Saderība sadzīves ritmos

Ikdienā lielu lai­ku aiz­ņem sa­dzīve, tā­dēļ ir sva­rīgi, lai mā­ja vien­mēr bū­tu kār­tīga, dar­bi iz­da­rīti, bēr­ni apģērbti un labi audzināti. Socioni­kā lie­liskas pras­mes sa­dzīves jau­tāju­mos tiek pie­dēvē­tas sa­jūtu ti­piem. Teo­ri­ja silti iesaka pie­ze­mē­ta­jiem sa­jū­tu ti­piem ņemt še­fī­bā mā­koņu stū­mē­jus, lai tie ne­no­mir­tu ba­dā. Liela daļa taisnības tajā ir, tikai šajos centienos vēlams ieturēt mērenību un neaizrauties ar pārmērībām.

Ģimenes dzīve pamatā norit mājās, bet tā vairs nesastāv tikai no lielās mīlas, gultas un televizora, kas dominē brīvdienu randiņos mājas apstākļos. Ģimenē lielāko laiku aizņem ikdiena, sadzīves darbi, saimniecības uzturēšana, ēst gatavošana un bērnu audzināšana. Laulātajiem ir nepieciešama saderība sadzīves ritmos, lai ikdienas pienākumi tiktu laikus paveikti un nekrātos nepadarītu darbu kalni.

Socionikā lieliskas prasmes sadzīves jautājumos tiek piedēvētas sajūtu tipiem, jo tiem ir praktiskāka domāšana. Tie labprātāk strādā praktisku roku darbu. Intuitīvajiem tipiem ikdienā ir tieksme dzīvot iztēles pasaulē. Tie fantazē par tālām un nereālām lietām. Prāts vairāk ir teorētisks. Tādēļ socionika silti iesaka piezemētajiem sajūtu tipiem ņemt šefībā šos mākoņu stūmējus, lai tie nenomirtu badā.

Divi izteikti intuīti var izveidot pāri, kurā valda radošs gars un aizrautīgas sarunas. Sarunas ir par gudrām lietām, mākslu un kultūru, sadzīve un lietišķā dzīves puse paliek otrajā plānā. Brīvdienu randiņiem tās ir veiksmīgas attiecības, bet ģimenē gaidāms regulārs haoss un nesakārtotība.

Tomēr tas ir vienkāršots spriedums. Intuīti mēdz radoši darboties netradicionālos laikos, it sevišķi vēlu vakaros vai naktīs, tiem mēdz piemist dažādas īpatnības, nosliece uz neirozēm un apātijas periodiem. Divi galēji intuīti saprot viens otru, tie izveido pāri, lai divatā vieglāk pārvarētu grūtības. Bet tradicionālam ikdienas cilvēkam ikdienas dzīve ar šādu galēju intuītu būtu mokas. Turklāt praktiski domājošie cenšas apslāpēt radošo garu, aicina mest pie malas grandiozās idejas, kas var novest radošos intuītus pesimismā.

Starptipu attiecību saderības prognozes iesaka pārāk mehāniskus salikumus, aicinot veidot pārus starp partneriem, kuri pēc savām spējām un interesēm ir diametrāli pretēji. Ģimenē tiek ieteikts veidot pāri pēc darbu dalīšanas principa, kur katrs atbild par savu interešu sfēru, kurā otrs neorientējas. Tam ir savs pamats, jo pretējas spējas nolīdzsvaro svaru kausus. Veiksmīgas darbu dalīšanas rezultātā tie katrs ģimenē pilda savu uzdevumu un viens otra darīšanās nemaisās. Taču es tomēr ieteiktu meklēt līdzības un kompromisus, pretēju galējību salikumi sevī ietver ievērojamu nestabilitāti.

Sapņotājiem ir tieksme sadzīvē uzņemties mazāk pienākumu. Ar lielu sadzīves nastu tie netiek galā. Tādēļ labāk sapratīsies divi sapņotāji, kuri samierināsies ar pieticīgākiem saimniecības apjomiem. Tie izvēlēsies mazāka izmēra dzīvokli, ēst gatavos mazāk, arī ēstgriba sapņotājiem ir mazāka. Parasti sapņotāji strādā intelektuālās profesijās, kurās jāieliek vairāk iztēles un domāšanas, mazāk fiziska spēka.

Visus intuītus nevar saukt par mākoņu stūmējiem. To vidū būs arī saimnieciskas un praktiskas sievietes, tikai tām šis prakticisms nebūs pārāk izteikts. Viņas ir čaklas, bet par praktiskām lietām runāt negribēs. Ģimenē ar pienākumiem tās tiek galā, bet nevēlas sev uzkraut pārāk daudz. Tāpat ir pietiekami daudz sensoro tipu, kuriem patīk baudīt dzīvi, bet sadzīvē tie ir nekārtīgi un mēdz nomest lietas, kur pagadās. Tas ir atkarīgs no ieradumiem, dzīvesveida un kultūras līmeņa.

Saderību ir jāvērtē individuāli, pavērtējot, kādas ir manas stiprās puses, ko es varu ieguldīt ģimenes labā, bet ko es nevaru pavilkt. Te ir vērts vērtēt tikai tās īpašības, kuras ir derīgas ģimenes dzīvē. Man var būt kādas stiprās puses, kurām nav nekāda pielietojuma sadzīvē. Tai pat laikā man ir savas spējas ģimeniskos jautājumos, kuras es nevaru saukt par stiprākajām, tomēr tās ir ļoti noderīgas ikdienā. Jebkurš pastāvīgs cilvēks iemanās tikt galā ar sadzīves darbiem. Šajā ziņā man labāk simpatizēs sieviete, kura tāpat ir iemanījusies tikt galā ar sadzīves lietām, bet nav pārmērīgi praktiska.

Es negribētu, ja kāda sieviete nāktu un enerģiski risinātu jautājumus, ar kuriem es slikti tieku galā. Tas man radītu kompleksus. Palīdzība man būtu vajadzīga tādās lietās, kurās es nespēju pilnīgi neko. Ja intuīts prot tikt galā ar sadzīves darbiem, tad jāatbalsta viņa iniciatīva, nevis jāsviež ārā viņu no sadzīves darbiem, nostādot nespējnieka lomā, kurš jau nu neko nespēj.

Vissmagākās problēmas man šādās reizēs ir bijušas nevis ar draudzenēm, bet ar potenciālajām "sievasmātēm". Šīs sievietes vai nu ir gaidījušas pārāk daudz no manis, ko es tāpat nespētu pavilkt vai arī viņas ir pārcentušās ar pārmērīgu pretimnākšanu sadzīves lietās. Sākumā es tādu ekspansiju uztveru kā nastu, bet cenšos pielāgoties. Bet kādā brīdī sākas konflikts un tur vairs nav runa par kaut kādu papildināšanos, bet tikai par pretstatu cīņu un konfliktattiecībām. Es pats gribu ar sadzīves lietām tikt galā, lai arī tas man varbūt izdodas neveikli, un es nepaciestu sievieti, kura mani par to kritizētu un gribētu pakļaut savai saimnieciskajai varai.

Tādēļ nevajag uztvert visus socioniķu padomus pārāk mehāniski. Pēc būtības šīs manas bailes no pārmērīgi enerģiskām sievietēm iekļaujas teorijā, jo mans vājais punkts ir spēka jeb varas sensorika. Ir milzu atšķirība starp divām sensorikām. Sajūtu sensorika mani suģestē un aicina, bet varas sensorika atbaida. Vienā cilvēkā var iemājot abas sensorikas, viena no tām ir pievelkoša, otra atgrūdoša, un rezultātā attiecības iznāk pretrunīgas.

Nevajag arī mehāniski vadīties tikai pēc tabulas, kurā norādītas tipu stiprās un vājās puses. Varas sensorika var nebūt dominējošā, tā var būt arī vidēji stipra un labi attīstīta. Tāpat varas sensorikas klātbūtni var pamanīt daļai intuītu. Jebkurā gadījumā varas sensorikas klātbūtne man sit pa vājajiem punktiem un labi es varētu justies tikai tad, ja tā būtu nemanāma un neizpaustos ikdienas attiecībās. Savukārt sajūtu sensorikas pozitīvo klātbūtni es jūtu arī mazā devā un vēlos, lai tā pietiekami būtu klāt ikdienā.

Tai pat laikā es nevarētu panest sajūtu sensorikas pārmērības. Man šī psihes funkcija pievelk, bet minimālās dozās. Pārmērības nogurdina. Šīs sakarības dēļ mani piesaistītu intuītīva sieviete, kurai piemīt mērena, bet labi attīstīta sajūtu sensorika, viņa prastu to likt lietā un gūtu pozitīvus rezultātus. Bet lai sajūtu sensorika viņai nebūtu kāds mokošs neirotisks vājais punkts. Tas draudētu ar sajūtu tukšumu ikdienā.

Sajūtu sensorika arī nav vienāda. Mani suģestē sajūtas, kuras saplūst ar emocionalitāti. Ber var būt arī sajūtas, kuras tiek ieliktas praktiskā roku darbā. To es varu uztvert mērenās devās, ar sapratni, ka darbi jāizpilda. Bet tā, lai tie darbi nerodas pārāk daudz. Te man arī vairāk imponētu sieviete, kurai praktiskās lietas nav sadzīviska apsēstība, bet viņa nav arī sadzīves moceklis, kurš neprot neko un darbi paliek nedarīti.

Vārdu sakot mani vairāk suģestē mērenas spējas sadzīves lietās. Ne par daudz, ne par maz. Ja ir par daudz, tas var nomākt un apgrūtināt. Bet ja par maz, tad arī nesanāk veiksmīgi un attiecībām nav attīstības. Darbi nedarās un viss paliek uz vietas. Sadzīvē ir svarīgi izveidot vienotu komandu ikdienas grūtību pārvarēšanai. Komandā ir svarīgi, lai biedri grupā spētu pildīt vairākus pienākumus un viens otru savā darbā spētu aizvietot. Nevis tā, ka viena daļa neprot nekā un gaida, kad kāds atrisinās problēmas viņu vietā.

Gints Veiss