Tas ir svešvārds no angļu valodas, par kuru lielākā daļa neko nav dzirdējusi. Runa ir par emocionālo vardarbību ģimenē vai citā kolektīvā. Latviešu valodā tam ir pagrūti atrast precīzu apzīmējumu, jebkurā gadījumā iznāk jēdzienu salikums ar garākiem skaidrojumiem. Pats vārds ir nācis no lugas un pēc tās sižeta ekranizētām divām filmām “Gaslight”, 1940.gadā angļu versijā un 1944.gadā ASV ar Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Tajā vīrs ar maldinošu apgalvojumu palīdzību cenšas sievu padarīt šķietami jukušu, lai varētu pārņemt viņas īpašumus.
Psihologi raksturo gazlaitingu kā manipulācijas metodi, ko cilvēks izmanto, lai ietekmētu otru, maldinātu un iegūtu pār viņu kontroli. Tiek izmantoti maldinoši apgalvojumi, faktu sagrozīšana, noliegšana, apmelojumi, šantāža, devalvēšana, noniecinošas frāzes un izsmiešana. Mērķis ir sagūstīt upuri, lai varētu to izolēt, kontrolēt, turēt atkarībā, izmantot kā līdzekli saviem mērķiem. Tas notiek iekšienē, gazlaitings ir slēpts process, ko ikdienā citi cilvēki no malas var nepamanīt. No ārpuses viss ir lieliski. Agresors citiem savu ģimeni pasniedz kā ļoti ideālu, kurā visi mīl viens otru.
Iejūtīgais labvēlis. Agresors sākumā nebūt nav agresīvs. Viņš uzdodas par labvēli, atbalstītāju, kurš mīl, jūt līdzi un aizstāv. Labvēlis sākumā var būt pat pārmērīgi laipns, glaimojošs, dāsns un dvēselisks. Ļaunprātīgas darbības var slēpties aiz rūpēm un it kā labiem nodomiem. Agresors pamazām piebaro upuri un gaida, kad upuris kļūs “mīksts”. Upuris laika gaitā saindējas ar “gāzes indi”, zaudē domu skaidrību, spēju noskaidrot situāciju un attiecības, robežas izplūst un personība izšķīst, saplūstot ar agresoru.
Novešana līdz diagnozei. Ikdienā agresors sarunās ar citiem cilvēkiem sevi idealizē, pasniedz sevi kā nesavtīgu un iejūtīgu cilvēku ar augstu morāli. Paklausīgu upuri viņš slavē un idealizē. Ja upuris mēģina cīnīties, pierādīt savu taisnību, agresors atbild aptuveni tādā formā: “Tev kaut kas ar galvu nav kārtībā, tie visi ir murgi, tu par daudz fantazē, tev vajag ārstēties!” Ar provocējošiem apvainojumiem un izsmejošu balss toni agresors cenšas upuri izsist no emocionālā līdzsvara un novest līdz kaut kādai diagnozei, lai varētu “pierādīt”, ka šī persona domā aplami, uzvedas neadekvāti, ir “nepieskaitāma” vai rīcībnespējīga. Tādēļ tā ir jāizolē, jākontrolē un jāierobežo lemt tiesības. Mērķis ir izprovocēt emociju izvirdumu un piesaistīt lieciniekus. Nākamreiz, kad upurim sākas emociju uzplūdi, agresors saka: “Atceries, kad sāki kliegt un raudāt citu cilvēku priekšā!? Tad daudzi piekrita, ka tev ir kaut kādas psihiskas problēmas!”
Noniecināšana. Agresors reizēm citu cilvēku klātbūtnē par upuri stāsta tenku stilā, sagrozot informāciju, apmelojot, atainojot kā infantilu personu, garīgi atpalikušu, psihiski slimu: “Viņu ne uz mirkli nevar atstāt bez uzraudzības, sāks kliegt, visu dauzīt, izšķērdēs naudu, aizmaldīsies nezin kur.” Ja paklausīgs upuris klusē, citiem kļūst “viss skaidrs”, jo viņi ir uzzinājuši “īsto patiesību”. Agresors noniecina jebkādas upura vērtības, zināšanas un pieredzi, apšauba gaumi, kompetenci. Toties labvēlis visu prot, ir ļoti zinošs, prasmīgs, ar bagātu pieredzi, orientējas visos jautājumos. Viņš labāk prot nopirkt vērtīgas lietas, noslēgt darījumus un kārtot dokumentus.
Nomākšana. Lai censtos saglabāt savas tiesības, upuris veido ilgstošu spītīgu un pasīvu dialogu, taču šie centieni atduras kā pret mūra sienu. Pamazām upuris iekrīt apātijā un depresijā, piekāpjas, piekrīt visam, kļūst nedrošs, neaizsargāts un atkarīgs. Tālāk emocionālā vardarbība kļūst hroniska un ilgstoša, noniecināšana mijas ar glaimiem. Agresora mērķis nav pilnībā nomākt upuri, bet gan padarīt pilnībā atkarīgu no sevis.
Izolēšana. Agresors tiecas upuri izolēt no ārpasaules. Tā var būt finansiāla atkarība, aizliegumi, kontrolēšana, saziņas loka ierobežošana, tiesiskās sviras. Viņa rīcībā ir upura naudas līdzekļi un dzīvesvieta. Tiek kontrolēti informācijas avoti. Var būt draudi ievietot psihiatriskajā slimnīcā, pansionātā, cietumā, izmest uz ielas, atņemt izdzīvošanas līdzekļus utt. Pamatā gazlaitings izpaužas laulībā, ģimenē, kolektīvā, skolā, klasē, aprūpes iestādē, draugu lokā, darba vietā, interešu grupā, reliģiskā draudzē. Lielākoties noslēgtā vidē, kur cilvēkus saista kādas ciešas saites, viņi nevar vienkārši aiziet, ja kaut kas neapmierina.
Finanšu kontrole. Lai upuris vienmēr būtu “mīksts”, nevarētu dumpoties un aizbēgt, agresors tiecas kontrolēt upura naudas līdzekļus, pasniedzot to kā pasargāšanu no neapdomīgas tērēšanās. Ja upuris saņem naudu savā bankas kontā, labvēlis panāk, ka tikai viņam ir pieeja upura bankas kontam un maksājumu kartei, bet upuris savā kontā nemaz nevar tikt, viņam nav pieejas. Ja upuris nopērk internetā kādu lietu ar samaksu no bankas kartes, agresors rīko skandālu, ka nauda tiek šķērdēta. Pēc skandāla upuris baidās kaut ko pirkt ar bankas kartes palīdzību, toties labvēlis brīvi rīkojas ar upura bankas konta līdzekļiem.
Slazda taktika. Labvēlis reizēm kā slazda taktiku pieļauj neapdomīgus pirkumus, taču tūlīt pēc pirkuma to atgādina un tur upura naudu pie sevis, jo viņš taču atkal nopirks kaut ko nesamērīgi dārgu. Labvēlis var dāsni aizdot lielāku naudas summu kādam impulsīvam pirkumam, iegrūžot parādu saistībās. Arī tad, ja upurim ir neliela kabatas nauda, labvēlis ir ieinteresēts, lai šī nauda tiktu izšķērdēta kārdinājumos, bet ne iekrāta. Vārdos labvēlis ir pret izšķērdību, bet reālajā dzīvē veicina upura naudas izniekošanu, lai būtu iegansts turēt savā rīcībā upura naudu lielākās summās.
Manipulācija ar vājībām. Ja upuris aiz bēdām iedzer, labvēlis to var izmantot savā labā, pats pirkt upurim alkoholu, lai to nodzirdītu un radītu labvēlību pret sevi. Kad upuris apreibis, labvēlis to slavē, bet kad reibums izgājis, kritizē un atņem naudas līdzekļus. Tas ir “pierādījums”, ka upurim nevar uzticēt lielākas naudas summas. Ja upuris par daudz smēķē, labvēlis dod naudu cigaretēm, tai pat laikā, lai cīnītos pret smēķēšanu, atņem upurim visus naudas līdzekļus, jo viņš taču visu naudu nosmēķēs.
Viss un nekas. Kad agresors un upuris dzīvo ģimenē zem viena jumta, labvēlis pamazām panāk to, ka viss šajā mājā pieder viņam. Toties upurim nepieder gandrīz nekas. Pat zābaki un mētelis. Kopējā ģimenes īpašuma saimnieks ir labvēlis, bet upurim nav lielu tiesību uz šo īpašumu. Mantas lielākoties pērk labvēlis, to skaitā par upura naudu. Agresors seko līdzi, lai nekas netiktu pirkts bez viņa līdzdalības.
Tieksme pēc varas. Var rasties jautājums, ko agresors vēlas iegūt no upura, kādi ir viņa rīcības motīvi? Mērķis var būt savtīgs un merkantils, ja no upura ir ko paņemt. Kad gazlaitings tiek īstenots ilgstoši, varbūt visu mūžu, drīzāk tā ir patoloģiska tieksme pēc varas. Cilvēks ir saslimis ar varas māniju, viņam vajag pakļauto personu, pār kuru valdīt, turēt krātiņā, ieslodzīt, veidot pēc sava prāta. Viņš izjūt baudu no “uzvaras” un pārākuma sajūtas. Agresoram ir grūti valdīt pār veselu un patstāvīgu cilvēku, tādēļ upuris tiek padarīts vājš, slims, atkarīgs, ievainojams, viegli pakļaujams.
Vecāki un mājas režīms. Ģimenē gazlaitings var būt vecāku un pieaugušo bērnu attiecībās. Ja tas izpaužas mātei pret bērniem visu mūžu, to ir diezgan grūti pamanīt, jo ir izveidojies noturīgs pielāgošanās un maskēšanās mehānisms. No ārpuses tā ir lieliska ģimene. Ja bērni ir paklausīgi, māte ir ļoti gādīga. Māte pieaugušos bērnus padara no sevis atkarīgus. Māte savas dzīves vērtības, pieredzi, pagātni, sasniegumus pasniedz kā lielu vērtību, bet pieaugušo bērnu zināšanas, dzīves pieredzi, notikumus, svētākās vērtības, jūtas un aizrautības noniecina. “Bērniem” var būt 35 vai 45 gadi, tiem nav savas naudas, ar viņu līdzekļiem rīkojas mamma, tie bez atļaujas nekur nevar tikt. Māte pie sevis glabā pieaugušo bērnu dokumentus un bankas karti tikai sev zināmā vietā, jo tā ir “drošāk”, bērni var pazaudēt. Tiek panākta pilnīga kontrole.
Noliegums. Aizstāvjiem mēģinot runāt ar agresoru, ka viņš dara slikti, tas nav pieļaujams, emocionālās vardarbības epizodes tiek noliegtas. Viss ir pilnīgi ideāli. Bet skrūves tiek pievilktas ciešāk, agresors sarunā ar upuri kļūst vēl skarbāks, noliedzošāks un izteicienos kategoriskāks: “Tas nenotika”, “Neizdomā”, “Nerīko koncertu”, “Tās ir muļķības”, “Tu esi histēriķe” “Kāpēc tu tā reaģē, es neko īpašu neteicu”, “Tas bija joks” utt. Nepaklausīgs upuris tiek atainots kā kaprīza persona, kas grib nomelnot un apmelot ļoti cienījamu ģimenes cilvēku, kurš ir tik daudz darījis, pūlējies un ziedojis savu dzīvi.
Runas māksla. Ja upuris atrod cilvēkus, kuri varētu viņu aizstāvēt, agresors atrod citus cilvēkus, kuri ir viņa pusē. Viņam ir vajadzīgi sabiedrotie un alibi. Tie var būt radinieki, kopīgi paziņas, kaimiņi, draugi. Pēc viņu domām agresors ir brīnišķīgs cilvēks, kurš zina, kā uzturēt attiecības, ir pieklājīgs un labestīgs. Reizēm ir ļoti grūti saprast, kuram ir taisnība, kurš īsti ir upuris un kurš agresors. Ja upuris meklē palīdzību, viņš runā saraustīti, bailīgi, neinteresanti, klusi, daudz stomās, kas var tikt uztverts kā žēlošanās vai čīkstēšana. Atklātie fakti ir nepilnīgi, daudz kas tāpat tiek noklusēts. Toties agresors uzbur teatralizētu scēnu ar spilgtiem balss toņa kāpumiem, plašiem žestiem, spīdumu acīs, kvēlu runu un demonstratīvu raudāšanu. Kā viņš ir cīnījies, darījis labu, bet kā viņu grib nomelnot. Līdzjutēji nereti vairāk jūt līdzi agresoram nevis upurim.
Propaganda un diktatūra. Valstiskā mērogā gazlaitings mēdz būt diktatoriskās sabiedrībās, kur informācijas vietā ir propaganda, iedzīvotāji ir beztiesiski. Agresors šajā gadījumā ir valsts augstākā vadība un propagandas mašīna. Paklausīgie upuri ir vienkāršā tauta, mazās tautas, mobilizētie karavīri, kurus valsts augstākā vadība slavē, bet met kā pagales krāsnī. Nepaklausīgie upuri ar represiju palīdzību tiek veidoti par paklausīgajiem. Upuriem nav iespējas mainīt savu likteni, tie atrodas izolācijā un agresora kontrolē, viņiem ir lemts dzīvot vai mirt par agresora ambīcijām. Paklausīgie upuri ir agresora atjaunojamais resurss.
Bēgšana. Aizbēgt no agresora ir grūti, aiziet tāpat vien nav iespējams. Agresors atradīs iespēju kā uzlikt neskaitāmus šķēršļus. Jau pati doma, ka upuris varētu aiziet, agresoru vedina meklēt līdzekļus, lai viņu nelaistu prom. Viņš slēpj pie sevis upura pasi, bankas karti, dokumentus. Bēgšanas mēģinājumam var sekot vajāšana. Atgriežot upuri atpakaļ, agresors upuri par sodu tiecas ielikt pilnīgā izolācijā. Spilgtākais piemērs ir Ineses Misānes bēgšana no Dienvidāfrikas. Ja māte bēg ar bērniem, vīrs agresors var iesniegt prasību par bērnu nolaupīšanu.
Tas skan paradoksāli, ierēdņi bieži vien ir agresora pusē, ko tas nesaudzīgi izmanto. Kā cīņas līdzekļi var tikt izmantotas dažādas saistības, piesaiste dzīvesvietai, kredīti, uzlikti sodi. Agresors sevi pasniedz kā taisnības aizstāvi, bet upuris tiek pasniegts kā noziedznieks, kurš slēpjas. Taisnības aizstāvis tiesājas, raksta sūdzības, iesaista policiju, sociālo dienestu. Agresoram var būt likumiskā pārstāvja tiesības, vecāka tiesības, laulātā tiesības. Vecākiem var būt tiesības uzraudzīt līdz mūža galam pieaugušus bērnus, kuriem noteiktas kādas diagnozes. Agresoram ir ļoti daudz tiesību, bet upuris lielākoties ir beztiesisks.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Gazlaitings
https://www.elinakaluga.lv/post/gazlaitinga-fenomens
https://www.emergency-live.com/lv/health-and-safety/gaslighting