Tipu ārējās pazīmes

No psiholoģisko tipu dalījumiem svešu cilvēku vidū ir labums tikai tad, ja tipu var noteikt ātri un bez kādiem testiem. Paskaties uz cilvēku, mazliet padomā un uzreiz viss skaidrs. Tā ir iespēja iekrist uz ārišķībām un stereotipiem, tomēr ir savas specifiskas pazīmes, kuras dod iespēju izdalīt kādu pazīmi, par informāciju izmantojot žestus, kustības, ķermeņa valodu, balsi, frizūru un apģērbu.
Satiekot jebkuru svešu cilvēku pat neapzināti tas domās tiek ieskaitīts pie kāda tipa. Biežāk tas ir vienkārši stereotips. Cilvēks var izskatīties pēc tipiska bezdarbnieka, tipiska eiropieša, tipiska jaunieša, tipiska studenta vai tipiska birokrāta. Ārējo izskatu ietekmē laikmets, mode, izglītība, tautība, labklājības līmenis, reliģiskā piederība un daudz kas cits. Tas aizēno iedzimtas tipoloģiskas pazīmes, bet to ir jāņem vērā kā svarīgu personības sastāvdaļu.
Ja izdala kā primārās pazīmes apģērbu, apavus, frizūru, labas manieres, tas vairāk liecina par vērotāja prioritātēm, kas piesaista interesi. Jebkurā gadījumā ir nepieciešams sapucēties un vilkt tikai jaunas drēbes, lai citi cienītu un gribētu kontaktēties. Tipa pazīmes izpaužas tādos žestos un uzvedības īpatnībās, kuras nevar noslēpt ne ar kādu laipnību, labsirdību vai labu gaumi. Tās lec ārā neapzināti un dzīves laikā iestrādājas ikdienas uzvedībā.
Pirmais, ko nevar sajaukt, ir tas, vai pretī esošā persona ir sieviete vai vīrietis. Ne vienmēr šīs pazīmes ir izteiktas, var būt ļoti sievišķīgas sievietes, par kurām nav šaubu, var būt arī puiciskākas, tomēr lielākoties pazīmes ir atpazīstamas. Taču šīs pazīmes var pateikt tikai tādēļ, ka sieviete vēlas akcentēt savu sievišķību. Pamatā kā “izejmateriāls” ir cilvēks, ja sieviete neattīsta sievišķību nemaz, viņa var iznākt kaut kas vidējs, ne īsti sieviete, ne vīrietis, tas ir vienkārši cilvēks. Tipoloģiskas pazīmes pašas lec acīs tikai tad, ja cilvēks tās ir papildus attīstījis un akcentējis.
Loģika vai ētika? Kā pateikt, vai cilvēks ir ētiskais vai loģiskais tips? Pateikt viegli ir tikai tad, ja ētiskais būs ļoti attīstījis un akcentējis savu ētiku un estētiku. Ja nāksies saskarties ar loģisko tipu, kurš ļoti akcentē ētiku, tad var arī kļūdīties. Āzijas meitenes ļoti akcentē savu skaistumu, prot labi ģērbties.
Vai vidējais nenosakāmais variants arī par kaut ko liecina? Ja sievietei ir vāja sievišķība un viņu var tipot kā vidējo cilvēku, tad biežāk viņa ir loģiskais. Kādēļ tā? Ētika ir cieši saistīta ar estētiku un skaistuma izjūtu ikdienā. Pēc būtības ētiskais tips ir estētiku mīlošais tips, kurš uztver skaistumu ar gaumi, labi izjūt krāsas, toņus, mīl smaržas un noskaņas. Vīrietis tas būs mākslinieks, kurš prot radīt skaistumu. Loģiskā tipa sieviete tāpat vēlas būt skaista, kad viņa dodas cilvēkos. Taču vienatnē viņa estētiskos smalkumus uztver kā nevajadzīgus, ģērbjas pelēkāk, nesmaržojas, neveido frizūru, atstāj novārtā estētiku, viņai ir citas svarīgākas lietas.
Loģikas attīstīšana izpaužas kā zināšanu apguve, domāšana, cilvēks meklē risinājumus, viņš daudz zin, daudz ko saprot, kādā jomā viņš ir speciālists. Ārēji tas izpaužas tā, ka cilvēks tiešām izskatās pēc zinoša un gudra speciālista, apģērbs ir korekts un tehnisks, frizūra lakoniska, krāsas apģērbā pelēcīgas, nekā lieka, daudz kabatu, maz rotājumu. Vāja seksualitāte, tēls askētisks un lietišķs.
Vai ētiskais tips mēdz maskēties par loģisko? Loģiskās pazīmes palīdz lietišķos kontaktos, kur speciālisti dalās pieredzē ar citiem speciālistiem. Lai izpatiktu darba devējam un radītu ilūziju par sevi kā īpaši spējīgu speciālistu, kuram pienākas doktora grāds un liela alga, ētiskā tipa cilvēks var censties ar apģērbu un izturēšanos atstāt iespaidu, ka viņam ir ļoti laba erudīcija un sistēmiska domāšana.
Brīvajā laikā biežāk nākas saskarties ar loģiskā tipa cilvēkiem, kuriem nepatīk akcentēt savu loģiku, tie mēģina to tušēt, izvēloties sev ētisku ārējo tēlu. Pasniedzot sevi no ētiskās puses, cilvēks cenšas nopelnīt no citiem lielāku mīlestības devu.
Mērenās devās pretēju pazīmju attīstīšana ļoti palīdz, jo kompensē savam tipam raksturīgo vienpusību. Cilvēks iznāk universāls un spējīgs orientēties daudzos dzīves jautājumos. Problēmas sākas tad, ja pretējās pazīmes tiek vai nu pilnībā atstātas novārtā vai arī tiek akcentētas pārmērīgi. Biežāk uz to vedina kompleksi. Novārtā atstāšana ir vēlme izvairīties no vājajiem punktiem, bet nedabīga akcentēšana vairāk liecina par vēlmi vēlamo uzdot par esošo. Cilvēks dzīvo ar masku, māna sevi un apkārtējos.
Darbības loģika vai strukturālā loģika? Puicisks apģērbs, tādi kā džinsi, T-krekli, sportiski apavi un rupja auduma jakas var liecināt par darbības loģikas akcentu. Frizūrā ir īss matu griezums. Sievietei nepatīk krāsoties, arī augstpapēžu kurpes un zeķbikses valkāt nepatīk. Tas ir neērti, traucē brīvām kustībām.
Puicisks apģērbs var būt ikdienišķs vai arī moderns. Ja sieviete savu darbības loģiku izliek mājas darbos, viņas puiciskums ir vienkāršots. Nav ne erotisku akcentu, ne citu ārišķīgu detaļu. Modernā puiciskā apģērbā meitene sevi pasniedz sabiedrībā. Akcentējot darbības loģiku, meitene cenšas demonstrēt savu pašapziņu. Citādā apģērbā viņa varbūt justos nepārliecinoši.
Strukturālā loģika ciena inteliģenci. Cilvēks ir stalts, ieturēts un solīds. Vīriešiem labi piestāv uzvalks. Sievietes labi izskatās biroja kostīmā. Stāja ir korekta. Sekretāres, grāmatvedes vai lietvedes koptēls.
Ja sievietei stiprā puse ir darbības loģika, viņa labprāt darbā ģērbtos puiciski. Taču biroja darbā ir sava etiķete un ģērbšanās kultūra. Kad sieviete strādā par lietvedi, sekretāri vai juristi, viņa nevar ģērbties puiciski. Tas piespiež ieturēt ģērbšanās stilu par labu strukturālajai loģikai.
Intuitīvais un sajūtu tips? Kā atpazīt, vai cilvēks vadoties pēc Junga izdalīto tipu pazīmēm ir intuitīvais vai sajūtu tips? Šīs pazīmes arī var noteikt tikai tad, ja cilvēks tās ir attīstījis un akcentējis. Lielākoties tās nav speciāli akcentētas, cilvēks ir kaut kas pa vidu. Izteikts intuīts ir attīstījis savu intelektuālo intuīciju un to akcentē, bet kā to atpazīt? Runa ir par prāta erudīciju, prasmi atrast netradicionālus risinājumus, tieksmi uz izgudrošanu, jauninājumiem, jauniem iespaidiem, radošu pieeju. Šis cilvēks izskatās pēc mūžīgā romantiķa, pasaules apceļotāja, arheologa, botāniķa vai cita veida “mākoņu stūmēja”, kurš dzīvo citā realitātē, citā laikmetā vai citā pasaules daļā.
Sajūtu tips ir piezemēts parasts ikdienas cilvēks, kurš labi saplūst ar vidi sev apkārt. Viņš labi jūt lietas apkārt, savas mājas, viņš domā praktiskas domas. Viņa interešu loks ir saistīts ar lietām, kuras var paņemt rokās, cilvēkiem, kuri ir blakus, mērķiem, kurus var sasniegt ar roku darbu. Viņš nefantazē par nereālām lietām un nesapņo par dzīvi eksotiskās salās, ja nav ieplānojis uz turieni doties atpūtā.
 Tāpat ir sajūtu tipi, kuri mēz sapņot un fantazēt, taču ar mēru. Ja sapņus nevar reāli piepildīt, tad sajūtu tips pie tiem pārāk ilgi nekavējas. Toties intuīts var iestrēgt sapņos par neaizsniedzamo un nepiepildāmo, zudušajām vai neaizsniedzamajām mīlām arī tad, ja tiem ir sakārtota labklājība.

Varbūtiskā prognozēšana

Iespēju intuīcija ir specifisks socionikas jēdziens, kādu nepielieto citās nozarēs. Jebkurš cilvēks, kurš nav pazīstams ar socioniku, šādu jēdzienu uztver ar skepsi. Ir iespēja ar tēlainām asociācijām iztēloties, kas ar to ir domāts, taču nav pierādījumu citās pētniecības nozarēs, kas pierādītu, ka šāda psihes funkcija eksistē. Arī socionikā iespēju intuīcija ir postulēta tikai kā teorētisks aspekts.
Jau pats vārds intuīcija rada aizdomas, vedinot domāt, ka būs runa par "devīto prātu", "sesto maņu", "kosmosu", "augstāko saprātu" utt. Intuīcijas darbība psihē ir samērā miglaina un grūti apjaušama. Ar intuīcijas palīdzību ir iespējams atrast atrisinājumu sarežģītām problēmām, taču kā tas notiek, nav atbildes. Trūkst pragmatisku skaidrojumu, kas īsti ir intuīcija, kā tā darbojas.
Lai atrastu iespēju intuīcijas reālo eksistenci, var meklēt paralēles ar citās pētniecības nozarēs izdalītām psihiskajām funkcijām, mēģinot atrast sinonīmus un atpazīstamas līdzības. Literatūrā par smadzeņu darbību ir atrodams specifisks jēdziens, ko sauc par varbūtisko prognozēšanu. Latviešu valodā internetā par to gandrīz nekā nav, ir vienīgi "varbūtības prognozēšana", kas ir saistīts ar naudas kursiem, tirgus analīzi un budžeta plānošanu. Tas nav gluži tas, kaut gan varētu būt saistīts. Par varbūtisko prognozēšanu vairāk ir krievu valodā ar jēdzienu вероятностное прогнозирование, kas latviski nozīmē iespējamības prognozēšanu. Angliski var atrast informāciju, taču paralēles ir tikai tajos gadījumos, kad ir runa par smadzenēm brain probability prediction un vārdisko domāšanu, ne par fiziku, klimatu un matemātikas modeļiem. Varbūt iespēju intuīcija un varbūtiskā prognozēšana varētu būt viens un tas pats?
Varbūtiskā prognozēšana prognozē situācijas attīstību ar iztēli un vārdisko domāšanu. Nezināmus notikumus psihe salīdzina ar atmiņā esošo pagātnes pieredzi attiecībā uz līdzīgu situāciju, uz šī salīdzinājuma pamata izveido hipotēzi par varbūtējiem notikumiem, kas sekos pašreizējā situācijā. Domas aizsteidzas priekšā darbībai. Tādējādi varbūtiskā prognozēšana piedalās turpmākās rīcības plāna koriģēšanā. To var saistīt ar uzmanību un reakciju.
Katrai situācijai ir vairāki risinājumi. Gaidāmo notikumu paredzēšana ir saistīta ar risku. Tur ir zināms nenoteiktības un nejaušības elements. Uz prognozējošiem jautājumiem var atbildēt: “Pilnīgi iespējams”, “neko noteiktu nevaru pasacīt’, "varbūt derēs", “visticamāk, ka nē” un tamlīdzīgi. Vieni paredzējumi piepildās bieži, citi tikpat kā nepiepildās, citi piepildās reti. Smadzenes, prognozējoši modelēdamas situācijas attīstību, subjektīvi novērtē gaidāmo notikumu varbūtību. Jo precīzāk situācijas iznākums būs novērtēts, jo mazāk paliks nenoteiktības. Un jo lielākas būs izredzes, ka pagūsim pieņemt optimālo lēmumu.
Pamatā varbūtiskā prognozēšana ir valodas un vārdiskās domāšanas sastāvdaļa. Vārdu izkārtošanās saprotamā teikumā jau ir šīs prognozēšanas rezultāts. Jebkura doma, iztēles aina, fantāzija veido raitu teikumu saprotamos vārdos. Rīcība, darbība, runāšana, saruna, atbilde seko pēc tam. Kad darbojas varbūtiskā prognozēšana, cilvēks domā, fantazē, klausās, vēro, seko līdzi. Viņš pats vēl nedara un nerunā. Darbība seko kā atbilde uz varbūtiskās domāšanas radīto spriedumu.
Kā var nojaust, ļoti labi attīstīta varbūtiskā prognozēšana dod iespēju saprast cilvēku no pusvārda, labi uztvert notikumu tālāko gaitu. Taču šī prognozēšana var būt pārspīlēta, pārmērīga, emocionāli sakāpināta, neirotiska un slimīga. Prognozējot notikumu tālāko attīstību, iztēle pārcilā vairākus scenārijus. Jāpatur prātā, ka var gadīties arī vissliktākais. Ejot pa lauku ceļu, aiz nākamā krūma var slēpties arī laupītājs. Varbūtība tam ir neliela, taču kriminogēnā situācija kopumā valstī neizslēdz šādu iespējamību. Varbūt cilvēks vēl nekad nav saskāries ar kriminālām personām, taču televīzijas ziņās redzētais brīdina par tādu varbūtību.
Ja cilvēkam ir pārāk spilgta iztēle, viņš aiz katra krūma sāks gaidīt aplaupītājus un dzīvos vienās bailēs. Lai tā nenotiktu, cilvēkam ar prātu jāsaprot, kādos gadījumos, vietās un diennakts stundās krimināli notikumi var notikt biežāk. Ir jārīkojas tā, lai pēc iespējas izvairītos no riska. Varbūtiskā prognozēšana vedina cilvēku nodrošināties ar papildus drošības līdzekļiem. Ir jāpatur prātā kāds rezerves rīcības variants.
Vēl slimīga un aplama iespējamības prognozēšana ir paranoja. Tie ir kaitniecības un vajāšanas murgi. Cilvēks ar iztēli ģenerē sazvērestības scenārijus, ļaunus nodomus, slēptus plānus, intrigas, indēšanu, nogalināšanas draudus, īpašuma bojāšanu utt. Kaitniecība tiek piedēvēta pavisam nevainīgiem cilvēkiem.
Ar varbūtisko prognozēšanu ir iespējams iztēloties iespējamo notikumu attīstību, taču mājās mierīgā atmosfērā tā vadās tikai pēc iztēles un atmiņām. Varbūtiskā prognozēšana scenārijus iztēlojas ar prātu un iztēli, kad rīcība un piedalīšanās notikumos vēl tiek plānota. Tā var būt tikai iztēle, kas nekādi neietekmē rīcību ikdienā. Cilvēks domās dzīvo ļoti dinamisku dzīvi, iekuļas vētrainos un bīstamos notikumos, ceļo pa pasauli, bet ikdienā dzīvo pa savu māju. Ja prognozēšana aiziet pārāk tālu no realitātes, šīs prognozes nav izmantojamas ikdienā. Tas var izpausties kā izklaidība, lidināšanās mākoņos.
Ja pieņem hipotēzi, ka iespēju intuīcija ir tā pati varbūtiskā prognozēšana, tad rodas jautājums, kā tad ir ar sajūtām un sensoriku? Kur rodas pretstati? Vārds "iespēju" ir līdzvērtīgs jēdzieniem "varbūtisks, iespējams", varbūt ir, bet varbūt nav. Prognozēšana dod iespēju secināt, ka varētu būt, bet nav pārliecības, varbūt nav. Sajūtas balstās tikai uz to, kas ir taustāms, reāli eksistē. Prece ir veikalā nevis varētu būt vai nebūt. Kas ir realitātē, aizsniedzams, to ir vērts ņemt vērā.
Mēģinot atšifrēt, kur tajā visā slēpjas intuīcija, tomēr nākas secināt, ka intuīcija un sajūtas nebūt nav pretstati. Intuīcija reālajā situācijā kā reiz balstās uz sajūtām. Kāda aizdomīga smarža, kaut kas vibrē, čirkst, kaut kur klaudz. Nozīme ir skaņām, čaboņai, intonācijai, soļu dipoņai, suņa riešanai. Intuitīvajam tipam vairāk raksturīga domāšana varbūtībās, iespējamībās, iztēles prognozēs. To varētu dēvēt arī par "varbūtējo tipu".

Intuitīvā domāšana un terciārie smadzeņu lauki

Meklējot psihes procesu lokalizāciju neiropsiholoģiskajā skaidrojumā, rodas jautājums, kuros smadzeņu slāņos un līmeņos ir meklējamas psihes funkcijas. Smadzeņu garozas arējā virsmā izšķir trejādus laukus. Šos laukus biežāk sauc par pirmējiem, otrējiem un trešējiem laukiem. Starptautiskajā leksikā smadzeņu zonas dala primārajos, sekundārajos un terciārajos laukos.
Primārajos laukos nonāk tiešie signāli no redzes, dzirdes, smaržas, garšas un jušanas receptoriem. Sekundārajos laukos caur primārajiem laukiem nonāk sensorie signāli no apkārtējās realitātes, kuri rada sajūtas un izjūtas. Tie uzkrāj daudzveidīgas atmiņas par dažādām realitātes maiņām. Ienākot jaunām izjūtām, atmiņa atpazīst šīs sajūtas.
Sekundārie lauki aktīvi dalās informācijā ar citiem sekundārajiem laukiem, tie veido vienotu visaptverošu uztveres loku. Līdz ar to sajūtas no viena uztveres avota strauji tiek salīdzinātas ar cita veida izjūtu atmiņām. Vizuāla aina izsauc savas skaņu un smaržu asociācijas, tuvojošas skaņas rada strauju iztēles sajūtu. Jebkuras izjūtas rada vizuālu, skaņu, sajūtu un smaržu asociāciju kopainu. Vadoties pēc šīm asociācijām pasaules uztvere izjūt notiеkošo apkārt esošajā realitātē šobrīd un tuvākajās sekundēs.
Terciārie lauki aizņem gandrīz pusi garozas teritorijas. Šie lauki bērnam sāk darboties visvēlāk. Tie nodrošina vissarežģītākās garozas funkcijas, tajos notiek augstākie analīzes un sintēzes procesi. Terciārajiem laukiem ir mazāka saistība ar receptoriem, izjūtām un apkārtējās pasaules uztveri, tajos notiek domāšana, ilgstoša informācijas pārstrāde un glabāšana atmiņā. Šie lauki vispār neuztver realitāti, jo informācija tajos nonāk tikai caur sekundārajiem laukiem.
Lai arī terciārajos laukos notiek domāšana, informācija tur ir samesta nesakārtotā veidā kā milzu juceklis. Lai rastos loģiskas domas, dažādi terciārie lauki ir saistīti savā starpā, tie viens otru papildina un savā starpā dalās ar informāciju. Apziņa aptver visus šos laukus un palīdz orientēties informatīvajā haosā ar vārdiskās domāšanas palīdzību. Lai noglabāto informāciju iztēlotos reāli, cilvēkam ir jāatslēdzas no apkārtējās pasaules. Tas ir stāvoklis, kad informācija ienāk nevis caur primārajiem laukiem, lai sekundārajos laukos atainotu īstenību šeit un tagad, bet otrādi – no iekšienes tiek aktivizēta reālistiska iztēle, kura sekundārajos laukos rada šķietamas īstenības izjūtu.
Aizejot tajā visā pārāk tālu, cilvēks dzīvo prāta konstrukcijās, bet palaiž daudz ko garām īstajā realitātē, rodas izklaidība un neuzmanība, aizfantazēšanās un aizdomāšanās. Cilvēks daudz fantazē, domā, taču pārāk vāji izjūt realitāti. Viņš dzīvo iztēles pasaulē, taču viņam jābūt drošībā, kur apkārt nekas nenotiek. Toties cilvēks ar izteiktāku sajūtu uztveri ar visu pašatdevi jūt apkārtējo pasauli daudzveidīgās niansēs, viņš daudz nekavējas prāta konstrukcijās. Viņam ir aktīvāki sekundārie lauki. Šim cilvēkam ir reālistiska iztēle, jo atmiņas uzbur dažādu izjūtu asociācijas.

Izdalot sensoro un intuitīvo tipu, var pieņemt hipotēzi:
1. Sensorajam tipam ir aktīvāki smadzeņu sekundārie lauki, kuri aizņem lielāku laukumu, aptver vienotu realitātes ainu par notiekošo šeit un tagad ar dažāda veida sajūtām, ieskaitot svara un muskuļu izjūtas. Informācija sekundārajos laukos nonāk no primārajiem smadzeņu laukiem. Ikdienā informācija cirkulē pa dažādu smadzeņu daivu un abu pusložu sekundārajiem laukiem, veidojot vienotu priekšstatu par apkārtējo realitāti un dzīvi kopumā. Labi darbojas reakcija reālajā situācijā, darbība un rīcība ir atkarīga no tā, kas notiek patreizējā brīdī. Vārdiskā domāšana sasaista kopā informāciju no dažādiem sekundārajiem laukiem, veido vienotu priekšstatu par dažāda veida sajūtām un apkārtējo pasauli. Sekundārie lauki noglabā ilgstošajā atmiņā dažādas dzīvē apgūtās sajūtas. Terciārie lauki paplašina pasaules uztveri, atceros notikumus, vietas un apkārtni, bet vairāk to, kas pieredzēts reāli dzīvē, izjusts ar kādām izjūtām ar savu piedalīšanos.
2. Intuitīvajam tipam ir aktīvāki smadzeņu garozas terciārie lauki. Tie aizņem lielāku laukumu, dalās ar informāciju savā starpā, veido vienotu informatīvo loku, sava veida tīmekli. Informācija cirkulē pa dažādu smadzeņu daivu un abu pusložu terciārajiem laukiem. Informācijas plūsma ir haotiska, kas atgādina sapņus miegā. To var saistīt ar intelektuālo intuīciju. Vārdiskā domāšana palīdz šo haosu ievadīt saprātīgā gultnē. Ilgstošā atmiņa terciārajos laukos vairāk glabā nevis reālos iespaidus, bet sapņus, fantāzijas, filmu iespaidus. Pats sapņotājs šajos notikumos nav piedalījies. Ar sekundāro lauku palīdzību informatīvais haoss tiek koriģēts un pielāgots saprātīgam priekšstatam par realitāti.

Ir arī hipotēze, ka ekstraversija ir saistāma ar primāro un sekundāro lauku pārsvaru, labāku realitātes uztveri. Intraverts vairāk domāšanā izmanto terciāros laikus, biežāk atrodas savās domās kā atslēdzies no realitātes. Ja izdala intraverto intuitīvo domātāju, tieši tā arī iznāk. Lai saprastu, var izdalīt psihes funkcijas atsevišķi:
1. Laika intuīcija ir arī intravertā intuīcija, kā arī intelektuālā intuīcija. Tā izmanto aktīvi resursus dziļākajos terciārajos laukos, kuros smeļ informāciju. Vairāk to var saistīt ar relaksāciju, atslēgšanos, nesteidzīgu smadzeņu dziļāko lauku darbību. Cilvēks atrodas savā pasaulē, realitāte apkārt nav svarīga.
2. Sajūtu sensorika ir intraverta funkcija, tā uztver primārās sajūtas apkārt, arī to var saistīt ar relaksāciju, atslēgšanos, taču vairāk nesteidzīgu sekundāro lauku darbību bez stresa. Šīs sajūtas dod relaksētu apkārtējās vides sajūtu. Cilvēks izjūt telpu apkārt, krēslu, apģērbu, ēdienu, klimatu, bet ne notikumus.
3. Iespēju intuīcija ir arī ekstravertā intuīcijā, tā pasauli uztver dinamiski. Šo funkciju var saistīt ar ātru domāšanu, adrenalīnu, stresu, taču šī intuīcija nereaģē uz realitāti tiešā veidā. Šeit un tagad var būt ērts krēsls, silta istaba, bet iespēju intuīcija ģenerē trauksmainus iztēles notikumus, kuri varētu būt iespējami. Svarīgāki ir iztēles notikumi, kuri var radīt psihosomatiskus traucējumus tikai no iedomām, bet ne realitāte ap sevi. Tikai tad, ja tuvumā notiek notikumi (ne pasaules otrā malā vai filmā), iespēju intuīcija saslēdz kopā iztēli ar primāro realitātes uztveri.

Saulainais serotonīns

Noteikti daudzi ir dzirdējuši, ka kaut kur smadzenēs ir tāda viela serotonīns, kura plašām lasītāju masām domātajā literatūrā tiek raksturota kā laimes pamatsubstance – jo vairāk mūsos ir serotonīna, jo priecīgāki esam. Tomēr lielākajai tā arī nav skaidrs, kas tas serotonīns tāds vispār ir.
Serotonīns regulē daudzus fizioloģiskos procesus organismā, ietekmē apetīti un libido, stimulē dziļākus smadzeņu darbības laukus, kas izjūtās izpaužas kā sapņi un fantāzijas. Ne vienmēr serotonīna pārpilnība vienlaicīgi nozīmē lielāku laimi. Pats serotonīns nebūt nerada prieka sajūtu, tas ir tikai palīglīdzeklis uzbudinoša stimula izkaisīšanai plašāk psihē un organismā. Jau kādus 50 gadus depresijas pētījumi lielāko akcentu liek uz serotonīnu, uzskatot tā trūkumu par galveno depresijas izcelsmē. Cenšoties aktivizēt serotonīnu ar antidepre­santu palīdzību, pozitīvs efekts panākams tikai tad, ja izdodas sakombinēt zāļu un iekšēja garīga pacēluma vienlaicīgu mijiedarbību. Tukšā psihes stāvoklī serotonīna aktivizācija var izpausties ar galvassāpēm, uzbāzīgu spilgtuma sajūtu, vemšanu, bezmiegu un ēstgribas trūkumu.
Veicot materiālu darbu, serotonīna trūkumam nav izšķirošas nozīmes, jo materiālā darbā tiek vairāk nodarbināta lietišķa loģika. Loģiskā domāšana serotonīnu neizmanto, bez tā var iztikt. Serotonīna deficīts draud tad, ja cilvēks dzīvo vienmuļi, vienveidīgi, bezkrāsaini, ir pārspīlēti praktisks un visus dzīves sasniegumus cenšas sasniegt ar gribasspēku. Kad serotonīna pietrūkst, cilvēks var pilnvērtīgi strādāt, bet viņš nespēj optimistiski uztvert sava darba galamērķi. Depresīvus uzplūdus var uzdzīt tumšs un drūms laiks no novembra līdz februārim.
Ievērojama daļa cilvēku to uztver kā normālu parādību. Viņi strādā materiālu darbu, bet serotonīna izdalīšanās psihē tiek atlikta uz atpūtu un atvaļinājumu. Kad darbs veiksmīgi pabeigts, pieaug dzīvesprieks ar augstu serotonīna līmeni fantāziju un sajūtu pasaulē. Par slēptu serotonīna trūkumu liecina pārspīlēts darbaholisms, kad cilvēks daudz strādā, maz laika veltot izpriecām un citām dzīves baudām. Zaudējot panākumus darbā, atklājas slēptais serotonīna deficīts, tādēļ seko depresīva krīze.
Par serotonīna deficītu var liecināt liecināt bāli un vienmuļi sapņi miegā. Ja cilvēks vispār sapņus atceras. Par serotonīna līmeni liecina nevis sapņu saturs, bet to krāsainība. Krāšņi, taču nepatīkami sapņi liecina, ka serotonīna ir pietiekami. Arī tad, ja depresija attīstījusies pēc traģiskiem notikumiem, serotonīna smadzenēs vēl joprojām ir daudz. Serotonīna izsīkums iestājas pakāpeniski tikai pēc ilgstoša lēni ritoša psihes panīkuma.
Strādājot sieviete ikdienā vēlas saņemt regulāru mērenu izklaides devu neatkarīgi no darba rezultāta. Tas dod stimulu. Sievietes psihē serotonīnam ir lielāka nozīme. Serotonīns izjūtās saistās ar formas uztveri. Tā stimula radītās raksturīgākās īpašības ir krāsainība, pozitīvisms, nedomāšana ar prātu. Augsts serotonīna līmenis psihē nozīmē vēlmi pēc skaistuma, kura izjušana pagādā prieku. Kopumā vīrieši ikdienā kā stimulu daudz vairāk ekspluatē adrenalīnu, kas dod enerģijas pieaugumu. Lietišķā darbā fantāzijas traucē. Pēc dabiskām likumībām ir izveidojies tā, ka sieviete izvēlas darbu, kurā serotonīns kā stimuls ikdienā tiek ekspluatēts vairāk. Viņa jūtas jau slikti, kad serotonīns tikai nedaudz samazinās zem normas. Varbūt tā ir vairāk nekā vīrietim ikdienā, bet viņa tā vai tā jūtas slikti.
Sieviešu darba kolektīvos raksturīga palielināta pozitīvisma kultivēšana. Sievietes regulāri svin kopā svētkus, rīko kafijas pauzes, apber viena otru ar labiem vārdiem dzejā. Tādā veidā kolektīvā visām sievietēm serotonīna psihē ir pietiekami. Serotonīna pieaugums palīdz veikt darbu, kurā galvenais ir mākslinieciskas formas radīšana, dizains, reklāma un māksla. Pakalpojumu sfērā svarīga ir komunikācija un burvīgs smaids. Pārsvarā tās ir darba vietas sievietēm. Serotonīna līmeņa pieaugums var palīdzēt to profesiju pārstāvjiem, kuru darbā formai ir liela nozīme, bet traucēt tādu darbu, kurā nepieciešama loģiska pieeja. Serotonīna līmeņa kritums reizē dod iespēju nepievērst uzmanību liekām detaļām, atstājot pašu lietas būtību.
Taču serotonīns pozitīvu efektu dod tikai ar relaksējošu atslābumu un atslēgšanos no problēmām. Ja serotonīns saduras ar stresu un negācijām, tad sekas var būt galvassāpes, riebums pret visu, vēlme eksplodēt un izlādēties. Tracina citu prieks.
Lai varētu izjust serotonīna pārpilnību pozitīvā gaisotnē, ir nepieciešams aizturēt tā izdalīšanos lietišķā darbā, stresā un negācijās. Tikai nonākot atpūtā un atslēdzoties no negācijām, ir vērts ļauties serotonīna ieplūšanai psihē.
Kopumā visus cilvēkus var iedalīt divās daļās. Viena daļa dara lietišķu darbu, atliekot izklaides un serotonīna efektus uz atpūtai atvēlēto laiku. Otra daļa cilvēku nelielas izklaides un serotonīna efektus pielieto kā darba un ikdienas stimulu. Attiecību problēmas var rasties, kad vīrišķīgā tipa sieviete nevar paciest kaut kādas izklaides darba laikā, viņa pieprasa ievērot darbā sausu lietišķību: "Vispirms jāpadara darbs, tad varēs izklaidēties". Askētisks darbs tiek slavēts, bet viss pārējais ir tukši nieki. Reāli tas var novest pie depresivitātes, serotonīna stimulu pārnešanu uz iztēli. Īstā dzīve notiek iztēlē, bet realitāte ir vienmuļa un tukša. Darbs tiek darīts ar mokām, bez entuziasma.



Iespēju intuīcija

Ar iespēju intuīciju var prognozēt notikumu attīstības scenārijus, vadoties pēc savām zināšanām un iepriekš uzkrātās pieredzes. Prognozēšanā tiek iesaistīta jebkāda informācija, reālā pieredze, citu stāstītais, internetā, grāmatās un žurnālos izlasītais, blogeru filmētie sižeti, televīzijas iespaidi un no malas vēroti notikumi.
Grāmatā “Семантика информационных аспектов” (Владимир Миронов, Л. А. Кочубеева, М. Л. Стоялова) par iespēju intuīciju ir teikts: “Iespēju intuīcija uztver laiku, kas ir ietverts reālā procesā, notikumā, kurā ir savs sākuma un beigu punkts. Kaut kas līdzīgs kinolentei, kuru var sagriezt pa gabaliņiem, patīt lenti atpakaļ, salīmēt lenti savādāk, apstāties pie atsevišķiem kadriem.”
Iespēju intuīcija “filmē” visu pēc kārtas, taču atmiņā paliek tas, kas ir jauns un nebijis. Atkārtotas ainas paslīd uzmanībai garām. Nezināmā vidē iespēju intuīcija ir iekšā notikumā ar visu atdevi, tā visu sajūt un iegaumē. Bet atkārtotā ikdienišķā vidē iespēju intuīcija mēdz aizfantazēties, cilvēks vāji jūt realitāti, atmiņā labāk saglabājas fantāzijas ainas nekā reālie notikumi.
Uztverot jaunus iespaidus, paralēli realitātes uztverei iztēlē “tinas” jau kādreiz “uzfilmētie” materiāli. Iztēle cenšas uzminēt, kas varētu norisināties “aiz kadra”. Kas varētu sekot, kā varētu attīstīties tālākie notikumi, kā pašam būtu labāk rīkoties tālāk.
Ne vienmēr iespēju intuīcijas uzkrāto plašo informāciju ir iespējams tūlīt izmantot. Skaidra saprašana rodas tikai pārdomājot vienatnē pagājušo situāciju. Uzkrātās informācijas apstrādes periodā iespēju intuīcija centrē uzmanību uz atsevišķām zīmīgām epizodēm. Atmiņa cenšas vairākas reizes tīt lenti atpakaļ, lai varētu prognozēt dažādus situācijas iznākumus.
No atmiņām iztēlē tiek izveidotas īsas “filmiņas”, tādus kā “short” momentus, kurās ir sakoncentrēts galvenais. Šīs iztēles ainas tiek izmantotas operatīvā situācijā, lai prognozētu situācijas tālāko attīstību. Dinamiskā situācijā iztēle ātri atrod vajadzīgo sižetu.
Lai nekļūdītos ar prognozēm, iespēju intuīcija iztēlojas visus iespējamos situācijas attīstības variantus. Iespēju intuīcija paredz, ka vairāki varbūtējās rīcības varianti ir nelietderīgi vai bīstami. Varbūt tikai viens ceļš spēj aizvest līdz īstajam atrisinājumam. Lai nenonāktu strupceļā, jau laikus ir jāatsijā bezperspektīvie varianti.
Izvēloties veikalā preces, iespēju intuīcija aptver maksimālo izvēles iespēju. Tiek salīdzināti dažādi varianti, izsvērti plusi un mīnusi. Jo lielāka izvēle, jo grūtāk pieņemt īsto lēmumu. Raksturīga svārstīšanās, lēmuma atlikšana. Ir lielāka tieksme pirkt kaut ko nezināmu, neiepazītu, kas agrāk nav bijis.
Rūpīgi iedziļinoties kādā jautājumā, izsverot daudzus iespējamos scenārijus, iespēju intuīcija spēj veiksmīgi atrast atrisinājumu sarežģītām un pretrunīgām problēmām. Iespēju intuīcijai ir jādod laiks, lai tā varētu vienatnē visu izvērtēt un ievākt papildus informāciju. Dinamiskā situācijā iespēju intuīcija spēj dot tikai vienkāršotas prognozes.
Profesionālajā darbībā iespēju intuīcija visveiksmīgāk sevi spēj pierādīt analītiskajā pētniecībā. Tā var būt pētnieciskā žurnālistika, psihoanalītika, publicistika, kā arī politiski jautājumi, kuru risināšanai nepieciešams prognozēt notikumu tālāko attīstību.
Vadoties pēc zināšanām un smalkām niansēm reālajā situācijā, iztēle cenšas uzminēt, kāda pagātne varētu būt bijusi tikko satiktajiem cilvēkiem. Ko viņi varētu domāt, kādi ir viņu mērķi. Kādas ir šo cilvēku spējas un slēptās potences, ko no tiem varētu gaidīt.
Ar iespēju intuīciju cilvēks pasauli uztver visā tās plašumā un daudzveidībā, kurā ir iespējams milzīgs skaits situācijas attīstības iespēju. Cilvēks realitāti redz kā līkumotu ceļu, viņš nezin, kas būs aiz pagrieziena, taču iespēju intuīcijai ir interese to prognozēt. No galvenā ceļa ved prom neskaitāmi sānceļi, kuri vilina ar kādām nezināmām iespējām. Reizēm situācija ir labvēlīga, lai iegrieztos sānceļā un noķertu tur kādu jaunu iespēju. Reizēm šīs iespējas aizslīd vai ir bijušas tikai šķietamas. Bieži vien tās izrādās nepamatotas fantāzijas, taču pie noteiktu apstākļu sakritības varbūt tās būtu iespējamas.
Iespēju intuīcija interesējas par katastrofām, stihiskām nelaimēm, masveida cilvēku nāves gadījumiem un citiem liktenīgiem notikumiem. Iztēle cenšas pievērst uzmanību, ar ko liktenīgais notikums varētu sākties. Un ar ko tas varētu beigties. Ir svarīgi atrast pazīmes, kuras liecina par varbūtēju pēkšņu notikuma sākumu. Pats notikums parasti sākas spontāni ar stihisku spēku, taču jābūt gatavam, lai varētu laicīgi izglābties.
Ar iespēju intuīcijas palīdzību vieglāk ir apgūt ģeogrāfiju un vēsturi. Tam palīdz plašā informācija no masu informācijas līdzekļiem. Apgūstot ģeogrāfiju, iztēle tagadnes ainas savieto ar vēstures ainām, saliek visus iztēles iespaidus vajadzīgajā kārtībā, kā tas varētu būt iespējamā situācijā.

Racionālā un iracionālā apkārtnes uztvere

Lai noteiktu tipu, var mēģināt ar dominējošo funkciju atpazīšanu. Tas ir diezgan šaubīgi, jo nav precīza mēraparāta šo funkciju noteikšanai. Ir diezgan izplatīta tieksme viduvējas funkcijas uzdot par stiprajām funkcijām, tai pat laikā stiprās funkcijas netiek novērtētas, it kā tās būtu mazsvarīgas. Ar savām stiprajām funkcijām cilvēks biežāk nelielās un necenšas speciāli akcentēt, taču tās diezgan lec ārā vērotājam no malas.
Psihes funkcijas ir diezgan abstrakti jēdzieni, kuri netiek pieminēti ārpus socionikas. Atmetot malā socionikas terminus var nākties atdurties pret jautājumu, vai vispār tādas psihes funkcijas eksistē? Kur ir pierādījumi par kaut kādas dominējošās psihes funkcijas esamību?
Vārdu salikums "psihes funkcijas" tiek lietots anatomijā un neiroloģijā, taču nekur netiek pielietoti socionikas termini. Jungam bija jēdziens intravertā domāšana, kas pēc būtības ir kaut kas pilnīgi cits. Dominējošā intravertā domāšana galīgi nav tas, ko varētu saukt par dominējošo strukturālo loģiku.
Taču ir kaut kādas uztveres, uzmanības, atmiņas un domāšanas ievirzes, kuras dod iespēju runāt par psihes funkciju darbības mehānismu. Runājot par dominējošo strukturālo loģiku, tad šī psihes funkcija veido viņa pasaules uztveri. Primāri cilvēks uztver ļoti daudz dažādu shematisku detaļu, kuras vērojamas apkārt.
Ja cilvēks apkārt uztver ģeometrisku figūru pārbagātību, tas vēl neliecina par loģiku. Mana mamma arī visur apkārt redzēja figūras, taču viņa bija ētiskais tips. Viņa redzēja apkārt līnijas, kvadrātus, ornamentus, dārzu iekārtojumus, interjerus vairāk kā estētisku kompozīciju. Svarīgi bija, lai tas skaisti izskatītos, būtu sakārtots, gaumīgi salikts un sakopts. Šī īpašība vairāk raksturoja racionālo pasaules uztveri. Ja cilvēks apkārtējā pasaulē redz ļoti daudz shematiskas sakarības, tas vairāk vedina domāt, ka viņš varētu būt racionālais tips.
Ētiskais racionālais tips apkārtējā pasaulē redz figūras, salikumus un līnijas, kurām ir nepieciešama estētiska sakārtotība. Visam ir jābūt sakārtotam un labi jāizskatās kopumā. Loģiskais racionālais tips redz līnijas, zīmes, objektus un detaļas, kurām ir sava kopēja sistēma pēc kādām tehniskām sakarībām. Estētika un skaistums nav svarīgākie, jo būtiskākais ir tas, kam tās detaļas ir domātas, kāds tur iznāk kopējais mehānisms, kā tas darbojas.
Iracionālās psihes funkcijas pasauli redz visu kopā, neizdalot detaļas un sistēmu. Nekārtība tur nav, drīzāk ir nesakarība starp elementiem. Jebkurā realitātē ir daudz kā lieka. Racionālās psihes funkcijas izdala no redzamā svarīgāko, atlasa vajadzīgos elementus, no tiem saliek sistēmu. Iracionālās psihes funkcijas uztver realitāti pēc izjūtas vai sajūtas. Viss ir viens veselums kā mākonis. Detaļas un sistēma tiek izdalīta pēc tam, kad radusies iespēja padomāt.

Racionālo psihes funkciju pazīmes:
Realitātē redz galvenos elementus, kurus sasaista noteiktā sistēmā. Sarunas gaitā turas pie galvenā un neizplūst sānis. Centrēts un tiešs skatiens virzienā uz priekšu, stabila noteikta stāja.
Racionālās ētiskās funkcijas realitātē redz elementus, kurus sasaista harmoniskā un vizuāli estētiskā kārtībā. Ievēro apģērba fasonu.
Racionālās loģiskās funkcijas realitātē redz detaļas, kuras sasaista tehniskās un funkcionālās sakarībās.

Iracionālo psihes funkciju pazīmes:
Vienmērīgs un plūstošs skatiens, daudz kustību. Cilvēks mēdz grozīties pa labi, pa kreisi. Skatiens cirkulē, lēkā, plūst.
Iracionālās intuitīvās psihes funkcijas realitāti redz garāmskrienoši, izklaidīgi, visu ievēro, plašs skatiens, atmiņā paliek daudz objektu, bet tas viss ātri aizmirstas.
Iracionālās sajūtu funkcijas realitāti redz koncentrēti, tuvumā ap sevi, jūt daudzas lietas un cilvēkus, kuri atrodas tuvu. Kā mākoni ap sevi.

Pēc šiem ieteikumiem var mēģināt noteikt savu tipu, taču tas ir diezgan sarežģīti, jo jāņem vērā situācijas mainīgumu. Tas neizdodas ar pirmo piegājienu.
Svarīga ir uzmanība. Racionālās psihes funkcijas patur objektu uzmanībā ilgāku laika momentu, fokusē skatienu, dažas sekundes, kā fotografējot. Iracionālās psihes funkcijas ievēro daudz objektu, nefokusē uz tiem uzmanību, skatiens ātri pārlec, vienmērīgi slīd, kā filmējot, dažu sekunžu laikā ievēro viskautko.
Dominējošā psihes funkcija dominē tikai tad, ja tai ļauj brīvu vaļu reālā situācijā. Neprasa uz kaut ko koncentrēt uzmanību, dod iespēju vērot brīvi realitāti tālāk. Ja cilvēkam dod uzdevumu, viņam jau sāk darboties citas funkcijas. Vairāk var atpazīt radošo funkciju.
Realitātē ir daudz fona elementu, kuriem nav vērts pievērst uzmanību. Tie raksturo kādu citu fona funkciju. Dominējošās funkcijas vairāk raksturo, kam cilvēks pievērš centrālo uzmanību.


Parajonālā personība

Viena no paranojālās personības iezīmēm ir paaugstināta, pārvērtēta pašcieņa. Viņam raksturīgs savs "es", kas ir pretstatā visai sabiedrībai. Tas rada interešu un vaļasprieku šaurību. Tikai tas ir pareizi un jēgpilni, kas patīk viņam. Jebkurš cits viedoklis ir nepatiess, stulbs vai pat apdraud labklājību. Viņi zaudē kritisku attieksmi pret sevi un saviem secinājumiem. Viņu spriedumi balstās uz formālām spekulatīvām vai pat paradoksālām konstrukcijām.
Izteiktais egoisms veicina pārvērtētu ideju veidošanos, kas pamazām aizpilda visu domāšanu. Pārvarot jebkādus šķēršļus, viņi aizmirst par nogurumu, nerūpējas par atpūtu. Viņiem ir augsts enerģijas potenciāls un lieliska veiktspēja. Patoloģiski strīdnieki, kuri vienmēr paliek pie sava un cenšas jebkuru pārliecināt par savu taisnību. Strīdā pieaug enerģija, viņi vienmēr ir pārliecināti par savu uzvaru strīdā. Viņi var arī ilgstoši tiesāties, lai panāktu savu.
Nevar nepieminēt vēl vienu īpašību - aizdomīgumu, kad jebkuru piezīmi, jebkuru notikumu viņi uztver un interpretē ļoti vienpusīgi. Viss ir drauds, viss kaut ko nozīmē. Jau bērnībā raksturīgs kaprīzums, spītība, mērķtiecība. Līdz 20 gadu vecumam veidojas pirmās paranojas reakcijas vieglu pārvērtētu ideju veidā. Līdz 30 gadu vecumam pārvērtētas idejas iegūst stabilitāti.
Viņi ļoti asi reaģē uz saulainu un bērnišķīgu prieku, jo tas ir vieglprātīgi. Bērnībā būt trausliem un neaizsargātiem bija bīstami. Tāpēc viņi cenšas savus bērnus audzināt spēcīgus un vēsus. Viņi stāsta saviem bērniem, ka pasaule ir bīstama, nevienam nevar uzticēties.
Ja jūs, piemēram, sāksiet stāstīt šī tipa direktoram par nepieciešamību radīt komfortablus apstākļus darbiniekiem, tad izskatīsieties neadekvāti un saņemsiet šādu atbildi: “Kādi komfortabli apstākļi? Vispirms dariet savu darbu, lai nerastos jautājumi!” Darbinieki ir darba resursi, labi ir tikai tas, kas tiek attiecināts uz lietu. Ja darbinieks darbu neizpilda, viņš ir jānomaina pret kādu, kurš visu izdarīs pareizi. Iedziļināties cilvēkos, izprast viņu motīvus, izprast vērtību sistēmu, būt empātiskam – tas viss ir sekundāri un nav svarīgi.
Paranoiķi ir spītīgi un nelokāmi, kad runa ir par savas pozīcijas aizstāvēšanu. Ja jums ir jāved sarunas ar šādu cilvēku, tad šis mēģinājums vainagosies panākumiem, ja jūsu pozīcijas sakritīs. Citā gadījumā jums būs jāmaina pozīcija. Mainīt paranoiķa pozīciju, apelējot pie tā, ka arī jūs piekāpjaties, ir bezcerīgi. Pēc viņa domām, jums ir jāpielāgojas viņam, jo viņam ir taisnība.
Raksturā ir neatlaidība šķēršļu pārvarēšanā, līderība. Viņš īsteno savu ideju, lai vai cik vienpusīga un aplama tā būtu. Viņam ir objektīva vajadzība pēc palīgiem, pateicoties plānu mērogiem. Jūtot sevī lielu enerģijas lādiņu, viņš izvirza sev uzdevumus, kuru sarežģītība un mērogs pārsniedz savas iespējas. Viņš nespēj viens pats realizēt savus nodomus. Citus viņš uztver kā palīgus sava vērienīgā plāna īstenošanā, patiesībā – kā daļu no sevis.
Apģērbā dod priekšroku klasiskajam stilam. Un ne tikai drēbēs. Klasiskajam stilam ir vismaz trīs īpašības, kas saskan ar paranojas tendenci. Pirmkārt, tas ir izturējis laika pārbaudi. Otrkārt, to atzīst lielais vairums cilvēku, tas ir saprotams un tuvs masām. Treškārt, klasiskais stils pasaules kultūrā atspoguļo sociālo mērķu un vērtību prioritāti pār individualitāti. Klasiskais stils ir uzlādēts ar sociālu, nevis individuālistisku saturu. Tas atspoguļo sabiedrības pārliecināto, saliedēto spēku, gatavību kalpot tās interesēm.
Raksturīga nevēlēšanās uzklausīt citu, iespējams, saprātīgāku viedokli, kas norāda uz kļūdām pašā idejā. Individuālas problēmas, kuras rodas īstenojot viņa vienpusīgo ideju, paranoiķim nav zināmas, viņš tās noraida, uztver kā necienīgu vaimanāšanu. Idejā kļūdu nav, tas citiem ir jāsaprot. Varbūt kļūdas ir pašā idejas realizācijā dzīvē, ja tas izdodas pārāk lēni, nekas neiet uz priekšu. Viņam ir vajadzīgas vēl kādas papildus metodes, kas dod efektīgāk realizēt savu ideju.
Nevajag paranoiķim uzticēt darbus, kas prasa uzmanību un iejūtību konkrētam cilvēkam, viņa individuālajām problēmām. No paranoiķa iznāk slikts sociālais darbinieks, psihologs, ārsts, audzinātājs. Viņš nevēlas un nezina, kā ir just līdzi, tērēt laiku "vienam". Paranoiķis nespēj korelēt savu viedokli ar citu cilvēku viedokli, veikt korekcijas savā nostājā. Sarunu vedējs no viņa neiznāk, viņš ir  neelastīgs, spītīgs, tiecas apspiest pretinieku. Šāds sarunu veids novedīs pie attiecību pārtraukuma un konfrontācijas.
Tātad, ko darīt? Kā tikt galā? Kļūda ir mēģinājums viņu pārliecināt, velti tērēsiet spēkus. Viņš paliks pie sava viedokļa neskatoties ne uz kādām iebildēm, argumentiem un skaidrojumiem. Ja ideja, kurai paranoiķis ir veltījis savus spēkus, tieši jūs neskar, atstājiet viņu mierā. Ļaujiet viņam strādāt, censties, sasniegt mērķi. Nestrīdieties ar viņu. Ja viņš ir tieši jūsu ceļā, cīnieties, tikai ne ar viņu tieši. Jāiet uz augstāku līmeni, uz vadību, likumdošanu. Aiciniet sabiedrību, piesaistiet atbalstītājus.
Ja savu panākt nav iespējams, radiet diplomātisku iespaidu, ka padodaties. Paranoiķis ir iecietīgs pret bijušajiem pretiniekiem. Viņš nekad nešaubās par savu taisnību, sadalot pasauli līdzīgi domājošos (taisnajos) un disidentos (maldīgajos). Viņam pāreja no maldīgo nometnes uz taisno nometni ir dabisks un vēlams notikums.
Sāciet spēlēt viņu pašu. Demonstrējiet apņemšanos ievērot viņa galveno ideju un vērtības. Tas ir grūti izdarāms, jo tas prasīs pacietību. Savas idejas piedāvājiet kā papildinājumu viņa idejai. Necentieties kaut ko pierādīt vai sevi aizstāvēt, ja kaut kas uzskatos nesakrīt. Diskutējiet tikai par jautājumiem, kuros uzskati vismaz daļēji sakrīt.



Narcistiskā māte

Viņa uzskata sevi par civilizācijas dāvanu. Viņas garīgais spēks spēj pagriezt zemi un uzlabot visus esības aspektus. Viņai patīk klausīties, kā jūs runājat par to, cik viņa ir ārkārtīgi laba māte. Pati labākā. Kā viņa ir pūlējusies, darījusi visu iespējamo: “Visi mani novērtē. Es nezinu nevienu, kas mani nenovērtētu. Visi mani vērtē ļoti augstu, jo es savu uzdevumu izpildu labāk par citiem.” Viņa agresīvi aizstāv savu ekskluzivitāti līdz pat savai nāvei.

Narcistiskajai mātei visos jautājumos ir taisnība: “Visam vajadzētu būt tā, kā es uzskatu par pareizu. Es nekļūdos, bet citi kļūdās vienmēr. Man ir tiesības kritizēt. Bet citiem mani - nē. Mana kritika jāuztver mierīgi, taču es nekad citu kritiku nepiedošu, jo man ir taisnība. Citiem jābūt pacietīgiem ar mani, jo man ir lielāka dzīves pieredze. Taču ir dabiski, ka es nebūšu pret citiem iecietīga, jo viņu dzīves pieredze ir nepietiekama. Viņiem vajadzīga mana palīdzība, jo es visu zinu labāk un daru labāk. Citi nekad nebūs labāki par mani, es visu vienmēr esmu darījusi labāk par citiem.”

Pirmo reizi par narcistisko māti sāku lasīt 2022.gada janvārī. Daudz materiālu par narcistisko māti bija krievu valodā. Februāra beigās atliku savu pētījumu malā. Taču pagājušajā gadā šie pētījumi noderēja, lai saprastu Krievijas sabiedrībā dominējošo domāšanu. Tālāk ir tulkojumi no dažādiem avotiem, kuri sakrīt ar reāli pieredzētām situācijām dzīvē.

Mākslīgi konflikti. Dzīvojot kopā ar narcistisku māti, konflikti rodas no nekā. Tā ir tendence piesieties un provocēt. Periodiska mijiedarbība ar konfliktējošu objektu uztur viņā iekšējo spriedzi, noturot cīņas pozīcijā un atdzīvina viņā eiforiju. Daudz provokāciju, situāciju, kas rada vainas sajūtu, un zemtekstu, kuru patiesā jēga ir jāuzmin. Runa mēdz būt augstprātīga, lielīga, citus noniecinoša. Sarkastiski joki. Kādā brīdī viņai uznāk slikts garastāvoklis, viņa kādu no saviem līdzcilvēkiem nosauc par muļķi vai nejēgu. Tāpat vien, lai pasvītrotu, ka viņa ir “pati labākā”.

Savu trūkumu piedēvēšana citiem. Narcistiskā māte savus trūkumus piedēvē meitai. Māte piedēvē meitai savas sliktākās īpašības. Bērni tiek apmeloti, piedēvējot tiem pašas mātes sliktākās īpašības. Taču neatzīst, ka tā ir nomelnošana. Viņa noliedz, ka tie ir viņas pašas trūkumi, jo viņa ir cilvēks bez trūkumiem.

Nesamērīgi augstas prasības. Vispirms narcistiska māte bērnu noliek uz pjedestāla un apber ar uzslavām. No viņa daudz tiek gaidīts. Bērns ir īpašs. Tas nedrīkst likt vilties saviem vecākiem un darīs to, ko viņi grib. Ja bērns pilnībā attaisno mātes cerības, viņš kļūst par mīluli. Kad māti bērna sasniegumi neapmierina, tad viņu nomet no pjedestāla, sāk kritizēt, salīdzināt ar citiem. Meita cenšas būt vēl labāka, centīgāka, lai izpelnītos mīlestību un labu attieksmi, bet neiznāk. Lai ko viņa darītu, nekad nav pietiekami labi vai pareizi. Viņa netiek līdzi mātes uzliktajiem augstajiem standartiem. Tu centies, cik vien vari, bet māte tāpat nav apmierināta. Varēji vairāk, tālāk, augstāk, vairāk, labāk, izcilāk.

Pielīmēšana uz mūžu. Narcistiskai mātei raksturīga patoloģiskas emocionālas saiknes uzturēšana ar savu jau pieaugušo bērnu. Attiecības var ieslīgt dažāda veida emocionālajā vardarbībā, taču pieaugušie bērni ir stingri piestiprināta mātei un paliek viņas tuvumā, neskatoties uz to, ka māte turpina viņus mocīt un visādi sabojāt viņas dzīvi. Pieaugušie bērni pastāvīgi cenšas izrauties brīvībā vai ir pieķēdēti pie mātes ar pārliecību par savu nevērtīgumu, bezcerību, bezspēcību dzīves priekšā. Ar vainas sajūtu: “Es nevaru pamest mammu un pārvākties uz citu māju, jo mana māte audzināja, baroja, naktis negulēja.”

Nedod mieru arī dzīvojot atsevišķi. Savu bērnu patstāvīgas dzīves sākums mātes uztverē ir nodevība. Māte uzstāj, lai pieaugušie bērni pārtrauc atvaļinājumu, pamet darbu, atmet savus plānus, jo tieši tagad, šajā brīdī viņai ir nepieciešama viņu palīdzība. Vai doties atvaļinājumā uz 5 dienām? Ja nu kas notiks naktī? Visas 5 dienas sirdsapziņa mocīs, bet kā ir ar mammu? Narcistiska māte vienmēr vēlas, lai viņas pieaugušie bērni viņu apciemo, palīdz, dod naudu. Meita, kā likums, nevēlas viņu satikt, un, ja arī vēlas, tad pienākuma apziņas dēļ. Kad meita viņu neapciemo, nenāk, neraksta, tad viņa sāk kaunināt, vainot un censties saukt pie atbildības: “Galu galā es tevi pabaroju, audzināju, tagad tavs pienākums ir rūpēties!”.

Laulībā vai attiecībās mātei jābūt svarīgākai par partneri. Meitai jāieklausās mātes viedoklī, kas laulībā darāms, kādas attiecības veidot, ko teikt partnerim, ko prasīt un kā risināt konfliktus. Pēc nesaskaņām šādas mātes bērnam jāsazinās ar māti (bieži zvana pa telefonu) un sīki jāpastāsta par notikušo. Kopumā māte laulībā kļūst par trešo personu, caur kuru tiek kontrolētas visas attiecības pārī. Lai kaut kā saglabātu individualitāti, problēma tiek risināta ar noklusēšanu. Taču tas rada stresu, ka kaut kas atklāsies.

Prasme dzīvot. Narcistiska māte mīl bērnos tikai tās īpašības, kuras bērni ir pilnībā pārņēmuši no mātes. To skaitā arī nelietīgās īpašības, prasmi valdīt, apmelot, manipulēt, izmantot citus cilvēkus. Māte savas nelietīgās īpašības neuztver kā trūkumus, tā ir prasme dzīvot. Pēc viņas domām arī bērniem šīs īpašības būtu jāpārņem, lai tie “prastu dzīvot”. Toties māte nevar ciest bērnos tās īpašības, kuras nav nākušas no viņas. Arī visas pozitīvās īpašības, jo tās ir svešas. Visas pozitīvās īpašības, kuras nav nākušas no mātes, tiek noniecinātas.

Izlutinātais iekšējais bērns. Narcistiskā māte uzvedībā atgādina divus pretējus cilvēkus. Reizēm viņa ir barga un valdonīga, reizēm familiāra, pļāpīga un dzēlīga. Vienā lomā viņa ir noteicēja un vadītāja, otrā lomā kā ekscentriska dāmīte 13 gadu vecumā. Kad narcistiska māte lielīgi stāsta par sevi, dižojas, viņa runā kā iedomīga pusaudze. Viņa to visu iztēlē stāsta kādam lielajam Es, kuram ir vara. Mazais Es cenšas izpelnīties labvēlību no lielā Es. Iekšējais bērns cenšas apmānīt “lielo māti”. Mazais Es liekuļo, pielien, melo, apmelo, dzen intrigas, manipulē, nogrūž vainu uz citiem, cenšas kļūt par lielā Es mīluli.

Kad ierunājas “lielā māte”, tā ar visu bardzību vēršas pret iekšējā bērna konkurentiem, soda tos. Toties “lielā māte” dod dāvanas mazajam Es, bārsta tam komplimentus, slavē, lutina, ceļ uz pjedestāla: “Tu esi pats labākais, skaistākais, spējīgākais, gudrākais”. Pats šis iekšējais dialogs atgādina izlutināta bērna fantāzijas.

Reālajā dzīvē izlutinātais iekšējais bērns izmanto savu “lielo māti” kā smagsvara ieroci pret citiem bērniem un līdzcilvēkiem. Viņš ir mīlamais bērns, bet citi ir nemīlamie, kuriem nepietiek mīlestības. Narcistiska māte mīl šo savu fantāziju tēlu, kuru izlutina un izlaiž, bet mīlestības tiek krietni mazāk īstajiem reālajiem bērniem. Šie reālie bērni ir konkurenti viņas izlutinātajam iekšējam bērnam.

Mīlamākais bērns. Nav gluži tā, ka narcistiska māte mīl tikai sevi. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad narcistiska māte tiecas izraudzīties no tiem mīluli. Uz šo vienu mīluli māte projicē savu izlutināto iekšējo bērnu, veido ar to saplūsmi. Ja tā ir meita, viņa kļūst par mazo princesi. Taču šai meitai ir jākļūst par pilnīgu mātes iekšējā bērna kopiju. Māte meitu slavē, lutina, taču veido no viņas lelli. Meitai ir jādara tas pats, ko dara mātes iekšējais bērns. Ir jāslavē mātes lielais Es, jāpin intrigas, jāliekuļo. Tad māte varētu teikt: “Re, kā mana meita prot dzīvot, no viņas iznāks karaliene, kura ies mātes pēdās!”

Taču bieži vien mīlulis negrib iet mātes pēdās, pārmērīgās rūpes ir smacējošas, viņš cenšas izlauzties brīvībā. Tādā gadījumā mīlulis var kļūt par grēkāzi, bet māte var pārvērst par mīluli citu bērnu. Narcistiska māte savus bērnus nemīl dabiskā veidā. Viņa bērnus uztver kā savus sunīšus, bet viņa ir šo sunīšu saimniece. Sunīšiem ir jācenšas saimnieces labā, kāds sunītis būs mīlulis, bet citi būs mazāk mīlami, atstāti novārtā vai kļuvuši par nemīlamajiem.

Novārtā atstāšana ir vieglākais variants, kas dod ceļu uz patstāvību. Tomēr var gadīties, ka ģimenē nav neviena piemērota “troņmantnieka”. Tad māte var censties ar varu panākt, lai meita kļūtu par viņas kopiju. Audzināšana kļūst vardarbīga.

Grēkāzis. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad viens no tiem kļūst par grēkāzi. Uz mīluli narcistiska māte projicē savas veiksmīgākās īpašības. Šis bērns ir pats labākais, skaistākais, prasmīgākais. Toties uz grēkāzi māte projicē savus trūkums. Šis bērns ir pie visa vainīgs. Viņš ir neprasmīgs, nespējīgs, viņa dēļ notiek visas nebūšanas, zaudējumi, saslimšanas. Pati māte un mīlulis nekad ne pie kā nav vainīgi. Šī aina ir vienkāršota. 

Mīlulis un grēkāzis vienā personā. Reālajā dzīvē mīlulis un grēkāzis var apvienoties vienā personā. Ja ģimenē ir divi bērni, katrs no tiem var būt mīlulis pa savam, tāpat grēkāzis pa savam. Mīluļa periodā māte bērnu slavē, ceļ uz pjedestāla. Viņš ir pats labākais. Taču kādā citā periodā māte to pašu mīluli nomet no pjedestāla, sāk nesaudzīgi kritizēt un nomelnot. Kad ir divi bērni ģimenē, mīluļa un grēkāža lomas var savstarpēji mainīties. Kad meita ir mīlulis, dēls var būt grēkāzis. Ja meita kļūst par grēkāzi, dēls var kļūt par mīluli. Tādā veidā bērni tiek sarīdīti viens pret otru.

Mīlestība - īpašnieciskums. Jeb māte - narciss

Нарциссическая семья. Родители нарциссы

Мать нарцисс: признаки и последствия

Нарциссическая мать

14 признаков того, что ваша мама — нарцисс


Gazlaitings un dzīve zem kontroles

Tas ir svešvārds no angļu valodas, par kuru lielākā daļa neko nav dzirdējusi. Runa ir par emocionālo vardarbību ģimenē vai citā kolektīvā. Latviešu valodā tam ir pagrūti atrast precīzu apzīmējumu, jebkurā gadījumā iznāk jēdzienu salikums ar garākiem skaidrojumiem. Pats vārds ir nācis no lugas un pēc tās sižeta ekranizētām divām filmām “Gaslight”, 1940.gadā angļu versijā un 1944.gadā ASV ar Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Tajā vīrs ar maldinošu apgalvojumu palīdzību cenšas sievu padarīt šķietami jukušu, lai varētu pārņemt viņas īpašumus.

Psihologi raksturo gazlaitingu kā manipulācijas metodi, ko cilvēks izmanto, lai ietekmētu otru, maldinātu un iegūtu pār viņu kontroli. Tiek izmantoti maldinoši apgalvojumi, faktu sagrozīšana, noliegšana, apmelojumi, šantāža, devalvēšana, noniecinošas frāzes un izsmiešana. Mērķis ir sagūstīt upuri, lai varētu to izolēt, kontrolēt, turēt atkarībā, izmantot kā līdzekli saviem mērķiem. Tas notiek iekšienē, gazlaitings ir slēpts process, ko ikdienā citi cilvēki no malas var nepamanīt. No ārpuses viss ir lieliski. Agresors citiem savu ģimeni pasniedz kā ļoti ideālu, kurā visi mīl viens otru.

Iejūtīgais labvēlis. Agresors sākumā nebūt nav agresīvs. Viņš uzdodas par labvēli, atbalstītāju, kurš mīl, jūt līdzi un aizstāv. Labvēlis sākumā var būt pat pārmērīgi laipns, glaimojošs, dāsns un dvēselisks. Ļaunprātīgas darbības var slēpties aiz rūpēm un it kā labiem nodomiem. Agresors pamazām piebaro upuri un gaida, kad upuris kļūs “mīksts”. Upuris laika gaitā saindējas ar “gāzes indi”, zaudē domu skaidrību, spēju noskaidrot situāciju un attiecības, robežas izplūst un personība izšķīst, saplūstot ar agresoru.

Izmainītā realitāte. Agresoram ir laba fantāzija un suģestijas spējas. Viņš ir sacerējis savu leģendu par savu misiju, augstdzimtību, īpašajiem gēniem, izredzētību un labo gribu. Draugu loku veido cilvēki, kuri tic šai leģendai. Upuris pamazām tiek pārliecināts par šīs leģendas patiesību. Reāli šajā leģendā ir viss otrādi, melns padarīts par baltu. Ja upuris netic, šaubās, konstatē pretrunas, tad seko apgalvojumi, ka upurim ar prātu kaut kas nav kārtībā, viņa uztvere ir aplama. Tiek noliegti arī skaidri atmaskojoši fakti, kuri ir pretrunā ar leģendas pozitivo oreolu. Atbildē uz pierādījumiem seko apvainojumu scēna: "Kā kaut kas tāds var nākt prātā! Tu taču redzi halucinācijas. Ir jāsauc ātrā palīdzība, lai ved tevi uz psihiatrisko slimnīcu! Tā vairs nevar. Ir skaidri redzams, ka tu jau jūc prātā!"

Novešana līdz diagnozei. Ikdienā agresors sarunās ar citiem cilvēkiem sevi idealizē, pasniedz sevi kā nesavtīgu un iejūtīgu cilvēku ar augstu morāli. Paklausīgu upuri viņš slavē un idealizē. Ja upuris mēģina cīnīties, pierādīt savu taisnību, agresors atbild aptuveni tādā formā: “Tev kaut kas ar galvu nav kārtībā, tie visi ir murgi, tu par daudz fantazē, tev vajag ārstēties!” Ar provocējošiem apvainojumiem un izsmejošu balss toni agresors cenšas upuri izsist no emocionālā līdzsvara un novest līdz kaut kādai diagnozei, lai varētu “pierādīt”, ka šī persona domā aplami, uzvedas neadekvāti, ir “nepieskaitāma” vai rīcībnespējīga. Tādēļ tā ir jāizolē, jākontrolē un jāierobežo lemt tiesības. Mērķis ir izprovocēt emociju izvirdumu un piesaistīt lieciniekus. Nākamreiz, kad upurim sākas emociju uzplūdi, agresors saka: “Atceries, kad sāki kliegt un raudāt citu cilvēku priekšā!? Tad daudzi piekrita, ka tev ir kaut kādas psihiskas problēmas!”

Noniecināšana. Agresors reizēm citu cilvēku klātbūtnē par upuri stāsta tenku stilā, sagrozot informāciju, apmelojot, atainojot kā infantilu personu, garīgi atpalikušu, psihiski slimu: “Viņu ne uz mirkli nevar atstāt bez uzraudzības, sāks kliegt, visu dauzīt, izšķērdēs naudu, aizmaldīsies nezin kur.” Ja paklausīgs upuris klusē, citiem kļūst “viss skaidrs”, jo viņi ir uzzinājuši “īsto patiesību”. Agresors noniecina jebkādas upura vērtības, zināšanas un pieredzi, apšauba gaumi, kompetenci. Toties labvēlis visu prot, ir ļoti zinošs, prasmīgs, ar bagātu pieredzi, orientējas visos jautājumos. Viņš labāk prot nopirkt vērtīgas lietas, noslēgt darījumus un kārtot dokumentus.

Nomākšana. Lai censtos saglabāt savas tiesības, upuris veido ilgstošu spītīgu un pasīvu dialogu, taču šie centieni atduras kā pret mūra sienu. Pamazām upuris iekrīt apātijā un depresijā, piekāpjas, piekrīt visam, kļūst nedrošs, neaizsargāts un atkarīgs. Tālāk emocionālā vardarbība kļūst hroniska un ilgstoša, noniecināšana mijas ar glaimiem. Agresora mērķis nav pilnībā nomākt upuri, bet gan padarīt pilnībā atkarīgu no sevis.

Izolēšana. Agresors tiecas upuri izolēt no ārpasaules. Tā var būt finansiāla atkarība, aizliegumi, kontrolēšana, saziņas loka ierobežošana, tiesiskās sviras. Viņa rīcībā ir upura naudas līdzekļi un dzīvesvieta. Tiek kontrolēti informācijas avoti. Var būt draudi ievietot psihiatriskajā slimnīcā, pansionātā, cietumā, izmest uz ielas, atņemt izdzīvošanas līdzekļus utt. Pamatā gazlaitings izpaužas laulībā, ģimenē, kolektīvā, skolā, klasē, aprūpes iestādē, draugu lokā, darba vietā, interešu grupā, reliģiskā draudzē. Lielākoties noslēgtā vidē, kur cilvēkus saista kādas ciešas saites, viņi nevar vienkārši aiziet, ja kaut kas neapmierina.

Finanšu kontrole. Lai upuris vienmēr būtu “mīksts”, nevarētu dumpoties un aizbēgt, agresors tiecas kontrolēt upura naudas līdzekļus, pasniedzot to kā pasargāšanu no neapdomīgas tērēšanās. Ja upuris saņem naudu savā bankas kontā, labvēlis panāk, ka tikai viņam ir pieeja upura bankas kontam un maksājumu kartei, bet upuris savā kontā nemaz nevar tikt, viņam nav pieejas. Ja upuris nopērk internetā kādu lietu ar samaksu no bankas kartes, agresors rīko skandālu, ka nauda tiek šķērdēta. Pēc skandāla upuris baidās kaut ko pirkt ar bankas kartes palīdzību, toties labvēlis brīvi rīkojas ar upura bankas konta līdzekļiem.

Slazda taktika. Labvēlis reizēm kā slazda taktiku pieļauj neapdomīgus pirkumus, taču tūlīt pēc pirkuma to atgādina un tur upura naudu pie sevis, jo viņš taču atkal nopirks kaut ko nesamērīgi dārgu. Labvēlis var dāsni aizdot lielāku naudas summu kādam impulsīvam pirkumam, iegrūžot parādu saistībās. Arī tad, ja upurim ir neliela kabatas nauda, labvēlis ir ieinteresēts, lai šī nauda tiktu izšķērdēta kārdinājumos, bet ne iekrāta. Vārdos labvēlis ir pret izšķērdību, bet reālajā dzīvē veicina upura naudas izniekošanu, lai būtu iegansts turēt savā rīcībā upura naudu lielākās summās.

Manipulācija ar vājībām. Ja upuris aiz bēdām iedzer, labvēlis to var izmantot savā labā, pats pirkt upurim alkoholu, lai to nodzirdītu un radītu labvēlību pret sevi. Kad upuris apreibis, labvēlis to slavē, bet kad reibums izgājis, kritizē un atņem naudas līdzekļus. Tas ir “pierādījums”, ka upurim nevar uzticēt lielākas naudas summas. Ja upuris par daudz smēķē, labvēlis dod naudu cigaretēm, tai pat laikā, lai cīnītos pret smēķēšanu, atņem upurim visus naudas līdzekļus, jo viņš taču visu naudu nosmēķēs.

Viss un nekas. Kad agresors un upuris dzīvo ģimenē zem viena jumta, labvēlis pamazām panāk to, ka viss šajā mājā pieder viņam. Toties upurim nepieder gandrīz nekas. Pat zābaki un mētelis. Kopējā ģimenes īpašuma saimnieks ir labvēlis, bet upurim nav lielu tiesību uz šo īpašumu. Mantas lielākoties pērk labvēlis, to skaitā par upura naudu. Agresors seko līdzi, lai nekas netiktu pirkts bez viņa līdzdalības.

Tieksme pēc varas. Var rasties jautājums, ko agresors vēlas iegūt no upura, kādi ir viņa rīcības motīvi? Mērķis var būt savtīgs un merkantils, ja no upura ir ko paņemt. Kad gazlaitings tiek īstenots ilgstoši, varbūt visu mūžu, drīzāk tā ir patoloģiska tieksme pēc varas. Cilvēks ir saslimis ar varas māniju, viņam vajag pakļauto personu, pār kuru valdīt, turēt krātiņā, ieslodzīt, veidot pēc sava prāta. Viņš izjūt baudu no “uzvaras” un pārākuma sajūtas. Agresoram ir grūti valdīt pār veselu un patstāvīgu cilvēku, tādēļ upuris tiek padarīts vājš, slims, atkarīgs, ievainojams, viegli pakļaujams.

Vecāki un mājas režīms. Ģimenē gazlaitings var būt vecāku un pieaugušo bērnu attiecībās. Ja tas izpaužas mātei pret bērniem visu mūžu, to ir diezgan grūti pamanīt, jo ir izveidojies noturīgs pielāgošanās un maskēšanās mehānisms. No ārpuses tā ir lieliska ģimene. Ja bērni ir paklausīgi, māte ir ļoti gādīga. Māte pieaugušos bērnus padara no sevis atkarīgus. Māte savas dzīves vērtības, pieredzi, pagātni, sasniegumus pasniedz kā lielu vērtību, bet pieaugušo bērnu zināšanas, dzīves pieredzi, notikumus, svētākās vērtības, jūtas un aizrautības noniecina. “Bērniem” var būt 35 vai 45 gadi, tiem nav savas naudas, ar viņu līdzekļiem rīkojas mamma, tie bez atļaujas nekur nevar tikt. Māte pie sevis glabā pieaugušo bērnu dokumentus un bankas karti tikai sev zināmā vietā, jo tā ir “drošāk”, bērni var pazaudēt. Tiek panākta pilnīga kontrole.

Noliegums. Aizstāvjiem mēģinot runāt ar agresoru, ka viņš dara slikti, tas nav pieļaujams, emocionālās vardarbības epizodes tiek noliegtas. Viss ir pilnīgi ideāli. Bet skrūves tiek pievilktas ciešāk, agresors sarunā ar upuri kļūst vēl skarbāks, noliedzošāks un izteicienos kategoriskāks: “Tas nenotika”, “Neizdomā”, “Nerīko koncertu”, “Tās ir muļķības”, “Tu esi histēriķe” “Kāpēc tu tā reaģē, es neko īpašu neteicu”, “Tas bija joks” utt. Nepaklausīgs upuris tiek atainots kā kaprīza persona, kas grib nomelnot un apmelot ļoti cienījamu ģimenes cilvēku, kurš ir tik daudz darījis, pūlējies un ziedojis savu dzīvi.

Runas māksla. Ja upuris atrod cilvēkus, kuri varētu viņu aizstāvēt, agresors atrod citus cilvēkus, kuri ir viņa pusē. Viņam ir vajadzīgi sabiedrotie un alibi. Tie var būt radinieki, kopīgi paziņas, kaimiņi, draugi. Pēc viņu domām agresors ir brīnišķīgs cilvēks, kurš zina, kā uzturēt attiecības, ir pieklājīgs un labestīgs. Reizēm ir ļoti grūti saprast, kuram ir taisnība, kurš īsti ir upuris un kurš agresors. Ja upuris meklē palīdzību, viņš runā saraustīti, bailīgi, neinteresanti, klusi, daudz stomās, kas var tikt uztverts kā žēlošanās vai čīkstēšana. Atklātie fakti ir nepilnīgi, daudz kas tāpat tiek noklusēts. Toties agresors uzbur teatralizētu scēnu ar spilgtiem balss toņa kāpumiem, plašiem žestiem, spīdumu acīs, kvēlu runu un demonstratīvu raudāšanu. Kā viņš ir cīnījies, darījis labu, bet kā viņu grib nomelnot. Līdzjutēji nereti vairāk jūt līdzi agresoram nevis upurim.

Propaganda un diktatūra. Valstiskā mērogā gazlaitings mēdz būt diktatoriskās sabiedrībās, kur informācijas vietā ir propaganda, iedzīvotāji ir beztiesiski. Agresors šajā gadījumā ir valsts augstākā vadība un propagandas mašīna. Paklausīgie upuri ir vienkāršā tauta, mazās tautas, mobilizētie karavīri, kurus valsts augstākā vadība slavē, bet met kā pagales krāsnī. Nepaklausīgie upuri ar represiju palīdzību tiek veidoti par paklausīgajiem. Upuriem nav iespējas mainīt savu likteni, tie atrodas izolācijā un agresora kontrolē, viņiem ir lemts dzīvot vai mirt par agresora ambīcijām. Paklausīgie upuri ir agresora atjaunojamais resurss.

Bēgšana. Aizbēgt no agresora ir grūti, aiziet tāpat vien nav iespējams. Agresors atradīs iespēju kā uzlikt neskaitāmus šķēršļus. Jau pati doma, ka upuris varētu aiziet, agresoru vedina meklēt līdzekļus, lai viņu nelaistu prom. Viņš slēpj pie sevis upura pasi, bankas karti, dokumentus. Bēgšanas mēģinājumam var sekot vajāšana. Atgriežot upuri atpakaļ, agresors upuri par sodu tiecas ielikt pilnīgā izolācijā. Spilgtākais piemērs ir Kristīnes Misānes bēgšana no Dienvidāfrikas. Ja māte bēg ar bērniem, vīrs agresors var iesniegt prasību par bērnu nolaupīšanu.

Tas skan paradoksāli, ierēdņi bieži vien ir agresora pusē, ko tas nesaudzīgi izmanto. Kā cīņas līdzekļi var tikt izmantotas dažādas saistības, piesaiste dzīvesvietai, kredīti, uzlikti sodi. Agresors sevi pasniedz kā taisnības aizstāvi, bet upuris tiek pasniegts kā noziedznieks, kurš slēpjas. Taisnības aizstāvis tiesājas, raksta sūdzības, iesaista policiju, sociālo dienestu. Agresoram var būt likumiskā pārstāvja tiesības, vecāka tiesības, laulātā tiesības. Vecākiem var būt tiesības uzraudzīt līdz mūža galam pieaugušus bērnus, kuriem noteiktas kādas diagnozes. Agresoram ir ļoti daudz tiesību, bet upuris lielākoties ir beztiesisks.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Gazlaitings

https://www.elinakaluga.lv/post/gazlaitinga-fenomens

https://www.emergency-live.com/lv/health-and-safety/gaslighting