. Vājais punkts rodas tajās vietās, kur cilvēks ir mazāk darbojies, atstājis kaut ko novārtā. Tādēļ vājo punktu nevar izdalīt pēc tabulas, tas veidojas dzīves gaitā diezgan individuāli, ko ietekmē neirozes, audzināšana un kultūrvide.