Socionisko tipu garie raksturojumi ir tik aizraujoši, ka tos var lasīt kā
romānu līdz trijiem naktī. Var pēc aprakstiem noteikt dažādus tipus saviem
draugiem, ģimenes locekļiem, radiem, paziņām un iemīļotām televīzijas zvaigznēm.
Un secināt, ka ir lietas, kas tik ļoti atbilst, ka nenobrīnīties.
Bet sakritības turpinās līdz zināmai robežai. Paliek vesela rinda cilvēku,
pat ļoti pazīstami, kurus nekādi neizdodas ietilpināt nevienā no aprakstītajiem
tipiem. It kā ir viens, otrs un trešais, bet visi tā pa pusei.
Ja atrodas pārsteidzošas sakritības ar sevi kādā raksturojumā, tas vēl
nenozīmē, ka citi būs gatavi pieņemt tevi kā nekļūdīgu šī tipa pārstāvi. Katram
priekšstati un stereotipi par tipu pazīmēm var būt ļoti atšķirīgi. Īstā un
vienīgā tipa atrašana socioniķiem ir apsēstība, taču vairāki tipotāji būs
gatavi pierādīt un aizstāvēt katrs savādāku "vienīgo" versiju.
Izdalot vienu tipu, šīs pazīmes būs nestabilas, jo cilvēkā var atrast vēl
vairāku citu tipu iezīmes. Laba metode ir lasīt visus raksturojumus pēc kārtas,
lai pēc izjūtas atrastu visatbilstošāko sev. Taču izmantojot šādu metodi, ir
iespējams, ka varianti sadalās trijās līdzvērtīgās daļās. Tādēļ grūti saprast,
kurš no tiem ir īstais.
Sociotipu garie raksturojumi ir ārkārtīgi izplūduši un nekonkrēti, kuros ir
iekļuvis daudz kas no visa kā. Objektīvākus raksturojumus var iegūt, metot ārā
no tiem visu liekvārdību. Taču tā mēs iegūstam ļoti vienpusīgu tipu kolekciju.
Šādu tipu ir pagrūti sev piedēvēt, jau milzīgi daudz īpašību vairs neiekļaujas
raksturojumos. Un tāpat var atrast pietiekami daudz sev raksturīgu iezīmju
citos raksturojumos. Tas nebūt negarantē precīzāku tipa noteikšanu, jo cilvēkam
piemīt tieksme uz savas vienpusības kompensāciju.
VARBŪTĪBAS DIAPAZONS UN KOPĒJĀ LĪNIJA
Es varu atrast sev ļoti atbilsošas īpašības piecu tipu raksturojumos, vēl
kādos trijos tipos varu atrast dažas zīmīgas īpašības, bet pārējos tipos no
manis nebūs nekā. Analizējot to, kā tad es varu atrast sevi piecos tipos,
atbilde ir tāda, ka visu šo tipu raksturojumos ir aprakstītas vienas un tās
pašas stiprākās un vājākās psihes funkcijas. Starp šiem pieciem tipiem var
atrast sakrītošas paralēles. Izdalot šo kopējo līniju, ir iespēja iegūt kādas
savas dominējošās psihes funkcijas aprakstu.
Vērtējot socioniķu tipošanas precizitāti, jebkura no šo piecu tipu versijām
būs gandrīz vai pareiza. Aplamības būs tikai tad, ja mani ietipotu tādā tipā,
no kura manī nav pilnīgi nekā. Neviena no šīm piecām versijām nebūs pilnīgi
precīza, tai pat laikā "varbūtības diapazons" būs noteikts precīzi.
Tai pat laikā neviens no šiem pieciem tipiem nespēj raksturot mani pilnībā.
Visi 16 socioniskie tipi raksturo kādus pilnīgi svešus cilvēkus, no kuriem
dažos varu atrast kādas līdzības, bet daudzos ir kaut kas pilnīgi pretējs.
Tāpat jebkurš reāli domājošs cilvēks spēs atrast tikai aptuvenas līdzības ar
socioniskajiem tipāžiem, un būtībā ar to arī pietiek. Ja mēs mēģinām sevi vai
kādu citu cilvēku pilnībā identificēt ar konkrētu tipu, mēs sākam šim cilvēkam
piedēvēt neesošas īpašības un viedoklis par viņu kļūst stereotipsks.
Tādēļ nevajag par katru cenu atrast savu tipu un mēģināt visus pie kaut kā
ietipot. Tipoloģija palīdz tikai kā aptuvens orientieris pilnīgi svešu un
nezināmu cilvēku domu gājiena izprašanā, bet pie šī viedokļa nevajadzētu
iestrēgt un domāt, ka mēs jau par to otru tagad visu zinām.
PILNĪGI PRETĒJU TIPU KOLEKCIJA
Atlasot savu vai citu cilvēku varbūtējo tipu "varbūtības
diapazonu", nevajadzētu aiziet līdz galējībām, izvēloties pilnīgi pretējus
tipus, kuriem nav pilnīgi nekā kopēja. Tipu saplūsmes nevajadzētu uztvert kā
raibu žurnālu, kur ir salikts daudz kas no visa kā, bet nekā konkrēta par
svarīgāko tēmu. Objektīvu rezultātu var iegūt tikai tad, ja starp izvēlētajiem
tipiem tiek ieturēta viena kopēja līnija.
Ir iespējams atrast sev raksturīgas īpašības arī tādu tipu aprakstos, kuri
ir dažādi un savstarpēji izslēdzoši. Tipu kombinācijas var veidoties
visdažādākās. Ja sarakstā ir iekļuvuši diametrāli pretēji raksturojumi, tie
ataino cilvēku dažādās dzīves situācijās, kuras katra prasa savādāku uzvedību.
Darbā vai atpūtā, kolektīvā vai intīmā divvientulībā, mājās vai uz ielas, laika
pārpilnībā vai laika trūkumā, ziemā vai vasarā, naudu pelnot vai tērējot.
Ieturoties pie vienas kopējas līnijas, izvēlētajiem tipiem visiem būs kaut
kas kopējs un būs kaut kas atšķirīgs. Ir svarīgi atpazīt šo kopējo līniju.
Diametrāli pretējas īpašības rodas tad, ja kāda no psihes funkcijām mums nav
absolūti stiprākā, tās spēki ātrāk izsīkst, tādēļ atpūtas pauzē tā aiziet
atpūsties, dodot iespēju pārslēgties uz kaut ko pretēju.
Izvēloties sev vairākus tipus, pretējas iezīmes savstarpēji vājinās, tās
vairs nav ne karstas vai aukstas, bet kļūst mērenas. Šīs pretējās īpašības
raksturo to personības daļu, kura mums ir attīstīta vispārēji, kā tas
izglītotam un kulturālam cilvēkam pienāktos. Šīs īpašības mums dod ļoti lielus
plusus komunikācijā sabiedrībā, tai pat laikā tās var būt nepietiekamas, lai
veiktu monotonu profesionālu darbu.
Raksturojot sevi citiem, objektīvākā atbilde ir tad, ja tiek dots tikai šis
"varbūtības diapazons". Lai otrs pats pēc savām izjūtām un sajūtām
izvērtē, kurš tad tips vairāk varētu atbilst. Izlasot varbūtējo tipu aprakstus,
iztēle izveido aptuvenu priekšstatu, kāds šis cilvēks varētu būt ikdienā. Velkot
paralēles starp šiem tipiem, rodas nojauta, kuras īpašības no raksturojuma
varētu atbilst, bet kuras ne.
VIENS KONSTANTS NEGROZĀMS TIPS
Ir ļoti daudz socionikas interesentu, kuri ir pieņēmuši vienu konstantu
tipu, ar kuru tiem pietiek un nevienu citu tipu tiem nevajag. Lai arī šāds
konstants tips it kā dod iespēju uzzināt šī socioniķa spilgtākās īpašības,
realitātē tas ļoti ierobežo. Šis socioniķis pieprasa sevi identificēt ar
negrozāmo tipu, tai pat laikā liek manīt, ka no šī tipa atšķirīgu īpašību
ievērošana netiks paciesta. Jebkādu citu tipu pazīmju ievērošana tiek uztverta
kā apvainojošs uzbrukums un pārtipošana.
Ja šim socioniķim ir izdevies ap sevi sapulcināt atbalstītāju pulciņu, kuri
pilnībā atbalsta viņa konstanto un negrozāmo tipu, viņš jūtas cienīts un
gandarīts. Tai pat laikā atradīsies vesela rinda citu socioniķu, kuri šajā
personā saskatīs dažādus citus tipus. Tie kļūs par nedraugiem un ienaidniekiem.
Ja mēs pieņemtu, ka vienā cilvēkā var iemājot vairāku tipu pazīmes, šādi
konflikti nerastos. Katrs redz mūs citādāk un kādā tipā mūs grib ietipot, pēc
tā var nojaust, kā šis cilvēks mūs redz no malas.
Tai pat laikā tipotāji arī mēdz būt dogmatiķi. Tie ir ielāgojuši, ka
cilvēkam piemīt viens konstants tips, kurš dzīves laikā nemainās. Un tad,
lūdzu, pie kāda tipa cits socioniķis tevi ir pieskaitījis, tāds būs tavs tips,
kurš nekad nemainīsies, tādam tev būt, un citu tipu pazīmes tev nav. Tā
jāpieņem kā aksioma. Aizmirsti par savu daudzveidīgo un mainīgo raksturu, tev
ir viens konstants tips un punkts. Tev ir attiecības pēc tabulas ar citiem
konstantiem tipiem un citi socioniķi vērtēs tevi tikai izejot no šī tipa
raksturojuma.
Ja kāds no autoritatīvajiem tipotājiem gūtu virsroku, tad viss saliktos
precīzi pa plauktiņiem. Viss būtu pilnīgi skaidrs un negrozāms. Visa dzīve
pārkārtotos pēc tabulas un modeļa kā komunismā. Taču tā kā socionikā valda
diezgan liela brīvība, tad nākas sadurties ar dažādiem un diametrāli pretējiem
dogmatiskiem viedokļiem. Viens socioniķis tevi gribēs par katru cenu ietipot
pie kāda viena tipa, bet cits socioniķis par katru cenu gribēs uztiept citu
tipu. Tipojamais būs apjucis un viņš vairs nevarēs saprast, kas viņš īsti ir un
ar ko viņam sader.
Arī tad, ja cilvēks jūtas savā tipā komfortabli un viņam citu tipu pazīmju
it kā nav, īstenībā mēs šo cilvēku uztveram vienpusīgi un slikti pazīstam.
Tiklīdz mēs kādu iepazīstam vairāk, pamazām sāk atklāties citu tipu īpašības.
Aplūkojot šī tipāža jaunības bildes, atklāsies pavisam cita tipa aina, kura var
radīt pretrunas un sajukumu domās, ja mēs par katru cenu gribam ieturēties pie
viena negrozāma tipa.
NENOSAKĀMĀS PSIHES FUNKCIJAS
Pamatota iebilde pret dažādu tipu saplūsmēm ir tāda, ka cilvēkam ir viena
dominējošā psihes funkcija. Teorijas pamatā ir psihes modelis, kur visas
funkcijas ir saliktas precīzi pa plauktiņiem. Sapludinot vairākus
raksturojumus, rodas juceklis un mēs nezinām, kādas psihes funkcijas cilvēkam
dominē.
Tai pat laikā, ja cilvēks izvēlas vienu konstantu raksturojumu, nav pilnīgi
nekādas garantijas, ka šis tips raksturo viņa stiprāko bāzes funkciju. Drīzāk
otrādi. Lielākoties ir tendence izvēlēties sev tādu tipu, kura dominējošā
funkcija mums ir viduvēja, bet mēs par katru cenu gribam sev un citiem
iestāstīt, ka tā ir stipra.
Dominējošā psihes funkcija ir viena, lai vai cik tipos cilvēks atradīs kaut
ko no sevis. Taču tipu apraksti un testi spēj dot tikai miglainu priekšstatu
par šo funkciju, un daudziem tā nemaz nav svarīga. Bet tiklīdz tips ir noteikts
nepareizi, tā uzreiz tiek akcentēta pilnīgi cita šķietami stiprā funkcija.
Savu dominējošo psihes funkciju liela daļa nemaz nejūt, jo uztver to kā
pašsaprotamu lietu, kurai vispār nav vērts pievērst uzmanību. Šī funkcija ir
tik ierasta un ikdienišķa, ka pašam var palikt nepamanīta. Labāk tā ir pamanāma
citiem no malas, kura var izcelties arī ar kādām pārmērībām. Bet pats cilvēks
teiks, ka nē, nē, tas viņa personībā nav nekas īpaši svarīgs.
Izvēloties vairāku tipu saplūsmes, ir iespēja iegūt aptuvenu norādi, kurā
virzienā meklēt savas dominējošās psihes funkcijas. Tipu saraksts dilstošā
secībā dod precīzāku priekšstatu par funkciju stāvokli mūsu psihē nekā viena
tipa izvēlēšanās, jo ir iespēja salīdzināt, kas šiem vairākiem tipiem ir
kopīgs.
NAV NEKĀDU PIERĀDĪJUMU
Taču nevajadzētu savas stiprās un vājās puses saistīt tikai ar socionisko
teoriju. Socioniskās funkcijas ir pārāk vispārinātas un izplūdušas, kuru
lokalizāciju psihē nav pierādīta anatomiskos mērījumos. Socioniķiem ir tieksme
iedomāties, ka viss viņu teorijā ir absolūti pareizs un pilnīgs, kas izskaidro
visu cilvēkā notiekošo, bet reāli socionika ir balstīta tikai uz subjektīviem
un virspusējiem novērojumiem. Pagaidām psihes funkcijas un modelis ir tikai
pašu socioniķu teorētiskās iztēles auglis.
Ar astoņām nekonkrētām psihes funkcijām ir par maz. Cilvēkam būs dažādas un
konkrētas dominējošas intelektuālās funkcijas, kuras noteiks viņa spējas un
prasmes kādā profesijā, bet kādas socionikā nav aprakstītas. Lai arī socionikas
pamatlicēji bijuši matemātiķi, starp psihes funkcijām nevar atrast skaidru
pazīmi, kura liecinātu par labām matemātiskām spējām. Skaidrs, ka tā ir kaut
kāda loģika. Bet socioniskā loģika ir pārāk vispārināta, kura raksturo tikai
kaut kādu subjektīvu un stiepjamu loģiskumu, bet ne konkrētas prasmes risināt
kādus matemātiskus uzdevumus.
VĀJIE PUNKTI SARAKSTA LEJASDAĻĀ
Ir iespēja iet vēl tālāk, neapstājoties pie dominējošajiem tipiem. Ja
sastādītu kā "varbūtības diapazonu" visus 16 tipus dilstošā secībā,
tad ir iespēja akcentēt savas vājākās īpašības. Šā saraksta pašā lejasgalā būs
tie tipi, kuru stiprākās īpašības būs mūsu vislielākie vājie punkti. Mēs
nevaram šo tipu īpašības izmantot ne kā masku, ne kompensāciju, jo tādas
īpašības mums gandrīz vai nav.
Taču nevajadzētu šajos vājajos punktos meklēt tiešas sakarības ar
socionikas teoriju un psihes modeli. Funkciju spēks un attīstības līmenis var
atšķirties dažādiem viena tipa cilvēkiem. Atšķirīgs tas būs vīriešiem un
sievietēm, bērniem, jauniešiem un pusmūža ļaudīm. Psihes funkciju aktivitāte
var mainīties līdz ar gadiem un dzīvesveidu. Bērnībā, skolas gados, pusmūžā un
vecumā funkciju spēks un iespējas krītas vai pieaug atkarībā no organisma
veselīguma un dzīvīguma.
Izvēloties tikai vienu tipu, tas nesniedz pietiekami plašu ainu par mūsu
vājajiem punktiem arī tad, ja tips noteikts precīzi. Tas ir tāpat kā zinot
čempionāta vai konkursa uzvarētāju, ar to nepietiek, lai zinātu, kas ieņēma
pēdējās vietas. Socionikā vājos punktus nosaka pēc teorētiska modeļa, kas dod
aptuvenu varbūtību, bet var dot stipri kļūdainu priekšstatu par citu cilvēku
spējām.
Socioniķu jājamzirdziņs ir meklēt nevēlamos laikabiedros un sev traucējošos
cilvēkos vājos punktus un tad agresīvi blietēt pa tiem, izvēršot agresīvu
trollingu. Šim nolūkam tiek izmantota tabula un "nekļūdīgi" noteikts
tips, kurā ir atzīmēti tā vājie punkti. Reāli visbiežāk nevēlamās personas tips
ir ticis noteikts pilnīgi aplami un uzbrukumi ir bijuši vērsti pret kādām
viduvējām psihes funkcijām. Iedalīšana pie konstanti negrozāmiem tipiem
sabiedrībā tiražē stereotipus, kuros pavisam atsķirīgiem cilvēkiem tiek
piedēvētas tabulās un raksturojumos ierakstītas stiprās un vājās īpašības,
kuras bieži vien konkrētajā cilvēkā nemaz neeksistē.
POPULĀRIE UN NEPOPULĀRIE TIPI
Sociotipa noteikšana ir ārkārtīgi slidens pasākums, kam jāpieiet visai
uzmanīgi. Liela daļa sev cenšas piemērot nevis īsto, bet gan vēlamo un
patīkamāko tipu. Raksturojumā cilvēks meklē iedvesmojošas frāzes, kuras
raksturotu tādu tēlu, par kādu viņš klusībā ir sapņojis kļūt. Ir iedvesmojoši
sev piedēvēt tādas frāzes: “Raksturīgs gribasspēks, milzīga enerģija un
pašcieņa, uzvarošs, pārliecināts skatiens, izteiktas līdera īpašības, draudzīgs
un patīkams sarunu biedrs”.
Ja cilvēks par katru cenu vēlas pieturēties pie viena konstanta tipa, tad
biežāk tas būs nevis īstais tips, bet iluzors sapņu tēls, par kādu šis cilvēks
vēlētos kļūt. Viņš sev piedēvē vēlamās īpašības, kuras pasniedz citiem kā
dominējošas un pieprasa uztvert kā negrozāmas un iedzimtas.
Tipošanas māksla kā maksas pakalpojums arī ir kaut kas līdzīgs čigānietes
zīlēšanai. Rezultāts tipošanai ir visai šaubīgs, ir iespējamas 8 tipu
variācijas. Bet ir svarīgi, lai klients paliktu apmierināts un aizietu pilns ar
saulainām cerībām. Tādēļ nekādā gadījumā nedrīkst personu ietipot pie tāda
tipa, kas viņam galīgi nepatiktu. Ir svarīgi uztaustīt, kādu tipu tad klients
vēlas. Sarunas gaitā var nojaust, kas tipojamais ir šobrīd un kas viņš vēlētos
būt – uzņēmējs, aktieris vai kosmonauts. To, kas viņš ir šobrīd, to klientam
nevajag. Viņam vajag kaut ko labāku, cerīgāku un daudzsološāku. Tā kā
rezultātam ir iespējamas daudzas varācijas, tas dod iespēju manipulēt ar
dažādiem variantiem pēc vajadzīgās situācijas.
Tas ir pašapziņas jautājums. Ja vēlamā tipa uzdošana par esošo palīdz gūt
panākumus, tas liecina, ka socionika cilvēkam palīdz netiešā veidā. Jauniegūtā
pārliecība par savu visvarenību un spēku spēj radīt ievērojamu entuziasma
pieplūdumu. Tipu raksturojumos ir ielikts ļoti daudz suģestijas, kas ietekmē
prātu un zemapziņu. Uz šī entuziasma viļņa ir iespējams paveikt daudz derīgu
darbu.
Patreizējā dzīves situācijā cilvēks varbūt jūtas vājš un neprasmīgs, taču
optimistisks tipa raksturojums dod iedvesmu un cerību, ka ir iespējams atrast
sevī vēl neapjaustas spējas. Tipa noteikšana dod jaunu spēku. Suģestija
cilvēkam ļauj noticēt par viņa īpašo misiju, apslēptajām spējām un talantiem,
par neapjaustajām līdera īpašībām un prasmi nopelnīt lielu naudu.
Bez spilgtajiem uzvarētāju tipiem ir vēl daudz citu tipu, kurus nākamais
veiksminieks atliek malā. Tie nav tik daudzsološi un pievilcīgi. Uz šo
“neveiksminieku” fona viņa izvēlētais tips šķiet īpaši suģestīvs un
daudzsološs. Ir neviltots gandarījums, ka savu tipu izdevies atrast starp
izredzētajiem veiksminiekiem.
Tā kā nav vēl atrastas pārliecinošas metodes sava tipa precīzai
noteikšanai, šī neskaidrība dod iespēju manipulēt ar savu tipu. Cilvēks var
izvēlēties tādu tipu, kurš dod vislielāko pašapziņu. Ir iespēja sevi pasniegt
sevi no visdaudzsološākās puses, maskējot savus trūkumus.
SIEVIŠĶĪGIE UN VĪRIŠĶĪGIE TIPI
Kāda būtiska pretruna tipoloģijā nāk no paša Junga, kurš šķietami aizmirsa
sadalīt tipus sievietēs un vīriešos. Tā vietā Jungs izdalīja emocionālo jūtu
tipu pretstatā loģiskajam domātājam, vienlaikus piebilstot, ka emocionālie
pārdzīvojumi salīdzinājumā ar domāšanu neapšaubāmi ir vairāk raksturīgi
sievietes psiholoģijai, tādēļ paši izteiktākie emocionālie tipi ir atrodami
starp sievietēm.
Nereti sieviešu žurnālos ir lasāma atziņa, ka vīrieši ir loģiski prāta
cilvēki, bet sievietes emocionālas būtnes. Dalot visus cilvēkus loģiskajos un
emocionālajos, mēs ātri nonāktu pie slēdziena, ka visi vīrieši ir loģiskie un
visas sievietes ir emocionālie tipi. Vienkāršāk būtu atmest šo dalījumu kā
nelietderīgu, kas tāpat raksturo tikai atšķirību starp sievieti un vīrieti.
Emocionālie ētiskie būs sievišķīgi tipi, kurus raksturo tādi vārdi: “Labi
izprot sarežģījumu iemeslus attiecībās. Māk izlīdzināt konfliktus, piesaistīt
sev cilvēkus. Ar atvērtību un labvēlību izraisa uzticēšanos. Vienmēr meklē savā
dzīvē saskaņu un harmoniju, vispirms jau attiecībās. Smalki izjūt apkārtējās pasaules
estētiku. Māk piepildīt citu cilvēku dzīvi ar daudzveidīgām, dziļām emocijām.”
Šos divus tipus var atpazīt pēc ārējā izskata. Loģiskie tipi pēc skata ir
stūraināki, robustāki, no tēla dveš tehnisks vēsums. Taču jāatzīst, ka būs arī
vīrišķīgas sievietes un sievišķīgi vīrieši. Loģiskās sievietes mēdz vilkt
bikses, bieži vien tām ir īsi mati, pelēcīgs un nesievišķīgs apģērbs. Šī tipa
sievietēm nepatīk akcentēt savu valdzinājumu un seksualitāti.
Emocionālais tips pēc ārējā izskata ir diezgan sievišķīgs. Sievietēm patīk
vilkt daudzveidīgus un krāšņus tērpus, tās krāsojas, smaržojas un daudz lieto
kosmētiku. Apģērbā dominē kleitas, svārki un blūzītes. Kustības ir plastiskas
un elastīgas, balss melodiska, smaids burvīgs, auguma formas vijīgas, sievietēm
patīk akcentēt savu seksualitāti un valdzinājumu.
Arī emocionālā tipa vīriešiem mēdz būt plaša garderobe, vijīgas kustības un
labas manieres. Tiem ir skaista balss, gaumīga frizūra, burvīgs smaids un
noapaļotas sejas līnijas. To vidū būs šarmanti siržu lauzēji un sieviešu
apjūsmoti skatuves mākslinieki.
Loģisko tipu aprakstos ir doti tikai askētisku vīrišķīgu īpašību
raksturojumi, tajos trūkst sievišķīgās daļas. Pēc tipa raksturojuma iznāk, ka
šīs sievietes ir tikai kokainas matemātiķes, darbaholiķes vai dabas iežu
pētnieces. Tādēļ, meklējot savu tipu, liela daļa sievietes tiecas sevi
ieskaitīt pie sievišķīgajiem tipiem, kuru raksturojumā ir ietverts tipiskas
vidusmēra sievietes raksturojums.
Savukārt emocionālo tipu raksturojumus vīrietim attiecināt uz sevi ir
sarežģītāk. Ja viņš ir mākslinieks, aktieris vai estrādes dziedātājs, šādas
īpašības spēj dāvāt pretī tautas mīlestību, bet ikdienā ieskaitīšana pie šiem
tipiem var būt pamats diskriminācijai. Ja vīrietis tiek ieskaitīts pie
emocionālā “bābu tipa”, viņš tiek saukts par vāju, nevīrišķīgu un praktiskai
dzīvei nederīgu, kuru var glābt tikai vīrišķīga sieviete.
Rezultātā liela daļa vīriešu par katru cenu gribēs, lai tos ieskaita pie
loģiskajiem tipiem, līdz ar to radot sev askētiska, cieta un skarba darba cilvēka
tēlu. Loģika ir jutekliski un seksuāli auksta. Vērtējot reāli, loģiskie tipi
spēj raksturot tikai cilvēku darbā un domāšanā, bet emocionālie tipi raksturo
vīrieti tikai kā dzīves baudītāju vai skatuves mākslinieku.
Lai atrisinātu šo pretrunu, tam var līdzēt dažādu tipu saplūsmes. Ir
cilvēki ar galēji izteiktu domāšanu un vēsu emocionalitāti, bet ikdienā parasti
jāsastopas ar cilvēkiem, kuriem piemīt vienlaicīgi gan analītiska domāšana, gan
bagāta jūtu pasaule. Cilvēks nemēdz būt ne absolūti loģisks, ne pilnīgi
emocionāls. Tās ir divas sfēras, kuras katra atrod savu vietu. Domātāja tipa
sieviete būs loģiski domājoša darbā, mājas darbos, kādos vaļaspriekos, bet
atpūtā, mīlestībā, ar bērniem un tuviem cilvēkiem viņai ir lielāka iespēja
izpaust savu emocionalitāti.
Pēc ortodoksālās socionikas teorijas, kura stingri ieturas pie viena
negrozāma tipa, psihes modeļa un saderības tabulas, ir tāds princips, ja
cilvēkam loģika ir stiprā puse, tad emocionālajā ziņā viņam jābūt bezjūtīgam,
skarbam un kokainam. Loģika tiešām ir emocionāli auksta, cilvēks nevar būt
vienlaicīgi loģisks un emocionāls. Kad emocijas ņem virsroku, vairs loģika
nestrādā. Bet tās var darboties arī rindas kārtībā. Emocionalitāte nebūt nav
pretstats loģiskajai domāšanai kopējā cilvēka personībā. Darbā cilvēks var būt
loģisks un emocionāli auksts, bet atpūtā viņš varbūt ļaujas emocijām, atliekot
malā loģisko domāšanu.
DARBA UN ATPŪTAS TIPS
Lasot socionisko tipu raksturojumus, var ievērot, ka viena daļa tipu ir
raksturoti kā pragmatiski cilvēki darbā, bet daļa tipu tikai kā vieglprātīgi
dzīves baudītāji. No vienas puses ir stingrs administrators, tehnologs un
inspektors, kuri tikai nepagurdami strādā, bet nekad neatpūšas. Bet no otras
puses ir liriķis, mīlētājs, daiļrunātājs, aktieris un donžuāns, kuri tikai
bauda dzīvi, bet diez vai ir kārtīgi darba darītāji. Tas ir vienpusīgs
priekšstats, jo kāda no šo tipāžu dzīves jomām netiek atainota.
Ja socioniku izmanto izklaidei, tad lielākoties ir tieksme atrast sevi pie
jauka un smaidīga veiksminieka tipa un meklēt sev elegantu un labi ģērbtu otru
pusīti. Var izvērst plašas diskusijas par dažādu tipu gaumi, stilu, modi,
ģērbšanās kultūru, šarmu, smaržu, frizūru, valdzinājumu un seksualitāti. Šī
pieeja varētu nest augļus tikai tad, ja tajā visā netiktu jaukts iekšā
pragmatisks darba cilvēks, kurš domā analītiski vai ir ģērbies formas tērpā.
Kombinējot vairākus raksturojumus, vienu no tiem var izdalīt kā “darba
tipu”. Paralēli tam var izdalīt “atpūtas tipu”, kurš var būt diametrāli
pretējs. Ja tipoloģiju izmanto profesijas izvēlei, ir svarīgi akcentēt uzmanību
uz šo darba tipu. Tas vairāk akcentē cilvēka prātu un loģiskās spējas,
gribasspēku un mērķtiecību. Darba tips ir diezgan askētisks. Tas spēj izturēt
vienmuļu monotonitāti. Komunikācija pamatā ir tikai par šauriem profesionāliem
jautājumiem.
Atpūtā cilvēks paliek vieglprātīgāks un gaisīgāks, viņš ļaujas
kārdinājumiem un vājībām, erotiskiem impulsiem un jutekliskām sajūtām. Ja kāds
no partneriem randiņā komunicējas darba tipa ietvaros, tas liecina, ka viņš “vēl
ir darbā”. Cilvēks vēl nav paguvis pārslēgties uz pilnvērtīgu atpūtu, viņš
nespēj atslābināties un atbrīvoties. Randiņa laikā viņam pārāk daudz strādā
prāts, bet pārāk maz iztēle un sajūtu impulsi.
Ir daudz cilvēku, kuriem darbs ar atpūtu mijas nepārtraukti. Pēc katras
izpildītas darba operācijas seko īsa atpūtas pauze. Ja darbs ir garlaicīgs,
atpūtas paužu biežums pieaug. Smaidīgums, pļāpīgums un tērzēšana internetā arī
vairāk izpaužas atpūtas pauzēs.
Ir kāda konstanta psihes daļa, kura ir klāt gan darbā un atpūtā, gan
domāšanā un fantāzijās. Un ir kādas psihes daļas, kuras periodiski mijas savā
starpā. Abas tās viena otru izslēdz. Kad darba posms pabeigts, pārņem
atslābums. Šajā brīdī ir iespēja aizķert vēlmes ar kādu kārdinājumu.
Lai tipu noteiktu precīzāk, būtu labi izstrādāt atsevišķu darba un atpūtas
tipu klasifikāciju. Tāpat būtu labāk, ja atsevišķi raksturojumi būtu sievietēm
un vīriešiem. Pagaidām tādu atsevišķu raksturojumu nav, tādēļ nākas izmantot
vienu aprakstu dažādu personības stāvokļu raksturošanai. Pēc izjūtas var
nojaust, kuri teikumi vairāk raksturīgi sievietēm, kuri vīriešiem, kuri
cilvēkam darbā vai atpūtā.
Ar socionisko tipu dalījumu nepietiek, lai izdalītu pilnvērtīgu un
profesionālu darba tipu. Dalījums ir vispārināts un vairāk raksturo dažādus
cilvēkus brīvajā laikā. Darba tipam būtu jāizdala vēl papildus intelektuālas
funkcijas. Tās ir spējas kādā konkrētā šaurā nozarē, prasme pildīt sarežģītas
un atbildīgas darba operācijas.