Varbūtības diapazons

Par vienu sociotipu objektīvi varētu runāt tikai tad, ja tips tiktu izdalīts ar ļoti precīzām metodēm. Ar patreizējām metodēm ir iespējami tikai minējumi, kuri dod aptuvenas un subjektīvas atbildes. Jebkuri tipošanas rezultāti ir izplūduši un apšaubāmi. Tips ir tikai subjektīvi izvēlēta loma, kuru cilvēks sāk spēlēt citu tipu vidū. Ārpus sociotipu loka šīs lomas nozīme pazūd.
Tai pat laikā aiz visām apšaubāmajām un dažādajām tipu variācijām var ieraudzīt savas tendences. Jebkura ar citiem tipotājiem nesakrītoša atbilde sevī ietver kādu informatīvu niansi. Kāds tipotājs otrā ir pamanījis to, ko citi palaiduši garām. Šim cilvēkam varbūt no tā tipa kaut kas ir. Pilnīga aplama tipošana būtu tad, ja viens cilvēks tiktu ietipots visos 16 iespējamos tipos. Ir kaut kāda saprātīga robeža, cik tipos vienu personu var ietipot. Visas dažādās versijas ir daļēji atbilstošas, bet neviena no tām nav īsti precīza. Kāds no šiem tipiem varētu būt īstāks par visiem pārējiem, bet to nevar droši pateikt. Jebkura pārliecinoša notipošana var būt aplama.
Es varu atrast kādas sev atbilstošas īpašības piecu tipu raksturojumos, vēl kādos trijos tipos varu atrast dažas zīmīgas īpašības, bet pārējos tipos no manis nebūs nekā. Ja pavērtē, kādos tipos tipo mani citi, tie paši pieci tipi vien iznāk. Reizēm mani ietipo vēl kādā no tiem trijiem tipiem, no kuriem manī mazliet kaut kas ir. Bet nav gadījies, ka mani tipotu kādā no tiem atlikušajiem tipiem, kuros manī nav pilnīgi nekā. Ietipošanu jebkurā no šiem pieciem tipiem var vērtēt kā normālu tipisku situāciju, bet neviena no šīm versijām tā pilnībā priekš manis neder.
Lai iepazītu cilvēku no dažādām pusēm, es palieku tikai pie sākotnējām varbūtībām, necenšoties par katru cenu tipu precizēt. Ja mēs sevi vai kādu citu cilvēku pilnībā identificējam ar konkrētu tipu, mēs sākam šim cilvēkam piedēvēt neesošas īpašības un viedoklis par viņu kļūst stereotipisks. Tipoloģija var palīdzēt kā aptuvens orientieris svešu un nezināmu cilvēku domu gājiena izprašanā, bet pie šī viedokļa nevajadzētu iestrēgt un domāt, ka mēs jau par to otru tagad visu zinām.

PILNĪGI PRETĒJU TIPU KOLEKCIJA
Atlasot savu vai citu cilvēku varbūtējo tipu sarakstu, ir iespējams atrast sev raksturīgas īpašības arī tādu tipu aprakstos, kuri ir dažādi un savstarpēji izslēdzoši. Tipu kombinācijas var veidoties visdažādākās. Ja sarakstā ir iekļuvuši diametrāli pretēji raksturojumi, tie ataino cilvēku dažādās dzīves situācijās, kuras katra prasa savādāku uzvedību. Darbā vai atpūtā, kolektīvā vai intīmā divvientulībā, mājās vai uz ielas, laika pārpilnībā vai laika trūkumā, ziemā vai vasarā, naudu pelnot vai tērējot.
Izvēlētajiem varbūtējiem tipiem būs kaut kas kopējs un būs kaut kas atšķirīgs. Ir svarīgi atpazīt kopējo līniju. Lielākoties tipu apraksti ataino triviālas un vispārinātas rakstura īpašības, kuras var piemērot daudziem dažādiem cilvēkiem. Šīs īpašības dod plusus komunikācijā sabiedrībā, tai pat laikā tās var būt nepietiekamas, lai veiktu monotonu profesionālu darbu.
Raksturojot sevi citiem, objektīvākā atbilde ir tad, ja tiek dotas tikai vairāku iespējamo tipu versijas. Lai otrs pats pēc savām izjūtām un sajūtām izvērtē, kurš tips vairāk varētu atbilst. Izlasot varbūtējo tipu aprakstus, iztēle izveido aptuvenu priekšstatu, kāds šis cilvēks varētu būt ikdienā. Velkot paralēles starp šiem tipiem, rodas nojauta, kuras īpašības no raksturojuma varētu atbilst, bet kuras ne.

VĀJIE PUNKTI SARAKSTA LEJASGALĀ
Ir iespēja iet vēl tālāk, neapstājoties pie visticamākajām versijām. Ja sastādītu aptuvenu sarakstu sevis raksturošanai visus 16 tipus dilstošā secībā no sev visatbilstošākā līdz visneatbilstošākajam, tad ir iespēja akcentēt savas vājākās īpašības. Šā saraksta pašā lejasgalā būs tie tipi, kuru stiprākās īpašības būs mūsu vislielākie vājie punkti. Mēs nevaram šo tipu īpašības izmantot ne kā masku, ne kompensāciju, jo tādas īpašības mums gandrīz vai nav.
Izvēloties tikai vienu tipu, tas nesniedz pietiekami plašu ainu par mūsu vājajiem punktiem arī tad, ja tips noteikts precīzi. Tas ir tāpat kā zinot čempionāta vai konkursa uzvarētāju, ar to nepietiek, lai zinātu, kas ieņēma pēdējās vietas. Socionikā vājos punktus nosaka pēc teorētiska modeļa, kas dod aptuvenu varbūtību, bet var dot stipri kļūdainu priekšstatu par citu cilvēku spējām.

Adrenalīns un karstasinīgie ekstraverti

Viens no svarīgākajiem dzīvības hormoniem ir adrenalīns. To var saukt par sava veida starta hormonu, ar kura izdalīšanos sākas jebkāda aktivitāte. Arī izdzerot tasīti kafijas, kaut kur asinīs ieplūst adrenalīns un rodas možums. Jebkāds psihostimulējošs efekts ir panākams ar adrenalīna starpniecību. Tas liek asinīm cirkulēt straujāk un dinamiskāk, cilvēks ir gatavs aktīvai rīcībai.
Mierīgā atpūtā adrenalīns ir traucēklis. Tas var radīt bezmiegu, stresu, agresivitāti un aktivitāti, kuru nav kur likt. Adrenalīnu vajag aktīvā darbībā, bet mierā tas jāslāpē. Būs cilvēki, kuriem adrenalīns asinīs izdalās vairāk un biežāk. Tie būs aktīvi un dinamiski ļaudis, kuri nepārtraukti grib darboties. Tāpat tie var būt ļoti emocionāli, pārmērīgi komunikabli un dzīvespriecīgi cilvēki.
Lai asinīs izdalītos adrenalīns, ir vajadzīgs stimuls. Tā ir iztēles aina, kura mobilizē rīcībai. Pēc stimula rodas stress, gatavība startam. Pozitīvais stress dod dopingu un vēlmi darboties. Bet ja cilvēks izjūt nedrošību un bažas, rodas negatīvais stress, adrenalīns moka ar trauksmi un nemieru, gribas ātrāk šo aktivitāti noslāpēt. Pārmērīgi sevi bremzējot, cilvēks sāk izvairīties no stimuliem, viņš vairs necieš no stresa, bet jūt biežu nogurumu un iztukšojumu.
Adrenalīna pārsvars nosaka aktīvāku temperamentu, kas izpaužas sangviniskā vai holeriskā uzvedībā, enerģijas pārpilnībā un pilnasinībā. Savukārt adrenalīna trūkums biežāk izpaudīsies kā ātra nogurdināmība, biežs nespēks un enerģijas trūkums. Šie cilvēki biežāk izvēlēsies mājas mieru vai mierīgu darbu bez stresa. Pēc temperamenta tos var pieskaitīt pie flegmatiķiem un melanholiķiem.
Aptuveni var nojaust, ka ekstravertiem ikdienā asinīs ir lielāks adrenalīna līmenis, bet intravertiem tā mēdz pietrūkt. Ekstraversija izpaužas ar adrenalīna lielām devām un pārmērībām, intraversija ar adrenalīna mazākām devām un nepietiekamību. Kad adrenalīns aktivizējies, arī mierīgi flegmatiķi var kļūt darbīgi un sabiedriski, bet pēc adrenalīna rezervju iztukšošanās tie jūt pagurumu un vēlas noslēgties. Adrenalīns ir nepieciešams jebkuras aktīvas rīcības izpildei, tādēļ ir svarīgi saprast, kādi stimuli provocē tā izdalīšanos.
Aktīvam tehniski domājošam cilvēkam adrenalīna izdalīšanos provocē kādi askētiski fiziski stimuli, piemēram, ātrums, cīņa, tieksme pārvarēt grūtības. Emocionālam cilvēkam adrenalīnu var stimulēt emocionāla aizrautība, jauni iespaidi, liela mīla, seksuāla iekāre vai kaut kas cits saistīts ar cilvēciskajām attiecībām. Intravertajā stāvoklī aktīvais praktiķis biežāk būs mierīgs flegmatiķis, bet cilvēks ar noslieci uz emocionāliem stimuliem mierīgā vidē biežāk būs melanholiķis.
Adrenalīnu provocē instinkti, darbība, kustība un dinamika, bet intelekts un domāšana to bremzē. Psihe ir salikta, viena tās daļa ir vairāk saistīta ar instinktiem, enerģiju un darbību, kurai enerģiju dod hormoni un adrenalīns. Otra daļa ir sausi intelektuāla, pretēja darbībai un adrenalīnam, šajā daļā ir racionālisms, loģika un ētika. Adrenalīns vedina būt nepārtrauktā darbībā, loģika seko kā ātrs kalkulators, kurš veikli aprēķina, ko vajag darīt, lai ātrāk realizētu ieplānoto darbu. Temperamentīgs emocionāls cilvēks prot šo adrenalīna enerģiju izlikt emocijās un komunikācijā, bet neprot to pielietot tehniskā darbā.
Aktivitātes brīžos pieaug tieksme pēc komunikācijas un kontaktu loka paplašināšanas. Intravertiem ir pagrūti uzturēt plašus kontaktus. Tie vienmērīgi strādā, kontaktējas savā kolektīvā un šaurā paziņu lokā. Šie cilvēki nogurst no kontaktu pārmērībām. Jaunībā modes iespaidā arī intraverti var atstāt spilgtu ekstravertu iespaidu. Hormonu vētras vedina uzvesties skaļāk un kontaktēties plašākā paziņu lokā.
Ekstraversiju ietekmē gadu skaits. Jaunieši dzīvi uztver dinamiskāk, dzīvo šodienai, ģērbjas spilgtāk, uzvedas skaļāk, klausās trokšņaināku mūziku, mēdz vieglāk paplašināt draugu skaitu. Jauniešu vidū būt par intravertu ir negoda lieta, kas simbolizē kompleksus, pelēkumu, atpalicību, atstumtību, neveiksmes un nepievilcīgu drūmumu. Tipojot jauniešus ar testiem, lielākā daļa tiecas ietipoties ekstraverto tipu sadaļā.
Tā kā lielākajā daļā jaunatnes sākot ar dullajiem pusaudžu gadiem līdz pārejai uz nobriedušāku vecumu vērojama masveidīgāka nosliece uz ekstraversiju, tas vedina domāt, ka ekstraversijai varētu būt saistība ar hormonu vētrām. Jo vētraināk asinīs vārās hormoni, jo skaļāk un trokšņaināk uzvedas indivīds.
Hormonu "vārīšanos" jāsaista ar asinsrites dinamiku. Ne paši hormoni rada vētras, tas ir vispārējs uzbudinājums, kas liek asinīm ritēt straujāk. Līdz ar lielāku asinsrites dinamiku vairāk organismā cirkulē hormoni un adrenalīns. Primāro aktivitāti dod tieši adrenalīns, bez adrenalīna citu hormonu efekti ir lēni un jūtami tikai pēc kāda ilgāka laika. Ar kustību palīdzību hormoni tiek ierauti muskuļos un izkliedējas pa visu organismu.
Prasme lietderīgi izmantot adrenalīnu provocējošos stimulus dod pilnasinību, augstāku eritrocītu un hemoglobīna līmeni, stiprāku imunitāti, vairīšanās no šiem stimuliem noved pie mazasinības un vājas imunitātes. Pilnasinība rodas ar pozitīvo stresu, kad stimulam seko aktīva rīcība, asinis cirkulē, tās sasniedz visas vietas organismā. Mazasinība rodas pēc ilgstoša bažīguma un iekšējas trauksmes, adrenalīns izdalās brīžos, kad gribas just mieru, stimuls tiek maksimāli slāpēts.
Temperamentu ietekmē arī klimats un gadalaiks. Vidusjūras baseina valstīs ļaudis ir izteikti ekstraverti, tautas pārsvarā izceļas ar dziesmām, dejām, vīna dzeršanu un negausīgu vēlmi pēc dažādām baudām. Karību jūras valstīs ekstravertums piemīt plašiem sabiedrības slāņiem, lai arī tautas ir nabadzīgas. Ekstravertums ar savu adrenalīna stimulu ir veiksmīgs antidepresants, ar kura palīdzību padarīt dzīvi aizraujošāku arī nabadzīgos apstākļos.

Smadzeņu puslodes un ētiskais intelekts

Izdalot dažādus cilvēku tipus, būtu vērts ņemt vērā, ka loģiskā domāšana saistās ar vienu smadzeņu puslodi, emocionalitāte ar otru puslodi. Domāšana pamatā notiek kreisajā loģiskajā puslodē, lai arī skaidrai apziņai ir nepieciešama abu pusložu mijiedarbība. Izdalot loģisko vai domātāja tipu, var secināt, ka šim tipam smadzeņu aktivitāte ir lielāka loģiskajā puslodē. Kā pretstatu izdalot emocionālo, māksliniecisko vai ētisko tipu, var secināt, ka šim tipam lielāku dominanti ieņem tēlainā puslode.
Ja cilvēks ir loģiskais tips, ar smalkiem mēraparātiem viņam varētu atrast ģenētiski noteiktas kādas aktīvākas zonas kreisajā loģiskajā puslodē. Tai pat laikā viņš nevar būt absolūti loģisks arī profesionālā darbā, jo vienas puslodes pārsvars ir tikai neliels, ne vairāk par 60%. Ar ko nodarbojas atlikušie 40% otrā pusē? Vai bauda emocijas un mākslu?
Nē, loģiskais tips mākslu bauda brīvajā laikā, palaižot arī loģiku atpūtā. Darbā un mācībās loģika sadarbojas ar citām sev piemērotākām psihes funkcijām tēlainajā puslodē. Ja dominē viena puslode, tad šī puslode pārņem savā varā otru puslodi un izmanto kā palīginstrumentu sev svarīgu uzdevumu risināšanai. Loģiskajam intuitīvajam tipam kā reiz intuitīvā domāšanas daļa ir atrodama tēlainajā puslodē. Vai tas nozīmētu to, ja viena dominējošā psihes funkcija ir vairāk koncentrēta vienā puslodē, tad otra dominējošā funkcija būs vairāk koncentrēta otrajā puslodē?
Tā tas varētu būt loģiskajam tipam. Ar ētisko tipu ir savādāk. Loģiskajā puslodē ir atrodams dominējošais intelekts, vai nu tā būtu loģika, vai ētika un estētika, humanitāra vai tehniska domāšana. Tēlainajā puslodē turpretī var atrast dominējošās psihes tendences. Tā var būt emocionalitāte, empātija, mākslinieciska tēlainība, melanholija, intuitīvi domu plašumi, sajūtas, smaržas vai mājas sajūta.

 Loģika:
Kreisā loģiskā puslode - shēmas, sistēmas, skaitļi, līnijas, algoritmi
Labā tēlainā puslode - kopaina, samēri, nojauta, varbūtība, izkārtojums

 Ētika:
Kreisā loģiskā puslode - vārdi, teikumi, valoda, runa, citāti, likumi, panti
Labā tēlainā puslode - emocionalitāte, izjūta, jūtas, pārdzīvojums

Lasīt tālāk

PSIHOSOFIJA

Psihosofija ir socionikai radniecīga tipoloģija ar 24 tipiem un savām psihes funkcijām. To ir radījis žurnālists, filozofs un publicists Aleksandrs Afanasjevs 1986.gadā, kuru sākotnēji nosauca par Psihe-jogu.

Par psihosofiju krievu valodā:
24types.ru

Lai nejauktu galvu, nesaukšu visus tipus ar visiem to saīsinājumiem, tos var atrast saitā Pertipo. Runāšu tikai par niansēm.
Ja cilvēks nekā nezin par socioniku, tad psihosofija var būt veiksmīga izvēle, lai saprastu, ka cilvēki ir dažādi un tos var iedalīt dažādos tipos. Bez psihosofijas var atrast vēl daudz visādu tipoloģiju, kuras tomēr ir visai aptuvenas un maz ko par konkrētu cilvēku var pateikt. Psihosofija pārējo tipoloģiju vidū spēj ieņemt diezgan konkurētspējīgu vietu. Tā ir diezgan tuva Junga tipiem, pat tuvāka nekā socionika.
Salīdzinājumā ar socioniku šīs tipoloģijas jēdzieni dublējas un pārklājas. Abas sistēmas apraksta vienu un to pašu, tikai katras no tām apguve prasa savādāku pieeju un zināšanas. Psihosofija var vairāk piesaistīt interesentus ar literārāku domāšanu, kuri interesējas par filozofiju, lasa romānus un tēlainām ainām bagātus stāstus. Savukārt socionika būs populārāka tehniski un tieši domājošāku cilvēku vidū.
Ja tipu socionikā cilvēks ir noteicis aplami, tad psihosofijā viņš varbūt var atrast savu tipu precīzāk. Psihosofijā izdala 4 psihes funkcijas - loģika, emocija, fizika un griba. Loģika raksturo domāšanu un zināšanas, emocija emocionalitāti, fizika raksturo materiālo pasauli, bet griba ir gribasspēks. Šīs psihes funkcijas izvietojas rindā katram tipam savādāk, no visstiprākās līdz visvājākajai. Tātad ir iespējami 24 dažādi salikumu varianti.
Salīdzinājumā ar socioniku psihosofijai ir skanīgāks un suģestīvāks nosaukums. Psihosofijā nav pretrunīgā dalījuma intravertos un ekstravertos. Vārds psihosofija sevī ietver psihi un filozofiju, kas dod iespēju psihosofiju pietuvināt sākotnējiem Junga tipiem. Psihosofijā ir izdalīta loģika, kuras būtība ir nākusi no seno filozofu darbiem un raksturo domāšanu. Socionikā šī nianse ir mainījusies, jo loģika tajā raksturo kaut ko tehnisku un matemātisku. Psihosofijā kā pretstats loģikai ir izdalītas emocijas, kas ataino sākotnējo Junga pretstatu pāri domāšanu un jūtas.
Atšķirībā no Junga tipiem psihosofijā nav izdalīta intuīcija. Toties sajūtas un sensorika ir, kas meklējama zem kritērija fizika. Ja psihosofijā ir ielikti filozofiski termini, tad intuīcijai vajadzētu būt meklējamai zem kaut kā ideālistiska un nemateriāla. Ja pavērtē rūpīgāk, tad šis nemateriālais ideālisms tur ir, ja cilvēks sevi atrod pie tāda tipa, kuram fizika ir kādā no pēdējām vietām.
Intuītisms filozofijā nozīmē nemateriālo domu pasauli, kas var izpausties kā teorētiska domāšana, sekošana dažādām reliģijām, platoniska mīla vai dzīve iztēles pasaulē. Pretstats ir materiālā domāšana par reālām un pielietojamām lietām. Ja socionikā sevi izdodas atrast kā izteiktu intuītu, tad psihosofijā materiālo pasauli raksturojošajai fizikai vajadzētu būt kaut kur uz beigām. Toties pirmajās vietās būs domāšana, emocijas vai gribasspēks.
Īpatnība ir tāda, ka psihosofijā kā pirmās divas funkcijas var izdalīties loģika un emocijas, kas Jungam ir pretstati, taču pretrunas te nav, jo viena no tām tāpat ir pirmā. Šīs funkcijas abās pirmajās vietās būs tikai nemateriālistiem, ideālistiem, intuītiem un sapņotājiem. Realitātē cilvēks ir domātājs, bet iztēlē emocionāls fantazētājs.
Savukārt jauns ir tas, ka intuītam kādā no pirmajām pozīcijām var būt arī griba jeb gribasspēks. Ja intuītam, kuram loģika iznāk dominējošā, otrajā pozīcijā ir griba nevis emocijas, tad šis tips raksturo diezgan skarbu un aukstu loģisko domātāju.
Man psihosofiskais tips iznāk tāds, kur pirmajās divās vietās ir loģika un emocijas. No vienas puses tas mani raksturo kā intuitīvo tipu, no otras puses raksturo kā domātāju ar emocionālu fantāziju, kuram tomēr gribasspēks ir vājais punkts. Ja pirmās divas pozīcijas aizpildās ar loģiku, emocijām vai fiziku, tad neglābjami gribasspēks paliek kādā no pēdējām vietām. Tātad emocionalitātes pretstats manā psihē iznāk griba. Ja es atmestu savu emocionalitāti, tad iegūtu tehniskāku loģiku un lielāku izturību. Bet tad es būtu skarbāks un bezjūtīgāks.
Tomēr, ja palasa to, kas rakstīts tabulā, atkal es nonāku tipoloģiskajā strupceļā. Tie tipi, kuriem emocijas ir pirmajā vai otrajā pozīcijā, tiek saukti par komunikatoriem. Te var atrast tiešas paralēles ar socionikā izdalīto ētisko tipu. Loģika kādā no pirmajām pozīcijām var būt arī Junga izdalītais racionālisms. Tātad komunikatori ar savu loģiku un emocijām var būt arī racionālie ētiskie tipi.
Nē, es neesmu komunikators, man ir ļoti grūti atrast kontaktu ar cilvēkiem. Tai pat laikā kur tad lai es lieku savu emocionalitāti un smalko empātiju? Es varu būt pētnieks un analītiķis, bet tad man pienāktos spēcīga griba, atbīdot emocijas kā vājo punktu. Tas ir tieši tas pats, kas ir raksturīgs socioniskajiem loģiskajiem tipiem, bet kurus es līdz galam nevaru sev piemērot savas emocionalitātes dēļ. Bet ētika nav mana stiprā puse, tā man ir galīgi viduvēja.
Kā var gadīties ja socioniskais un psihosofiskais tips iznāk pārāk dažādi un pat pretēji? Te ir tā pati  lieta, kur var runāt par tipu saplūsmēm un viena cilvēka uzvedību dažādās dzīves situācijās. Piemēram, es varu teikt, ka viņš, lūk, varētu būt Gabēns, bet viņā ir arī ļoti daudz no Jeseņina. Socioniķis teiks, ka viņš ir Gabēns ar psihosofisko tipu Andersens. Katram socioniskajam tipam var atrast savus analogus psihosofijā.
Izdalot divus varbūtējus sociotipus, samazinās aplamas tipa noteikšanas iespējas. Ja viens no diviem ir aplams, tad otrs varbūt ir tuvāks īstenībai. Izdalot tikai vienu sociotipu, aplamības iespēja ir ļoti augsta. Paralēli aplami noteiktam sociotipam vēl izdalot psihosofisko tipu, arī tur ir iespējamas aplamības un nepareizas tipošanas problēma netiek atrisināta.

Par socioniku latviešu valodā

No citiem portāliem


 Diskusijas par socioniku
Lasīt tālāk

Trimmeris ar akumulatoru


Vizītē pie psihiatra

Psihiatrijā ir pavisam maz tipu, taču ar tiem pietiek, lai raksturotu visus psihopātus un neirotiķus. Tiklīdz esi apsēdies pie psihiatra galda, ārsts jau pēc pirmā acu uzmetiena nosaka, kas tu esi par tipu. Šo viedokli pats vairs nevarēsi grozīt, tāds tas būs ierakstīts dokumentos. Galējas patoloģijas sliecas uz vienādošanos, visu tipu psihopāti ir spilgti atšķirīgi no citu tipu pacientiem, bet pārsteidzoši līdzīgi savā starpā. Tie ir iestrēguši savās galējībās un raksturo kādu vienpusīgu psihes stāvokli. Arī Jungs bija psihiatrs, tādēļ būtu interesanti salīdzināt, vai Junga sākotnējie pacientu novērojumi nonāktu pie tām pašām psihiatrijas grāmatās minētajām pazīmēm.
Dalījumu ekstravertos un intravertos spilgti ataino izturēšanās veids. Ekstraverts runā skaļāk, intensīvāk, vairāk žestikulē, sarunā tiecas dominēt, viņš ir uzbudināts. Intraverts runā mierīgi, kautrīgi, klusi un piesardzīgi. Psihiskajām slimībām mēdz būt uzbudinājuma periodi, kad pastiprinās ekstravertās īpašības, un depresīvi apātiskie periodi, kad pacients ir kluss, nerunīgs un sadrūmis.
Domātājs pie psihiatra stāstīs par visādām sistēmām un teorijām, kuras viņš neatlaidīgi attīsta, bet neviens viņu nesaprot un neņem par pilnu. Intraverts domātājs būs noslēgts tipāžs ar dīvainām kustībām, kurās atbalsojas kādas viņam vien zināmas sistēmas pazīmes. Psihiatrs viņu ieliks šizoīdu plauktiņā.
Ekstravertais domātājs arī būs šizoīds, tikai uzbudinājuma stāvoklī. Psihiatram viņš stāstīs par grandioziem atklājumiem un pasaulvēsturiskām idejām, kuras nekavējoties jāīsteno dzīvē, jo bez tām civilizācija aizies bojā. Citi cilvēki tikai liek šķēršļus viņa idejām, un varbūt psihiatrs spēs kaut ko darīt, lai šīs idejas tiktu realizētas.
Emocionālie tipi ar saviem emociju traucējumiem nokļūs neirožu nodaļā. Tur vieta būs arī sapņotājiem un fantazētājiem, kuri dzīvo spilgtā emocionālā iztēles pasaulē. Emocionālā tipa iztēle saistās ar cilvēciskajām attiecībām, mīlu, seksualitāti un daudzveidīgam izjūtām.
Sajūtu tips psihiatra redzeslokā nonāks kā ņeķītrs miesisku prieku baudītājs, kurš nelaiž garām nevienu iekārojamu objektu. Viņš biežāk būs avantūrists, naudas izšķērdētājs un alkoholiķis, kurš naudu nospēlējis spēļu automātos. Domāšana sajūtu tipam grozīsies pārsvarā ap to, kā iegūt jaunas sajūtas un baudas. Emocionālais sajūtu tips būs smaidīgs un omulīgs sārtvaidzis, kas tiek saukts par cikloīdu. Reizē tas nozīmē to, ka šim tipam raksturīgi viļņveidīgi uzbudinājuma cikli ar kāpumiem un kritumiem.

ŠIZOĪDI UN INTUITĪVIE DOMĀTĀJI
Šizoīdu kompānijā būs ļoti erudīti un gudri ļaudis, kuri radījuši mūžīgo dzinēju un zāles pret visām kaitēm. Visi šie tipāži spilgti ataino intuitīvā tipa būtību. Tai pat laikā psihiatrijas grāmatā ir teikts, ka šizoīdiem ir pavāja intuīcija, jo tie ir pārāk iegrimuši sevī un nejūt apkārtējo pasauli. Lai saprastu šo pretrunu, ir jārunā par vairāka veida intuīcijām, kuras savā starpā konkurē.
Pretstatā šiem dīvaiņiem ir “normāls” ikdienas cilvēks, kurš domā tikai reālas un sakarīgas domas. Un tas nozīmē, ka ikdienas cilvēkam ir mazizteikta intuitīvā domāšana, viņa intuīcija ir vairāk saistīta ar reālo pasauli. Intuitīvajam domātājam intuīciju ir aprijusi domāšana, bet tā ir zudusi realitātei.
Šizoīda domas ir vērstas uz iekšu, viņš dzīvo savā pasaulē un apkārtējā pasaule viņam neeksistē. Viņa intuīcija ir aizņemta ar iekšējo tēlu un sistēmu jaunradīšanu. Jungs to sauca par intraverto intuīciju. Pats Jungs savā domāšanā aktīvi izmantoja intraverto intuīciju, līdz ar to viņa darbi ir grūti saprotami, pārfilozofiski un leksikas ziņā balansē uz šizoīdo psihes traucējumu robežas.
Intraverto intuīciju var pielīdzināt Dekarta izdalītajai un Kanta tālāk attīstītajai intelektuālajai intuīcijai. Filozofu darbos var jaust šizoīdās leksikas plašumus, kas padara jebkura filozofa darbus grūti lasāmus un neizprotamus. Var teikt, ka jebkurā filozofijā būs klāt šī intravertā intuīcija. Pēc savas būtības precīzāk to varētu saukt par abstrakto intuīciju, jo radītajās domās ir klāt kāda ļoti sarežģīta abstraktā sistēma.
Intravertais psihes stāvoklis ir vērsts uz iekšu, tai pat laikā cilvēks nevar tā dzīvot pilnībā savā pasaulē. Viņam ir nepieciešama saite ar ārpasauli, citādi viņa domāšana kļūs arvien dīvaināka.
Izdalot ekstraverto intuitīvo domātāju, tomēr tā vien šķiet, ka tas ir tas pats intravertais šizoīds, tikai uzbudinātā stāvoklī. Psihiskie traucējumi mēdz noritēt ciklisku kāpumu un kritumu veidā. Šizoīdi ir mierīgi un savrupi cilvēki, kuri vienatnē risina savas idejas. Taču cik ilgi tā var kaut ko shēmot bez rezultāta? Kādā brīdī ideja iegūst rezultāta aprises un šis brīdis uzplaukst psihē kā lielā cerība uz pasaulvēsturisku atzinību un Nobela prēmiju.
Ļoti komunikabls intuitīvais domātājs var būt arī neatlaidīgs savu ideju popularizētājs. Viņš dara visu iespējamo, lai savāktu pēc iespējas lielāku atbalstītāju pulku, ir gatavs cīnīties par savām idejām. Pateicoties šādām pašreklāmas kampaņām, izdodas popularizēt masās jaunas zinātnes, kuras biežāk tomēr ir pseidozinātnes.
Šizoīdajos pētījumos parasti ir kāds patiesības grauds, kas dod pārsteidzošu atbildi uz kādu sen meklētu jautājumu. Labāk to spēj analītiķis no malas. Pats pētnieks ir pārāk aizrāvies ar jaunu teoriju konstruēšanu, viņš savus darbus nespēj novērtēt objektīvi. Popularizējot savas idejas, viņš neapzinās to aplamumu. Tādēļ popularizācija un ideju nešana tautā ir veiksmīga tikai tad, ja tās tiek stipri koriģētas, atmetot visu lieko. Arī pats pētnieks labāk spēj saprast savas kļūdas, atliekot domāšanu malā uz kādu laiku. Parasti derīgās idejas sastāda tikai nelielu daļu no kopējās radošās ideju masas.

SAPŅOTĀJI NEIRASTĒNIĶI
Intuitīvais emocionālais tips Junga piedāvājumā ir neirastēniķis sapņotājs, kurš dzīvo visu laiku iztēles pasaulē, daudz lasa, fantāzijā ir apceļojis pasauli, ir ticies iztēlē ar izciliem un interesantiem cilvēkiem, bet reāli viņš savas fantāzijas neīsteno dzīvē. Viņa domas tikai daļēji ataino reālo pasauli. Savās fantāzijās viņš izmanto faktus no realitātes, kurus saliek sev tīkamākā kārtībā, iztēlojas notikumus, kuri nekad nav bijuši, bet varētu būt iespējami.
Kāds sakars fantazēšanai ar intuīciju? Iztēlojoties notikumus, kādi vēl nekad nav bijuši, nākas pielietot prasmi it kā samontēt mākslas filmu no dokumentāliem kadriem. Šai filmai ir jābūt ticamai, it kā tā tiešām būtu bijis. Intuīcijas loma ir notikumu prognozēšanā. Var teikt, ka tā ir domāšana scenārijos.
Reālā situācijā šī intuīcija palīdz atšifrēt iespējamo tālāko notikumu attīstību. Iztēle emocionālajam intuītam ir tik spilgta, ka dažu sekunžu laikā viņam galvā jau ir izveidojusies daudzveidīgu varbūtību kolekcija. Atkarībā no emocionālā stāvokļa iespējamie notikumi krāsojas vai nu daudzsološi vai arī zaudējumiem pārpilni.
Ir tāds mazpazīstams jēdziens, ko sauc par varbūtisko prognozēšanu. Tā prognozē situācijas attīstību ar iztēli un vārdisko domāšanu. Domas aizsteidzas priekšā darbībai. Katrai situācijai ir vairāki risinājumi. Gaidāmajos notikumos vienmēr ir zināms nenoteiktības un nejaušības elements. Uz prognozējošiem jautājumiem mēs parasti atbildam: “Pilnīgi iespējams”, “neko noteiktu nevaru pasacīt’, “visticamāk, ka nē” un tamlīdzīgi. Vieni mūsu paredzējumi piepildās bieži, citi tikpat kā nepiepildās, citi piepildās reti.
Prognozējot notikumu tālāko attīstību, iztēle pārcilā visdaudzveidīgākos scenārijus. Jāpatur prātā, ka var gadīties arī vissliktākais. Taču nedrīkst aizrauties ar slimīgām fantāzijām, situācija ir jānovērtē ar prātu un domāšanu. Ja cilvēkam ir pārāk spilgta iztēle, viņš aiz katra krūma sāks gaidīt aplaupītājus un dzīvos vienās bailēs. Negatīvi scenāriji emocionalitāti tur nepātrauktā trauksmes stāvoklī.
Mājas apstākļos iztēle aizraujas ar pārāk daudzveidīgiem scenārijiem. Cilvēks sāk dzīvot nereālu dzīvi, kura tikai varbūtēji ir iespējama. Emocionalitāte rodas uz pašiedvesmas pamata, katrs iztēles scenārijs rada savus notikumus ar pārdzīvojumiem. Tas ir gandrīz tas pats, kas dzīvot romānu pasaulē vai televīzijas seriālos.
Ar varbūtējiem scenārijiem saistītā intuīcija nebūt nav intraverta, lai arī pats sapņotājs dzīvo pilnīgi izolētā pasaulē. Junga interpretācijā tā tiek saukta par ekstraverto intuīciju. Emocionalitāte ir cieši saistīta ar cilvēciskajām attiecībām, tādēļ emocionālā tipa iztēlē nepārtraukti darbojas kādi personāži. Iztēles notikumi pēc sava satura ir reālistiski, tādēļ to ticamai prognozēšanai nepieciešama reālistiska intuīcija.
Izmantojot iztēlē intraverto intuīciju, domāšana atraujas no reālās dzīves un kļūst fantastiska. Domu saturs var kļūt mistisks vai sirreāls. Ekstravertās intuīcijas radītās iztēles ainas vairāk sakrīt ar varbūtēji iespējamu realitāti un pēc satura vairāk atgādina piedzīvojumu romānu. Notikumi var būt pilnīgi aplami un nekad nebijuši, bet ļoti dzīvi un krāsaini, it kā tiešām dzīvē piedzīvoti.

Par sajūtām un kinestētiķiem

Tipu dalījums - vizuālis, audiālis un kinestētiķis:

 Sākotnēji šie tipi ir nākuši no neiroloģijas. Te nebūs runa par primāro pasaules uztveri. Jebkurš cilvēks pasauli vispirms redz, tad tikai dzird un jūt. Te ir jārunā par domāšanu un atmiņu. Vizuālis nevis vienkārši redz, bet domā vizuālās ainās vai shēmas. Viņam ir ļoti laba redzes atmiņa, notikumus viņš patur atmiņā kā nofilmētus vai pārveido tos par savu vizuālās domāšanas radītu shēmu. Audiālis domā vairāk vārdiski un patur atmiņā vārdisko informāciju.
Izdalot kinestētiķus, tas ir gandrīz vai  tas pats sajūtu tips no Junga tipiem. Kinestētiķu un sajūtu tipa apraksti saplūst un apraksta vienas un tās pašas īpatnības: "Viņš ir kinestētiķis, viņam patīk paņemt priekšmetu rokās, aptaustīt, izpētīt, izjust to. Arī sarunas laikā sajūtu tipam piemīt tieksme otram pieskarties, it kā lai labāk izjustu kontaktu. Viegli manipulē ar priekšmetiem, izvēloties jau ierastākos. Māk gūt patiesu apmierinājumu no šķietami vienkāršām lietām."
Sajūtu tipa smadzenēs tāpat kā kinestētiķiem būs kādi dominējošie centri, kuri būs lokalizēti taustes, satvēriena un sajūtu zonās. Tās pārklājas ar vizuālās uztveres zonām, jo jebkurš satvēriens vai pieskāriens tiek uztverts arī vizuāli, precīzi atrodot vietu reālajā pasaulē, kur pielikt savu roku. Kinestētiķiem sajūtu uztvere saplūst ar vizuālo uztveri, tie daudz ko redz, ievēro un sajūt to caur savām sajūtām. Tas ļauj veikli un plastiski iekļauties reālajā situācijā.
Junga tipos sajūtu tipam pretstats ir intuitīvais tips, tātad iznāk, ka intuitīvais tips būs vizuālis vai audiālis? Intuitīvajam tipam biežāk raksturīgas koordinācijas kļūdas, viņa satvēriens nereti iznāk stūrains. Intuīts vizuālis realitāti uztver kā shēmu, kurā visi objekti ir izvietoti savās kopsakarībās. Pats cilvēks atrodas it kā ārpus šīs kopainas. Viņš realitāti it kā vēro no malas. Intuītam pietrūkst stabilas saites starp vizuālo ainu un sajūtām. Viņš it kā tiecas sajust realitāti, bet tā paliek šķietami neaizsniedzama. Audiālā uztvere intuītam pārtver realitātē redzēto un iekļauj vārdiskās domāšanas sakarībās. Intuitīvajam tipam būs izteiktāka saite starp vizuālo un audiālo uztveri.
Ja intuīts apgalvo, ka ir kinestētiķis, tā nebūs īsti taisnība. Jebkuram cilvēkam varbūt patīk kaut ko aptaustīt. Tas rada kaut kādu baudu. Bet tas neattiecas uz kinestētiskā tipa domāšanu. Kinestētiķis ir cilvēks, kuram dzīves mērķi, darbi un plāni saistās ar roku darbu. Viņš satver rokā darba rīkus un materiālus un ar tiem darbojas. Viņš nav tikai taustītājs. Intuītiem bieži vien patīk kaut ko pataustīt, bet tie nespēj turēt ilgstošas satvēriena slodzes. Sajūtu tips biežāk izvēlēsies fizisku roku darbu. Intuīts biežāk tieksies uz darbu, kurā jāieliek domāšana, runāšana vai staigāšana, bet mazāk praktisks roku darbs. Sajūtu tips kinestētiskās sajūtas jūt ar visu ķermeni. Ja viņš kaut ko satver, tad darbā iesaistās ne tikai rokas, bet viss augums. Intuīts fizisku darbu bieži vien veic tikai ar roku muskuļiem un ātrāk pagurst.
Taču ne vienmēr sajūtu tips būs pilnīgs kinestētiķis. Sajūtu tips būs kinestētiķis tikai tad, ja viņam dominē sajūtu sensorika. Racionālajam sajūtu tipam dominē cita psihes funkcija, kura var būt vizuāla vai audiāla. Tad viņš vairs nebūs pilnīgs kinestētiķis, tai pat laikā kinestētiķis daļēji viņš tomēr būs. Lai lieta būtu skaidrāka, ir jāizdala secība. Kura uztvere ir primārā, kura otrā un kura trešā.
Intuitīvajam tipam kinestētika paliks kā pēdējā. Vizuālais vai audiālais "informācijas metabolisms" intuītam būs abi dominējošie. Lai gan arī intuītam kinestētika pakļaujas vizuālajām shēmām. Ja intuītam primārā būs vizuālā domāšana, tad audiālā uztvere paliks otrajā vietā un būs vairāk kā papildinājums, lai nodrošinātu vizuālajām shēmām elastību un plastisku prasmi iekļauties realitātē. Dominējošā domu apstrāde pakļauj savai ietekmei vājāko posmu, turpretī otrais uztveres kanāls darbojas papildinoši un līdzsvarojoši.
Nevajadzētu šo dalījumu attiecināt tikai uz sajūtām un intuītiem. Katra psihes funkcija būs vairāk vizuāla, audiāla vai kinestētiska. Informācijas apmaiņa notiek divās smadzeņu puslodēs, no kurām viena apstrādā loģisku informāciju, otra ļaujas tēlainu izjūtu un sajūtu plūsmai.

Sajūtu sensorika - kinestētika un vizuāla telpas sajūta
Spēka sensorika - kinestētika un vizuālais
Strukturālā loģika - vizuālās shēmas
Darbības loģika - loģiskā kinestētika
Attiecību ētika - audiālā empātija
Emociju ētika - audiālā empātija
Iespēju intuīcija - vizuālā domāšana tēlos
Laika intuīcija - vizuālā domāšana tēlos

Par pārdošanas meistarību
Kas ir kinestētiķi?
Ja tavs mīļotais ir vizuālis, audiālis vai kinestētiķis

Cilvēku tipi


http://cilvekutipi.lv/

Maskētās un akcentētās tipu pazīmes

No jebkādiem psiholoģisko tipu dalījumiem ikdienā svešu cilvēku vidū ir labums tikai tad, ja tipu var noteikt ātri un bez kādiem testiem. Paskaties uz cilvēku, mazliet padomā un uzreiz viss skaidrs. Tā ir iespēja iekrist uz ārišķībām un stereotiem, tomēr ir savas specifiskas pazīmes, kuras dod iespēju izdalīt kādu tipoloģisku pazīmi, par informāciju izmantojot žestus, kustības, ķermeņa valodu, balsi, frizūru un apģērbu.
Satiekot jebkuru svešu cilvēku pat neapzināti tas domās tiek ieskaitīts pie kāda tipa. Tā var nebūt kāda tipu teorija, tas ir vienkārši stereotips. Cilvēks var izskatīties pēc tipiska bezdarbnieka, tipiska eiropieša, tipiska jaunieša, tipiska studenta vai tipiska birokrāta. Ārējo izskatu ietekmē laikmets, mode, izglītība, tautība, labklājības līmenis, reliģiskā piederība un daudz kas cits. Tas aizēno iedzimtas tipoloģiskas pazīmes, bet to ir jāņem vērā kā svarīgu personības sastāvdaļu.
Pirmais, kas lec acīs un ko nevar sajaukt, ir tas, vai pretī esošā persona ir sieviete vai vīrietis. Ne vienmēr šīs pazīmes ir izteiktas, var būt ļoti sievišķīgas sievietes, par kurām nav šaubu, var būt arī puiciskākas, tomēr lielākoties pazīme ir atpazīstama. Taču šo pazīmi var pateikt tikai tādēļ, ka sieviete vēlas akcentēt savu sievišķību. Pamatā kā “izejmateriāls” ir cilvēks, ja sieviete neattīsta sievišķību nemaz, viņa var iznākt kaut kas vidējs, ne īsti sieviete, ne vīrietis, tas ir vienkārši cilvēks. Tipoloģiskas pazīmes pašas lec acīs tikai tad, ja cilvēks tās ir papildus attīstījis un akcentējis.
Līdzīgi būs arī ar visām pārējām tipu pazīmēm. Kā pateikt, vai cilvēks ir ētiskais vai loģiskais tips? Pateikt viegli būs tikai tad, ja ētiskais būs ļoti attīstījis un akcentējis savu ētiku un estētiku, bet loģiskais būs attīstījis savu loģisko domāšanu. Ja nāksies saskarties ar loģisko tipu, kurš ļoti akcentē ētiku, tad var kļūdīties, mums šajā gadījumā ir darīšana ar vēlmi maskēt sabiedrībā savas profesionālās loģiskās iezīmes. Lielākoties šī pretējo pazīmju attīstīšana ir mērena un īpaši ārā nelec. Ja izdala kā primārās pazīmes gaumīgu apģērbu, apavus, piedurknes, frizūru, labas manieres, tas vairāk liecina par vērotāja ētiskajām prioritātēm. Jebkurā gadījumā ir nepieciešams sapucēties un vilkt tikai jaunas drēbes, lai citi cilvēki cienītu un gribētu kontaktēties.
Vai vidējais nenosakāmais variants arī par kaut ko liecina? Ja sieviete uzkrītoši un pārbagāti akcentē savu sievišķību, tad biežāk viņa būs kāds emocionālais tips. Bet emocionalitāte un ētika nav viens uz tas pats. Ētika var būt kaut kas sauss, birokrātisks un pelēks. Ja sievietei ir mērena sievišķība un viņu var tipot kā korektu vidējo cilvēku, viņa var būt arī ētiskais tips, kurš maskē savu emocionalitāti, jo tas traucē veidot stabilu karjeru.
Tāpat loģiskā tipa sieviete var akcentēt ētiku, lai veidotu veiksmīgāku tēlu un varētu atrast labāk atalgotu darbu. Ja cilvēks akcentē ētiku, tas neliecina par piederību pie kāda tipa, bet tikai to, ka viņš cenšas būt kulturāls, diplomātisks un labi audzināts. Tas kopumā ir vidējā nenosakāmā labi atalgotā cilvēka tēls. Ja mums ir darīšana ar nošņurkušu cilvēku ar novalkātu apģērbu, netīrām piedurknēm un nomītiem apaviem, arī tas neliecina par piederību ne pie ētiskā, ne loģiskā, ne intuitīvā, ne sensorā tipa, bet gan to, ka tas ir tikai vidējā nenosakāmā slikti atalgotā cilvēka tēls. Šis cilvēks atstāj novārtā ētiku, jo viņš šajā dzīves posmā ir savā veidā "nolaidies".
Lai pārliecinoši pateiktu, vai ir darīšana ar ētisko vai loģisko tipu, ir nepieciešami papildus kritēriji. 
Pēc būtības ētiskais tips ir estētiku mīlošais tips, kurš prot savienot ētiku ar emocionalitāti, uztver skaistumu ar gaumi, labi izjūt krāsas, toņus, mīl smaržas un noskaņas. Vīrietis tas būs mākslinieks, kurš prot radīt skaistumu. Ja sieviete prot akcentēt ētiku, lai labāk veiktos karjera, bet krāsas, toņus, smaržas un citus smalkumus uztver ar lielāku vienaldzību, ģērbjas pelēkāk, nesmaržojas, neveido frizūru, atstāj novārtā estētiku, ir lielāka iespējamība, ka viņa ir nevis ētiskais, bet loģiskais tips.
Kā atpazīt loģisko tipu? Tātad viegli var atpazīt tikai tādu tipu, kurš ir pastiprināti attīstījis savu loģisko erudīciju un vēlas to akcentēt. Ja loģiskais grib maskēt savu loģiku un vairāk akcentē estētiku, tad noteikt būs grūtāk. Loģikas attīstīšana izpaužas kā zināšanu apguve pašmācības ceļā, cilvēks domā, meklē risinājumus, viņš daudz zin, daudz ko saprot, kādā jomā viņš ir speciālists. Ārēji tas izpaužas tā, ka cilvēks tiešām izskatās pēc zinoša un gudra speciālista, apģērbs ir korekts un tehnisks, frizūra lakoniska, krāsas apģērbā pelēcīgas, nekā lieka, daudz kabatu, maz rotājumu. Vāja seksualitāte, tēls askētisks un lietišķs.
Vai ētiskais tips mēdz maskēties par loģisko? Loģiskās pazīmes palīdz tikai lietišķos kontaktos, kur speciālisti dalās pieredzē ar citiem speciālistiem. Nespēja orientēties sarežģītās zināšanu nozarēs maskēšanos padara par tukšu teātri, taču ētiskie var spēlēt ļoti dažādas lomas, lai izpatiktu darba devējam un radītu ilūziju par sevi kā īpaši spējīgu speciālistu, kuram pienākas doktora grāds un liela alga. Biežāk nākas saskarties ar loģiskā tipa cilvēkiem, kuriem nepatīk akcentēt savu loģiku, tie mēģina to tušēt, izvēloties sev ētisko tipu raksturojumus. Pasniedzot sevi no ētiskās puses viņi cenšas uzlabot savu tēlu un nopelnīt no citiem lielāku mīlestības devu.
Mērenās devās pretēju pazīmju attīstīšana ļoti palīdz, jo kompensē savam tipam raksturīgo vienpusību. Cilvēks iznāk universāls un spējīgs orientēties daudzos dzīves jautājumos. Problēmas sākas tad, ja pretējās pazīmes tiek vai nu pilnībā atstātas novārtā vai arī tiek akcentētas pārmērīgi. Biežāk uz to vedina kompleksi. Novārtā atstāšana ir vēlme izvairīties no vājajiem punktiem, bet pārmērīga un uzbāzīga akcentēšana vairāk liecina par vēlmi vēlamo uzdot par esošo.