Vai pastāv sajūtu sensorika ārpus socionikas

Jēdziens "sajūtu sensorika" Google meklētājā latviski uzrādās tikai saistībā ar socioniku aptuveni 7 avotos. Meklējot krieviski "сенсорика ощущений" uzrādās 61 tūkstošos avotu. Daudz! Taču pāršķirot nākamo lapu, meklētājs atbild, ka ir tikai 110 rezultātu. Kur palika pārējie tūkstoši? Meklētājs atbild, ka tas izslēdza rezultātus, kuri atkārtojas. Milzīga daļa avotu ir skopa Copy-Paste informācija vienā teikumā, kurā atkārtojas viens un tas pats.
Rezultāti uzrāda bezgalīgi daudz kopētu un vienveidīgu informāciju saistībā tikai ar socioniku, kas atklāj pašas socionikas popularitāti Krievijā. Lai arī meklētājs dod daudz rezultātu, tā arī neizdevās atrast nevienu avotu, kurš nebūtu saistīts ar socioniku. Krieviski ir iespēja meklēt "белая сенсорика", kas ir tīri socionisks žargons.
Salikto jēdzienu "sajūtu sensorika" ārpus socionikas arī Krievijā neizmanto, un ar to nav pazīstami cilvēki, kuri sevi neuzskata par socioniķiem. Ārpus socionikas ir iespēja atrast tikai avotus, kuros ir runa par sensoriku vai sajūtām atsevišķi. Ja izdotos atrast pārliecinošu skaidrojumu, kādā veidā sajūtu sensorika darbojas bez socionikas, tas būtu vismaz kaut kāds pierādījums, ka šāda psihes funkcija eksistē. Lai tiktu skaidrībā, mēģināšu atrast atbildi, kā šos vārdus izskaidrot, tad salikt tos kopā.
Google tulkotājs vārdu salikumam "sajūtu sensorika" dod tulkojumu "сенсорное восприятие". Angļu valodā "сенсорное восприятие" tulkojas kā "sensory perception". Vārdu salikums "сенсорное ощущение" Google meklētājā arī dod niecīgus rezultātus. Bez pēdiņām uzrādās vairāk kā 4 miljoni rezultātu. Var atrast vārdu salikumus "sensorie analizatori", "sensorā sistēma", "sensorie procesi". Te ir iespēja meklēt atbildi.
Pats vārds sensorika ir jaunvārds, kas ir radies no vārdiem sensors un motorika. Lielākoties cilvēki vārdu sensors pazīst kā sinonīmu vārdam "skārienjūtīgs". Ikdienā plaši tiek lietoti skārienjūtīgi telefoni ar sensoro ekrānu. Var būt daudz un dažādu iekārtu ar smalkiem sensoriem, kuri konstatē kustību, gaismas pārmaiņas, mitrumu, spiedienu, pieskārienu, temperatūru. Jo jūtīgāka iekārta, jo straujāk tā reaģē. Sensorie analizatori tiek pielietoti iekārtu automātikā un signalizācijā.
Pamatā sensorās sajūtas dzīvā organismā var saistīt ar nervu receptoru uztveri, kuri atrodas uz ādas, muskuļos, iekšējos orgānos. Rokās un plaukstās ir vairāk sensoro receptoru. Jebkurš receptoru kairinājums rada savas sajūtas, ietekmē domu gaitu, rada atbildes reakciju. Darot roku darbu ķermenis uztver svara, virsmas un muskuļu sajūtas. Var būt taktilās taustes sajūtas, ādas sajūtas, siltuma vai aukstuma sajūta, receptori iekšējos orgānos. Tā ir fizioloģija. Ar receptoru sākas refleksa loks. Receptora kairinājums ir sensorā uztvere, kura rada kādas fiziskas sajūtas.
Papildinot sensoro uztveri ar motoriku, rodas dažādas organisma reakcijas. Tā var būt kustība, darbība, muskuļu savilkšanās, runa, ādas reakcijas, sekrēcija iekšējos orgānos, zarnu muskulatūras darbība, lai pārvietotu barību. Sensoro signālu un motorikas procesu mijiedarbību sauc arī par kinestētiku.
Runājot par sensoro tipu, nezinātājs domās, ka runa ir par kādu ļoti jūtīgu cilvēku, kurš strauji reaģē uz apkārtējās vides maiņām. Šādu tipu tiešām varētu izdalīt un saukt to par sensitīvo tipu. Šāda tipa cilvēks lielākoties cieš no psihoneiroloģiskajām problēmām, jo viņam visur rodas diskomforts uz nervu pamata. Viņš ir pārāk jūtīgs.
Sensitīvais tips nav socionikā izdalītais sensorais tips. Jūtīgs cilvēks strauji reaģē uz sensoru kairinājumu atsevišķos punktos, pastiprinot reakciju ar spilgtu iztēli. Sensorais tips jūt realitāti ar visu ķermeni vienmērīgi, viņa receptoru (sensoru) signāli ir savā starpā saistīti ar vienu kopējo sajūtu. Ir vēl runa par telpas izjūtu. Sajūtu tips uztver visu kopā, kas veido telpisku sajūtu.
Salīdzinājumā var minēt mūsdienās populāru braucamrīku, kas saucas giroskūteris: "Контролер гироскутера подобен вестибулярному аппарату человека. Гироскоп определяет наклон платформы и подает информацию в "мозг" контролера. В классической компоновке мини-сигвеев используется три гироскопа: два нужны для того, чтобы гироскутер держал равновесие и не падал, а третий следит за его положением в пространстве."
Meklējot informāciju par sonsorajiem analizatoriem, lielākā daļa avotu raksta par redzes un dzirdes analizatoriem. Tā ir svarīga sensorās sistēmas daļa, taču izdalot atsevišķu sensoro tipu, ir runa par citu sensorās sistēmas daļu, kura saucas somatosensorā sistēma. Tulkojums no krievu valodas: "Somatosensorisko sistēmu veido nervu sistēmas receptori un apstrādes centri, īstenojot tādas maņu formas kā pieskāriens, temperatūra, muskuļu sajūta. Tā uzrauga ķermeņa daļu telpisko stāvokli savā starpā."
Somatosensorā sistēma ir cieši saistīta ar muskuļu darbu un tonusu. Taču tā ir ļoti saistīta arī ar visu ķermeni. Kāda ir saistība roku muskuļiem ar ķermeni? Darbojoties tikai ar rokām, cilvēks ātri nogurst. Iesaistot roku darbā visu ķermeni, tiek iesaistītas daudzas muskuļu grupas, kustības ir plastiskākas. Ķermenis nodrošina vajadzīgo roku muskuļu amortizāciju. Katra darba operācija prasa arī operatīvu ķermeņa stāvokļa maiņu..
Ķermeņa plastiskumu var saistīt gan ar nelielu tauku slāni, gan veiklu muskuļu sajūtu regulāciju. Lai ķermenis būtu plastisks, muskuļi nedrīkst būt pārmērīgi sasprindzināti. Tiem jābūt atslābinātiem, tai pat laikā muskuļos ir nepieciešams neliels tonuss, lai jebkurā brīdī tie darbotos. Somatosensorā sistēma nodrošina spēku un tonusa sadali pa visu ķermeni vienmērīgi, lai vienlaicīgi varētu darboties daudzas muskuļu grupas.

 Gints Veiss

Sajūtu sensorika un apaļīga miesas būve

Vai sajūtu sensorikai ir kāds sakars ar auguma apjomu un miesasbūvi? Atbilde ir atkarīga no tā, ko cilvēks saprot ar jēdzienu sajūtu sensorika. To var uztvert kā teorētisku aspektu, kas skaidro tādas lietas kā gaumi, krāsu izjūtu vai smaržas. Izpratnes variāciju ir daudz, vienā izpratnē var atbilst, bet citā neatbilst. Lai tiktu skaidrībā, ir jāmēģina saprast, kādā veidā varētu būt šī saistība. Kā to izskaidrot.
Apaļīgās un kalsnās auguma formas varbūtēji var saistīt ar dažādām psihes funkcijām, kuras konkurē un tiecas uz dinamisku balansu. Ja cilvēks paliek pārāk kalsns vai korpulents, tas varētu liecināt par kādas psihes funkcijas pārmērīgu pārsvaru. Miesasbūves apjoms ir atkarīgs no ēšanas, dzīvesveida un hormoniem. Lai pierādītu, ka psihes funkcijām ir saistība ar ēšanu un hormoniem, tad ir jāpierāda arī saistība starp psihi un fizisko organismu.
Pats jēdziens "psihes funkcija" ir apstrīdams, taču pieņemsim, ka runa ir par darbību, kura izpaužas ar kādām specifiskām "funkcijām". Ja runā par funkcionalitāti, tad tur var būt runa par kādu regulējošo mehānismu. "Piespied pogu" un kaut kas darbojas. Regulācija notiek smadzenēs, taču pašas smadzenes nav atrautas no organisma. Pats vārds "psihe" te varētu arī nebūt, jo sajūtu sensorika varētu arī bez tās iztikt. Ir sajūtas, receptori, sensorie signāli, kuri nāk no ķermeņa. Smadzenēs šie signāli tiek analizēti.
 Izdalot atsevišķi sensoro tipu, tas nozīmētu arī to, ka šis tips vairāk uztver signālus ar savu ķermeni. Tai pat laikā tas nav "jūtīgais tips", kurš spontāni reaģē uz jebkuru kairinājumu. Sajūtu tips uztver vairāk sajūtu, tā ir izjūta ar visu ķermeni, ne tikai atsevišķos punktos. Tā ir kā iegremdēšanās siltā vannā, sajūtas aptver visu. Pie šīm sajūtām ir pierasts, tās kļūst pašsaprotamas.
Runājot par sajūtu tipu, nevar izdalīt tikai kādu vienu sajūtu veidu. Tikai smaržu vai tikai sajūtas ar ķermeni. Sajūtu tips uztver vienmērīgā apjomā visas iespējamās sajūtas no reālās situācijas. Tiek sajustas lietas ar plaukstām, kāju pēdas jūt pamatni, ķermenis jūt apģērbu, sēžamo pamatni un klimatu. Iekšējie orgāni arī jūt savas sajūtas. Šo visu kopējo sajūtu papildina smarža un garša.
Tā visa ir reālā situācija, taču bieži vien realitāte ir garlaicīga un pelēka. Iztēle sajūtu tipam arī ir ļoti reālistiska, ar visām smaržām, garšām un klātbūtnes sajūtu. Psihes līdzdalība sākas tieši iztēlē. Reālajā situācijā ir tikai sensorās sajūtas, iztēlē jau dominē psihes darbība ar savām funkcijām.
Tāpat pretstatā izdalītais intuitīvais tips izjūt sajūtas un realitāti. Kā esmu ievērojis, tad intuitīvais tips ļoti labi spēj sajust noteiktas vienas atsevišķas sajūtas. Viņš var būt šajās sajūtās meistars un speciālists, bet citas sajūtas ir vājāk izteiktas. Intuitīvajam tipam var būt ļoti laba smaržas izjūta, bet vāja sajūta ar ķermeni. Vai otrādi, laba sajūta ar ķermeni, bet vājākas citas sajūtas. Intuitīvajam tipam biežāk raksturīgas nepatīkamas sajūtas, diskomforts, neirotiskas reakcijas.

APAĻĪGA MIESASBŪVE
Kādā veidā sajūtas var ietekmēt miesasbūves apjomu? Ēšana ir sajūta, taču vienpusīga. Apaļumus veido tauku slānis. Līdz ar apaļumu apjomu mainās ādas sajūtas. Kalsna āda ir neirotiski jūtīgāka, apaļumi ir izjūta ar amortizāciju, sajūtu signāli izplūst. Apaļīgs ķermenis pat ir mazjūtīgāks, jo tauki tušē sajūtas, taču šīs sajūtas ir patīkamākas, ķermenis jūt komfortu. 
Lai pieaugtu apaļumi, ir nepieciešams atslābums, miers, laiskums. Stress padara kalsnu. Tauku slānis pieaug, ja reālajā situācijā ir miers un patīkamas sajūtas. Siltums, jauka noskaņa, bezrūpība, komforts. Bieži vien cilvēkos apaļīgi cilvēki ir aktīvi un darbīgi, šajos brīžos tauku slānis drīzāk dilst. Tauku slānis pieaug mājas miera apstākļos. Lielā mērā apaļīgos var dēvēt par "mājas cilvēkiem".
Sajūtu sensorika ir izdalīta kā intraverta funkcija, kura darbojas izolētā vidē, mājas mierā. Arī darbs var būt sēdošs, pavisam mierīgs, bez stresa. Dienas ritms ir palēnināts, sajūtas ir vairāk siltās un mājīgās telpās. Turklāt šīs sajūtas ir pavisam ikdienišķas. Tauku slāni palielina šis palēninātais ritms, mazkustība.

KALSNIE SENSORIE
Kādēļ diezgan daudzi sajūtu tipi ir kalsni, bet intuitīvie tipi apaļīgi? Šādi novērojumi vedina izdarīt kategoriskus secinājumus, kuros dominē viedoklis, ka tipam "nav nekāda sakara" ar miesasbūvi.
Apaļīgu miesasbūvi var saistīt ar sajūtu sensoriku, bet ne ar tipu kopumā. Ja cilvēkam kāda no dominējošajām psihes funkcijām ir sajūtu sensorika, tā var dot noslieci uz apaļīgu aptaukošanos. Šī funkcija psihi un organismu flegmatizē, vedina baudīt mieru un komfortu. Tas vairāk ir tad, ja sajūtu sensorika ir dominējošā. Racionālajiem tipiem sajūtu sensorika tiek aizēnota, kas var dot noslieci kalsnas miesasbūves virzienā.
Ja tipam dominē emociju ētika vai darbības loģika, šīs psihes funkcijas organismu aktivizē, padara darbīgu, enerģisku. Aktivitāte aizēno laiskumu, tauki izlietojas rīcībā, tie dilst. Ķermeņa apjoms paliek slaidāks. Ja emociju ētika vai darbības loģika aktivizējas pārmērīgi, tad kalsnums pieaug, sajūtu sensorika var tikt vēl vairāk aizēnota.

APAĻĪGIE INTUĪTI
Ir viena daļa intuitīvo tipu ar apaļīgu miesasbūvi. Kā to skaidrot? Arī intuitīvajam tipam aptaukošanos veicina mājas miers, bezrūpība, komforts. Dzīves ritms ir palēnināts, ikdiena paiet flegmatiskā nesteidzībā. Tā pati sajūtu sensorika vedina baudīt, taču neveicina radīšanu. Apaļīgs intuīts ir sajūtu sensorikas patērētājs, bet nav radītājs ar šo funkciju.
Apaļīga intuitīvā tipa sieviete ir jutekliska, viņai patīk glāsti un pieskārieni, taču viņa ir slikta saimniece, nepraktiska, maz gatavo. Sajūtu sensorikas pietrūkst plaukstās, šī funkcija aktivizējas tikai kādā atsevišķā virzienā. Sieviete ar dominējošo sajūtu sensoriku arī ir jutekliska, viņai patīk glāsti, komforts, mājas miers, taču viņas sajūtu sensorika ir aktīvāka plaukstās, viņa labprāt dara roku darbu.

Gints Veiss

Par personalitātes testu kļūdām

Tulkojums
Jūs ieejat psihologa kabinetā un lūdzat viņu palīdzēt jums virzīt savu dzīves ceļu. Pēc ieraduma viņš no labējās augšējā galda atvilktnes izvelk mapi ar dažām veidlapām un nodod jums kopiju. Tā ir anketa. Var būt no 25 līdz 100 vai vairāk nepieciešamajiem jautājumiem. Kad rezultāti tiek summēti un sakārtoti, jums maģiski tiks atklāts, kas ir jūsu "patiesais Es". Šī rutīna notiek jau aptuveni 125 gadus. Ir izveidotas dažādas statistikas metodes (galvenokārt faktoru analīze), lai koriģētu būtiskas neskaidrības starp jautājumiem. Mērķis ir izveidot precīzāku testu, izmantojot vārdus, kurus parasti izmantojam cilvēku aprakstīšanai (sauktu arī par leksisko pieeju). Jūs varat lūgt arī psihologu garantēt, ka horoskopam līdzīgais apraksts par jums tiešām esat Jūs.
Neskatoties uz atrunu, ka šie testi vienkārši palīdz jums pašpārbaudē, joprojām pastāv barjera, kad pārbaudē uzdod jautājumus. Kur rodas atbildes? Reāli jums nav ne jausmas par to, kāds cilvēks esat. Bet, pārbaudot testu, tiek pieņemts, ka notiek kaut kāds brīnumains pārveidojums, un jūs esat eksperts, kuram vajadzētu zināt dažādu aprakstošo vārdu, ideju un izturēšanās precīzās nozīmes. Turklāt jums vajadzētu precīzi zināt, cik lielā mērā šie vārdi attiecas uz jums. Jums vajadzētu sarindot dažādus aprakstus vai katram priekšmetam piešķirt kādu vērtību skalā no vienas līdz piecām.
Viens no lielajiem jautājumiem ir saistīts ar to, cik labi cilvēki saprot testā izmantotos aprakstošos terminus. Kāda ir atšķirība starp “dusmām” un “neapmierinātību”? Vai arī pastāv atšķirība starp “uzmanīgiem” un “piesardzīgiem” vai “bailīgiem” un “uztrauktiem”?
Vārda “personība” atvasinājums liek domāt par citu problēmu. Tā ir saistīta ar masku (persona), kuru senie aktieri izmantoja, lai uzsvērtu lomu, kuru viņi spēlēja. Cilvēki ir ļoti sarežģīti, kad uzdod sev jautājumus. Pārāk bieži mūsu personība ir tā, kādu vēlamies, lai cilvēki domā, ka esam, vai arī tādi, kādus mēs vēlamies iedomāties. Tāpēc mēs savā sociālajā mijiedarbībā esam maldinoši un psiholoģiskos testos atbildes mēdz izplūst dažādos virzienos.
Cilvēki sevi novērtē atšķirīgi, ja viņiem tiek noteikts viens un tas pats tests pēc vairāku mēnešu intervāla. Dažādu testu izdevēji lepojas ar testu atkārtotu korelāciju starp 70-90%. To varētu uzskatīt par “labu” līdz “izcilu”. Bet nav iespējams zināt, cik konkrētas personas vērtējumi ir uzticami, neatkārtojot testu. Un, ja jūs atkārtoti kārtojat testu, kurš rezultāts ir pareizākais? Tas nozīmē, ka pastāv liela iespēja, ka jūsu veselība, attieksme, trauksmes līmenis, miega daudzums un personiskās problēmas padarīs jūsu rezultātus neprecīzus.
1933.gadā (vairāk nekā pirms 85 gadiem) psihologs LuissTērstons rakstīja par faktoru analīzes rezultātiem, ko viņš veica ar parastiem valodas noteikumiem, kas raksturo personību. Viņa secinājums bija tāds, ka tikai pieci neatkarīgi mainīgie lielumi varētu atspoguļot sešdesmit terminus, kurus viņš izmantoja personības raksturošanai. Kopš tā laika ir parādījušies līdzīgi rezultāti. Mūsdienās valda vienprātība, ka visnozīmīgākos personības mērījumus var savstarpēji saistīt ar pieciem faktoriem: atklātība, apzinīgums, ekstraversija, pieklājība un neirotisms. Šie pieci faktori tiek dēvēti par Big Five. Tas ir personības lauka pašreizējais stāvoklis. Būtībā “eksperti” mums ir iesnieguši vēl vienu pašziņojuma pārbaudi.
Nav svarīgi, cik labi jūs izveidojat pašreferāta testu, jo tam būs visas problēmas, kas saistītas ar paškontroles pārbaudēm. Statistiski var būt noteiktas pazīmes, kas izceļas, strādājot ar lielu aptaujājamo skaitu. Tas var būt noderīgi vispārīga modeļa izveidošanai, bet tas nepieļauj faktu, ka atsevišķs subjekts, kurš kārto testu, patiešām varētu būt novirzījies - viens no tiem, kurš kaut kāda nezināma iemesla dēļ neatbilst lielāko skaitu rezultātu. Mēs joprojām nevaram garantēt rezultātu precizitāti indivīdam, kurš veic testu, kura pamatā ir Big Five.
Psiholoģisko testu reklāmas ir kļuvušas līdzīgas mazgāšanas līdzekļu reklāmām ar to eksplodējošajiem saukļiem: stiprāk, labāk, kvalitatīvāk, uzlabotu tehnoloģiju, jaunu pieeju! Pēc gadiem ilgas lietošanas šīs produkcijas pircēji joprojām nav konstatējuši, ka tās ir vienas un tās pašas ziepes citā iepakojumā.
Jums vajadzētu arī būt nedaudz dusmīgam par to, ka tik daudz personāla departamentu paļaujas uz šiem testiem, lai izlemtu, ja kāds viņiem jāpieņem darbā vai jāpaaugstina. Tam vajadzētu padarīt jūs vēl dusmīgāku, ka iepazīšanās pakalpojumi piedāvā šos testus kā dzīves partnera izvēles veidu. Vēl bezpalīdzīgāku jūs var padarīt situācijas, kad konsultanti piedāvā profesijas, kuru pamatā ir šie kļūdainie “instrumenti”.
Ko jūs darāt, lai “pazītu sevi”? Par laimi mums nav jāsāk no nulles. Senajā Grieķijā cilvēki tika iedalīti četros veidos, katrs no kuriem bija saistīts ar ķermeņa šķidrumu. Šajā klasifikācijas shēmā var būt kaut kas “reāls”. Vismaz četru klasisko temperamentu sistēma bija pietiekami zinātniska, ka tā mēģināja izmantot dabiskos cēloņus (ķermeņa šķidrumus), lai izskaidrotu temperamentu, nevis kāda veida garu. Senie grieķi abus mēģināja aprakstīt un izskaidrot. Mūsdienās saglabājas četras aprakstošās temperamenta kategorijas, kaut arī vecais skaidrojums izrādījās ne īsti atbilstošs.
Ko pierāda šis četru modeļu saraksts? Tas neko nepierāda. Tā vietā tas norāda uz reljefu, kur varētu atklāt kaut ko vērtīgu. Tas ir kā darba lauciņš ģeologiem, kuri meklē iežu struktūras, kas saistītas ar naftas atradnēm. Sākumā viņi var nebūt pilnīgi pārliecināti, bet ir cerība. Kad tiek veikti vēl citi testi un izpēte tiek turpināta, palielinās varbūtība kaut ko atrast.
Neatkarīgi no tā, cik daudz faktoru tiek atrasti, mums ir jāsaprot, ka ir jābūt kaut kam “lielam”, kas šos faktorus strukturē. Kur to mums vajadzētu meklēt? Ja ir šādas “lielas” struktūras, tās nevajadzētu būt grūti atrast. Tātad, kāpēc nav vienprātības par lielo faktoru cēloņiem? Šis ir klasiskais idiomātiskā izteiciena piemērs “aiz koka nespēt redzēt mežu”.
Pētniekiem ir tendence koncentrēties uz smadzenēm, lai atklātu “lielos” faktorus. Viņi dziļi iedziļinās smadzeņu ķīmijā, cerot atrast “lielos” savienojumus. Beigu beigās viņiem pilnīgi pietrūkst “lielā” attēla. Smadzenes ir daļa no lielākas sistēmas - nervu sistēmas. Un nervu sistēma ir tikai viena no sistēmām, kas veido organismu. Ja mēs meklēsim “lielās” struktūras, mums jāaplūko visu organisma galveno sistēmu apvienojums. Šādi rīkojoties, mēs varam izvairīties no jucekļa.

Sajūtu sensorika un kinestētika

Dalījums vizuāļos, audiāļos un kinestētiķos pasaulē ir diezgan izplatīts, kaut gan lielākoties šos tipus uztver tikai kā izklaidi un tikai retajam ienāk prātā tiem meklēt kādu skaidrojumu. Junga tipi ir radniecīga mācība. Pēc apraksta sensorais tips gandrīz precīzi atbilst kinestētiskā tipa aprakstam un vedina domāt, ka tas ir viens un tas pats tips. Varbūt sensorais tips ir tas pats kinestētiķis?
Kinestētika sākas no taustes un satvēriena sajūtas. Aprakstos var atrast, ka kinestētika ir arī sajūtas ar ādu, sajūtas ķermenī, kustību sajūta. Sensorais signāls iziet refleksa loku caur smadzenēm un atnāk atpakaļ tajā pašā vietā, kur radies, radot kustību reakciju. Šīs reakcijas var būt ļoti dažādas. Var būt muskuļu savilkšanās, asins kapilāru saraušanās, ādas un iekšējo orgānu reakcijas. Šīs reakcijas ir tā saucamā kinestētika.
Sensorika un kinestētika ir viena veseluma divas daļas. Šīs daļas ar prātu var sadalīt, tomēr pēc neiroloģijas likumībām tās ir vienotas. Sensors kairinājums vienmēr radīs lielāku vai mazāku kinestētisku reakciju. Kinestētisku darbību šķietami var izsaukt bez reāla sensora kairinājuma tikai ar iztēli un vārdiskiem stimuliem, bet iztēle ir vizuālā domāšana un vārdiski stimuli ir audiālā domāšana.
Neiroloģijā par sensorajām sistēmām sauc visus maņu orgānus - tausti, dzirdi, redzi, ožu, garšu, ādas sajūtas, iekšējo orgānu sajūtas, muskuļu sajūtas un reakcijas asinsvados. Kinestētiķis kā primāro izmanto tausti, muskuļu izjūtu un ādas sajūtas. Savukārt sajūtu tips pēc Junga kā primārās izmanto tās pašas sensorās sistēmas, kuras saistāmas ar kinestētiskā tipa apkārtējās pasaules izjūtu.
Cilvēku dalījumu vizuāļos, audiāļos un kinestētiķos var skaidrot ar trim lielām smadzeņu daļām, kurās notiek pasaules uztvere. Kura smadzeņu zona aizņem lielāku laukumu, ir aktīvākā un dominē, tāds iznāks cilvēka tips. Tātad te ir runa par dominējošo pasaules uztveri. Kinestētiķim dominē ādas-kinestētiskās zonas. Ar ādu ir jāsaprot viss ķermenis, plaukstas un pēdas. Citā literatūrā var atrast jēdzienu ādas sensorās sistēmas. Šajā gadījumā ādas kinestētika un ādas sensorika ir viens un tas, ko var saukt arī par sajūtu sensoriku. Tikpat labi var arī teikt, ka kinestētiskajam tipam pasaules izjūtā dominē ādas sensorās sajūtas.

Wikipedia: Функциональные блоки мозга
Блок приёма, переработки и хранения информации от внешнего мира включает в себя центральные части основных анализаторов — зрительного, слухового и кожно-кинестетического. Их корковые зоны расположены в височных, теменных и затылочных долях мозга. Формально сюда можно включить и центральные части вкусовой и обонятельной модальности, однако в коре головного мозга они представлены незначительно по сравнению с основными сенсорными системами.

Ja sensorais tips iznāk tas pats kinestētiķis, vai intuitīvais tips tādā gadījumā ir vizuālis vai audiālis? Tā varētu būt, taču liela daļa sensoro tipu tāpat apgalvos, ka ir vizuāļi vai audiāļi. Lai nenonāktu tipoloģiskā strupceļā, ir jārunā par šo sensoro sistēmu apvienojumu.
Sajūtu tipam kinestētika ieņem organismā ļoti lielu vietu, tā ir izteikta dominante, tai pat laikā sajūtu tips ļoti daudz redz, dzird un runā. Var izdarīt secinājumu, ka sajūtu tipam kinestētika veido vienu bloku ar vizuālajiem stimuliem. Ja viņš apgalvo, ka ir vizuālis, tad īstenībā ar to jāsaprot vizuāli kinestētisko pasaules uztveri. Cilvēks redz objektu un to satausta, viņš redz apkārtējo telpu un sajūt tās klātbūtni. Viņš redz apģērbu, interjeru, sejas, cilvēkus, ēdienus, priekšmetus, traukus, darbarīkus, vienlaicīgi sajūt to klātbūtni. Šī sajūta var būt tik ierasta, ka pašam var palikt nepamanīta.
Kad sajūtu tips apgalvo, ka ir audiālis, arī tad var novērot savu kinestētisko īpašību nepamanīšanu. Kinestētika sajūtu tipam ir tik ierasta, ka var šķist pārāk ikdienišķa un neinteresanta. Toties klausīšanās un runāšana viņam var būt interesantāka un aizraujošāka.
Sensorajam tipam kinestētika ir ļoti izteikta dominante, tai pat laikā tā var būt maskēta zem ikdienišķības un pašsaprotamības. Sajūtu tips tāpat ļoti daudz redz un dzird, kas viņam var būt arī interesantāk kā darbināt savu ikdienišķo kinestētiku.
Kādā veidā intuitīvais tips var būt vizuālis vai audiālis? Tādā gadījumā var runāt par vizuāli-audiālo uztveres dominanti. Intuītam kinestētika ieņem ievērojami mazāku lomu pasaules uztverē, viņš daudz vairāk pasauli dzird un redz. Arī tad, ja intuīts apgalvo, ka ir kinestētiķis, īstenībā tā nav taisnība. Jebkuram cilvēkam piemīt sava kinestētika, tā kā intuītam kinestētika ir mazāk izteikta, viņam tā var šķist arī interesantāka un aicinošāka. Tai pat laikā intuīta kinestētiku aizēno vizuāli-audiālie stimuli. Viņš iztēlojas, redz un dzird, bet nespēj pa īstam sajust realitāti ar visu ķermeni.

Gints Veiss

Sajūtu sensorika labajā un kreisajā puslodē

Uz ķermeņa nevar nodalīt vienu pusi, jo sajūtu zonas ir simetriskas abās pusēs. Toties var izdalīt atšķirības, kā sajūtas uztver abas smadzeņu puslodes. Sajūtu zonas labajā tēlainajā puslodē veido telpisku sajūtamu priekšstatu par apkārtējo pasauli, kurā ķermenis saplūst ar apkārtni. Cilvēks jūt apkārtnes klimatu, apģērbu, cilvēkus, priekšmetus, domā par tiem un tiecas pēc tā, kas rada patīkamas sajūtas.
Tēlainā puslode jūt smalkas garšas un smaržas, uzbudinās miesiski un jutekliski, vēlas baudīt komfortu un izsmalcinātus ēdienus. Ar tēlainās puslodes uztveri ir saistīts viss ķermenis, ne tikai viena puse. Tā ir specifiska telpiska sajūta, cilvēks jūt sevi realitātē. Telpas izjūta pamatā ir tēlainās puslodes prioritāte, lai arī kopainai tā aktīvi izmanto otru pusi telpiska efekta iegūšanai.
Sajūtas loģiskajā puslodē ir tehniskas. Pamatā tas ir darbs ar rokām. Cilvēks jūt darbarīkus, materiālus, satver tos ar ciešu tvērienu un strādā ar pilnu atdevi. Sajūtas koncentrējas atseviškos punktos. Roku plaukstās, pirkstu galos, kāju pēdās. Sajūtas tiek uztvertas apzināti un funkcionāli. To sauc arī par kinestētiku.
Darbs ar sensorajām sajūtām plaukstām un rokām tiek vadīts no kreisās loģiskās puslodes, realizējas darbā ar labo roku. Labā tēlainā puslode jūt sajūtas, kuras netiek realizētas ar roku darbu. Tā ir apkārtējās telpas, komforta, klimata, smaržu un garšu izjūta.
Sajūtu tipa cilvēks darbā veic mērķtiecīgu uzdevumu ar roku darbu. Atpūtā viņš vairāk ļaujas tēlainās puslodes sajūtu pasaulei. Tas biežāk ir praktisks darba darītājs, meistars savā arodā, atpūtā viņš vēlēsies baudīt komfortu un garšīgus ēdienus. Ar loģiskās puslodes sajūtām cilvēks ir vairāk radītājs, ar tēlaino puslodi sajūtu patērētājs. Ar roku darbu viņš veic darbu, par kuru saņemtā alga dod iespēju baudīt relaksējošas sajūtas.
Vadoties pēc tipu aprakstiem var ievērot, ka sajūtu sensorika tēlainajā puslodē vairāk ir izteikta tā saucamajiem ētiskajiem tipiem. Tiem piemīt arī lielāka nosliece uz sievišķību un vizuālo skaistumu. Loģiskās puslodes sensorā dominante ir vairāk raksturīga loģiskajiem tipiem. Ētika var būt saistīta ar valodu loģiskajā kreisajā puslodē, tāpat roku darbs ir ar vadošo roku, tomēr pati pasaules uztvere vairāk ir vērsta uz tēlaino izjūtu. Loģiskā sensorā tipa pasaules uztvere ir vairāk tehniska, šis tips ievēro detaļas, zīmes, skaitļus, mazāk krāsu nianses un citas izjūtas. Viņš atmiņā labi patur skaitļus, viegli rēķina. Tai pat laikā tēlainā puslode nav atdalīta, tā piedalās uztverē, papildina kopainu. Izteiktāka dominante uz tēlaino uztveri ir atpūtā.
  
Gints Veiss

Apaļīgas sievietes

Sievietes erotisko pievilcību var vērtēt pēc viņas apaļumiem “īstajās” vietās. Sievišķīgo auguma formu erotisms ir izteikts pretstatos. Seksualitāti palielina plati gurni un kuplas krūtis. Vienlaicīgi jābūt tievam viduklim, smalkiem pirkstiem un vieglai gaitai. Pretstatu izlīdzināšanās bojā sievietes iekārojamību.
Sievietes seksualitāti palielina apaļīguma un kalsnuma sintēze, kur apaļumi ar šaurumiem mijas savā starpā. Pilnīgs kalsnums sievieti padara pārāk kokainu un intelektuālu. Viņa var būt romantiska, taču vairāk kā tāds platoniskas mīlas tēls. Savukārt pārmērīgs apaļums ir masīvs un bojā pievilcību.

PAR SIEVIETES APAĻUMIEM JAUNĪBĀ UN PUSMŪŽĀ
Jaunībā apaļīgās sievietes ir harmoniskākām auguma formām. Pusmūžā daudzas izplūst un iegūst lieko svaru. Svars pieaug divos atšķirīgos veidos, ko var saukt par sievišķīgo un vīrišķīgo aptaukošanos. Sievišķīgas apaļīgās ķermeņa formas veidojas no elastīga un mīksta tauku slāņa. Toties vīrišķīgā aptaukošanās rada cietu un masīvu miesasbūvi.
Apaļīgām sievietēm ar elastīgu tauku slāni ir palielināta vēlme pēc jutekliskiem pieskārieniem, bet sievietēm ar vīrišķīgi robustu miesasbūvi glāsti un pieskārieni ir nepatīkami. Sātīga ēšana un fizisks darbs sievietes auguma formas pamazām pietuvina vīrieša auguma proporcijām. Kad cilvēks aptaukojas, savu lieko kilogramu līdzi nēsāšana arī ir fiziski smags darbs. Tas savukārt palielina kāri atjaunot iztukšotos spēkus ar sātīgām vakariņām.
Nosliece uz noteiktu aptaukošanās veidu ir atkarīga ne tikai no ēšanas paradumiem, bet arī no personības tipa un psihes īpatnībām. Izteikti masīvi robustie pēc rakstura ir skarbāki. Tiem mēdz būt izteiktāks fiziskais spēks, jaunībā to miesabūve biežāk ir bijusi atlētiska. Tie mēdz uzspiest citiem savas prasības un bērnus mīl audzināt ar paklausīgām metodēm. Viņi ciena spēku un izturību, domāšana tiem ir tehniska. Viņu slavētākās īpašības ir izturība, varonība un prasme izdzīvot ekstremālos apstākļos.
Sievietes ar masīvu vīrišķīgu miesbūvi labprātāk runā par praktiskām lietām. Viņas sabiedrībā daudz kontaktējas ar vīriešiem, taču uztver tos tīri lietišķi, kā darba kolēģus. Precētās robustās sievas nevēlas izskatīties erotiski pievilcīgas, jo izskatīgā apģērbā jūtas neērti, un citu vīriešu uzmanība viņām neinteresē. Viņām ir maza interese arī par romantiku laulības ietvaros. Viņas nemēdz koķetēt un valdzināt, šīs sievietes lielāko uzsvaru laulībā liek uz materiālo un praktisko pusi.

PIEVILCĪGIE APAĻUMI
Apaļīgajām sievietēm attieksme pret citiem cilvēkiem, bērniem, skolēniem, pacientiem, apmeklētājiem un pircējiem ir sievišķīga, maiga un koķetīga, viņas atzīst mērenu erotismu, labprāt sapņo par aizraujošu brīvā laika pavadīšanu, dejām, izklaidi un aizmiršanos pasaulīgos priekos. Viņas ir maigākas pret bērniem, necenšas ar varu uzspiest savus audzināšanas principus. Kopumā savstarpējās attiecībās šīs sievietes cenšas ievērot demokrātiju un abpusēju sapratni.
Sievišķīgie tauki ātri var pieaugt un tikpat ātri saplakt, jo tie ir elastīgi. Smalkmaizīšu veidoto tauku izmantošanā lielāka loma ir emocionālam stresam. Apaļīgo aptaukošanos veicina komforts un baudām pārpilna dzīve. Vispieejamākās dzīves baudas ir kūkas un bulciņas. Kādu brīdi paliekot bez baudas apmierināšanas, seko mežonīga baudītkāre. Tad sieviete parasti apēd vairāk nekā vajadzīgs.
Pārmērīgā ēstgriba rodas no nespējas gūt baudu citā veidā. Apaļīgajām sievietēm piemīt augsts jutekliskums, vēlme maigoties un mīlināties. Nespēja izlikt erotisko enerģiju pārvēršas pārmērīgā ēstgribā. Šīs sievietes neapzināti vēlas flirtēt, koķetēt, sajust pieskārienus, burzīties ar pretējo dzimumu.

SASPRINGUMS UN DARBS, ATSLĀBUMS UN ATPŪTA
Sievišķīga āda ar elastīgu pamatni apaļīgās auguma formās saglabājas tikai tad, ja muskuļi ir atslābuši. Lielie muskuļi saspringst, palielinot fizisko slodzi. Saspringums veicina muskulatūras vīrišķīgu nostiprināšanos. Vīrišķības pieaugums auguma apaļumus saplacina un padara cietākus. Līdz ar muskuļu savilkšanos āda stiepjas līdzi, cieši apkļaujot saspringto muskuli. Palielinoties muskuļu slodzei, ķermeņa daļas paliek cietākas, veidojot robustu miesasbūvi.
Askētisks darbs ar palielinātu jebkāda veida muskuļu slodzi sievietes auguma formas padara vīrišķīgākas. Sievietes ķermenis ir pievilcīgāks tad, ja viņas muskuļi ir atslābuši. Ar atslābušiem muskuļiem nevar veikt fiziski smagu darbu. Toties atslābums palielina brīvu kustību iespējas. Ar sasprindzinātiem muskuļiem kustības ir stūrainas un smagnējas. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka vīrietis vairāk muskulatūru sasprindzina, sieviete ir kustīgāka, neļaujot muskuļiem saspringt.
Ilgstošs muskuļu saspringums nostiprina to spēku, taču samazina kustīgumu. Visvairāk muskuļus piespiež sasprindzināt monotons darbs. Atpūtā saspringumu nomaina atslābums. Pilnvērtīgs muskuļu atslābums uz auguma formām atstāj izplūstošas tendences. Āda izplešas, ķermeņa daļas paliek mīkstākas. Pēc atslābuma kustības ir vieglākas un elastīgākas.
Ja sieviete ir kustīga, viņai saglabājas pievilcīgie apaļumi uz krūtīm un gurniem. Pievilcīgu apaļīgu auguma formu veidošanos veicina aizrautīgas kustības bez slodzes, izvairoties no askētiskas piepūles materiālā darbā.
Lielai daļai pēc muskuļu atslābuma vairs nav vēlēšanās aktīvi kustēties. Noslēdzot smagu darba dienu, gribas pasīvi atpūsties. Tādēļ šāda veida atslābums noved pie izplūdušas aptaukošanās. Atpūta saistās tikai ar pasīvu mieru pie televizora vai ēdienu galda.
Mēģinot samazināt apaļīgo svaru ar intensīvu fizisku slodzi, auguma formas var palikt robustākas. Sievišķīgie tauki ātri pieaug izmēros, jo tie palielinās uz muskuļu atslābuma rēķina. Tādēļ šie tauki ir mīksti un elastīgi. Robustie tauki ir cietāki, jo to izplešanos traucē sasprindzinātā muskulatūra.

NEVAJAG PALAIST GARĀM STARTU
Aptaukošanās ir atkarīga no vielmaiņas ātruma. Ja tā ir lēna, tad arī cilvēks aptaukojas, ja ēd pavisam maz. Lai nodzītu lieko svaru, ir jāpaātrina vielmaiņa. Kustības un slodze ir viens no līdzekļiem, kā to paātrināt. Paātrinoties vielmaiņai asinīs izdalās adrenalīns un liels glikozes daudzums no uzkrātajām rezervēm. Ja cilvēks tajā brīdī ir aktīvs, glikoze nonāk muskuļos un smadzenēs. Tur tā pārvēršas enerģijā.
Lēnās vielmaiņas fāzē tauki veidojas un pieaug apjomā. Ja lēnās vielmaiņas fāze ir izstiepta un gara, tad arī proporcionāli pieaug taukaudu apjoms. Un līdz ar to liekais svars. Lai izvairītos no aptaukošanās, ir svarīgi “nepalaist garām startu”. Tiklīdz organisms ir mundrs un aktīvs, tā jāsāk rīkoties. Pasivitāte un dīkstāve pagriež glikozes ceļu no muskuļiem uz taukaudiem. Kad cilvēks ir veiksmīgi “startējis”, tad ātrā vielmaiņa ar pilnu joni aktivizē glikozes plūsmu uz muskuļiem.

MBTI tipu indikators


 Par Junga tipoloģiju ieinteresējās Katarīna Brigsa, kura otrpus okeānam neatkarīgi no Junga bija sākusi ļaudis sadalīt grupās pēc to dzīvesveida. Viņa 20–ajos gados devās uz Eiropu, lai apmeklētu Junga lekcijas Šveicē. Pēc lekciju noklausīšanās un grāmatas “Psiholoģiskie tipi” izlasīšanas Katarīna Brigsa atlika malā savus iesāktos ļaužu sagrupēšanas mēģinājumus un pilnībā pārņēma Junga tipu dalījumu. Turpmākajos gados Katarīna Brigsa veica plašus pētījumus Amerikas Savienotajās Valstīs ar mērķi ieviest Junga tipoloģiju kā praktisku psiholoģijas instrumentu.
Pētījumos aizgāja vairāki gadu desmiti. Visus trīsdesmitos gadus Katarīna Brigsa ar meitu Izabellu veltīja tipu pētniecībai un Junga teorijas pilnveidošanai. Lielu skolu abas sievietes guva, vērojot cilvēku uzvedību Otrā pasaules kara laikā. Pirmais tipu noteikšanas tests tika piedāvāts 1942. gadā. Pirmā instrukcija tipu noteikšanai patstāvīgi tika pieteikta 1944. gadā. Taču pētījumiem aizgāja vēl aptuveni divdesmit gadu, līdz izdevās piedāvāt tipu noteikšanas metodiku.
Veiksmīgi Junga tipoloģiju ieviest praksē izdevās tikai meitai Izabellai Brigsai Maierei piecdesmitajos un sešdes­mita­jos gados. 1962. gadā tika publicēts tests MBTI, kura pilnais nosaukums ir Myers Briggs Typological Indicator. Tātad tulkojumā – Maieres Brigsas tipoloģijas indikators. Abu Brigsu uzrakstītā grāmata “Tipu indikators” ir izdota daudzmiljonu tirāžā. Grāmata ir tulkota vācu, franču, spāņu, japāņu un vēl citās valodās.
MBTI tests pasaulē plaši tiek izmantots kadru atlasei lielās Rietumu kompānijās. Daudzās vidējās mācību iestādēs ASV tiek aizpildīts tests, lai noteiktu piemērotību nākamajai profesijai.
1972. gadā tika radīts tipoloģiju centrs CAPT ar mērķi sagatavot speciālistus darbam ar MBTI testu. Vislielāko popularitāti MBTI ieguva pēc tam, kad 1975. gadā tiesības uz tā izplatīšanu ieguva Consulting Psychologists Press. Padomju Savienībā pirmo reizi MBTI tika pieminēts 1978 gadā, pirmās publikācijas parādījās tikai 1984. gadā.
Maieres-Brigsas tipoloģija ir ļoti tuva Junga tipoloģijai, līdz ar to tai piemīt tās pašas Junga tipu nepilnības. Kopējos vilcienos darba meklējumos tā dod iespēju iezīmēt aptuvenu orientieri, kādu karjeras virzienu izvēlēties. Tai pat laikā tā nespēj dod atbildi uz to, kādas ir cilvēka spējas konkrētā profesijā.
MBTI trūkums ir pilnīgi neiegaumējamie tipu nosaukumi. Tie sastāv no četru lielo burtu kombinācijām, kas apzīmē dominējošās psihes iezīmes. Piemēram, ir tādi tipi INTP vai ESFJ. Pirmais burts nozīmē to, vai cilvēks ir intraverts vai ekstraverts. Otrais burts norāda, vai intuitīvais vai sensorais. Trešais burts apzīmē, vai loģiskais domātājs vai emocionālais jūtu tips. Un ceturtais burts norāda, vai cilvēks būs iracionālais jeb perceptīvais tips vai arī racionāli saprātīgais tips. Pati burtu kombinācija ir loģiski sakārtota, bet pārāk sausa un bezpersoniska. Intraversija nepārtraukti jūk ar intuīciju, vienmēr ir jādomā līdzi, ko katrs burts nozīmē.
Bieži tipoloģija rada kļūdas, jo daudzu cilvēku psihes īpatnības ir svārstīgas un balansē atkarībā no situācijas. Objektīvāku atbildi var iegūt, ja rezultāti ir papildināti ar procentu skalu, lai konstatētu, kura īpašība ir izteikta vairāk, kura mazāk. Ja rezultāti balansē pie 50% robežas, tas ir nestabils rezultāts, nākamajā testa pildīšanas reizē rezultāti var nosliekties uz otru pusi, iegūstot citu tipa rezultātu.

 MBTI - pasaulē populārārs instruments sevis apzināšanai
Par personalitātes testu kļūdām

SOCIONIKA


Pirms aptuveni desmit gadiem līdz tam mazpazīstama tipoloģija ar tikpat nezināmu nosaukumu socionika Latvijā kļuva pazīstama plašākās masās pateicoties Veltas Līvijas Miķelsones grāmatai “Nepārveido sevi, tikai uzzini, kas esi”. 2004. gada beigās un nākamā gada sākumā pēc grāmatas iznākšanas interese par socioniku sabiedrībā bija liela. Grāmatnīcās paraugeksemplāri bija apbružāti no lielas šķirstīšanas. Tas viss bija kaut kas jauns, cerīgs un daudzsološs.
No kurienes ir nākusi socionika? Tā ir tipoloģija, kura ir attīstīta par pamatu ņemot Junga tipus. Pēc rūpīgas visu populārāko un psiholoģijā pielietoto tipoloģiju izstudēšanas sešdesmitajos gados Junga tipoloģijai pievērsās lietuviešu ekonomiste Aušra Augustinavičūte. Tajā laikā viņa strādāja par dekānu Viļņas Universitātes ģimenes lietu izpētes fakultātē. Septiņdesmito gadu sākumā Augustinavičūtes dzīvoklī, kā arī viņas vasarnīcā sapulcējās grupa entuziastu, kuri studēja cilvēciskās saderības problēmas, balstoties uz Junga tipiem. Tika izskatītas arī citas līdzīgas tipoloģijas un salīdzinātas dažādas psiholoģijas teorijas. Diskusijās radās jaunā tipoloģija socionika.
Augustinavičūte septiņdesmito gadu beigās izveidoja psihes modeli, kuru nosauca par “modeli A”. Tas sastapās ar asu oficiālās psiholoģijas kritiku. Taču viņa nepārtrauca savu darbību, vasarās veda socionikas kursus savā vasarnīcā. 1978.gadā mazā tirāžā ar pašu socionikas entuziastu pūlēm iznāca Augustinavičūtes grāmata "Duālā cilvēka daba". Politiskās atmodas gados Augustinavičūte organizēja Lietuvā diezgan daudzas socionikas konferences. Vēlāk socionika Lietuvā pieklusa, pārceļot savu aktivitāti uz Ukrainas galvaspilsētu Kijevu, Sankt–Pēterburgu un citām lielākajām Krievijas pilsētām. Deviņdesmitajos gados socionika tika sapludināta ar Rietumos izplatīto uz Junga tipiem balstīto MBTI tipoloģiju, kura sāka izplatīties padomju zemē līdz ar atklātību.
Socionikas terminoloģijā emocionalitāte pārtapa par ētiku, domāšana par loģiku, sajūtas par sensoriku. Junga izdalītās psihes funkcijas ieguva ģeometrisku figūru apzīmējumus. Tie ir balti un melni kvadrāti, trijstūri, apļi un figūras, kuras atgādina stūra leņķa stiprinājumus. Ar baltajām figūrām tika apzīmētas intravertās psihes funkcijas, ar melno krāsu ekstravertās.
Augustinavičūtes izstrādātais psihes modelis ir izveidots kā ģeometriska struktūra, kura atgādina šaha galdiņu. Modelī vienam tipam ir atvēlēti astoņi kvadrāti, kuros izvietojas baltas un melnas figūras. Figūru izvietojums modelī ir simetrisks. Četras baltas un četras melnas figūras stingri noteiktā kārtībā. Baltās un melnās figūras mijas savā starpā, līdz viss laukums kopā iznāk rūtains. Tāda īpatnēja šaha maģija.
Tomēr socionikas zinātniskošana, apaudzēšana ar nesaprotamiem jēdzieniem un matemātiskiem modeļiem, kuri nav pierādīti fizioloģiskā līmenī, ir padarījusi socioniku par šauru un izolētu nepierādītu teoriju. Ir izveidojusies specifiska socionikas terminoloģija, kura ir pārblīvēta ar svešvārdiem un mīklainām zīmju kombinācijām, kuras spēj saprast tikai paši socioniķi.
No astoņdesmitajiem gadiem Aušras modelis tika pieņemts kā socionikas pamats un negrozītā veidā pastāv arī šobrīd. Tipu raksturojumi un saderības tabulas prognozes ir izskaitļotas, balstoties uz psihes modelī izvietoto psihes funkciju izkārtojuma shēmu. Psihes struktūra ir izveidota korekta un ģeometriski simetriska, taču Aušras modelis ir tikai teorētisks. To ir veidojuši matemātiķi, bet ne neirofiziologi.
Socionika postpadomju telpā ir izplatījusies diezgan plaši un piesaka sevi kā veiksmīgu personāla atlases, dzīvesdrauga meklēšanas un sevis izzināšanas instrumentu. Popularizāciju sekmē kursi un semināri. Ukrainā un Krievijā socionika sevi tiecas pasniegt kā zinātni, kurā ir savi filozofijas doktori un maģistri. Lietas teorijā tiecas sakārtot Kijevas Starptautiskais socionikas institūts. Tiek izdots zinātnisks žurnāls un tiek rakstīti zinātniska satura darbi. Tomēr aiz jēdziena zinātne socionikā slēpjas ar svešvārdiem pārblīvēts referāta stils, darbos un pētījumos autori samudžinātā valodā tiecas pierādīt, ka psihes modelis ir nekļūdīgs un unikāls. Zinātnisko darbu mērķis biežāk ir nevis atrast kādus jaunatklājumus, bet nopelnīt ar darbu augstāku titulu un labvēlību no socionikas doktoriem.
Maksas socionikā valda perfekta kārtība, tur viss ir precīzs un pilnīgi skaidrs. Tā ir metode, kura strādā nevainojami, tips tiek noteikts šķietami precīzi, kursus vada ilggadēji autoritatīvi konsultanti ar ļoti augstu izglītību. Speciālistiem ir savas skolas un darba grupas. Tai pat laikā "bezmaksas socionikā" valda anarhija, šaubas, neskaidrības, kļūdas un brīvi domu plašumi, lielākoties tā izplatās diskusiju forumos un sociālajos tīklos.
Neskatoties uz socionikas tieksmi novilkt skaidras un kategoriskas robežas, reāli šajā teorijā valda diezgan liels juceklis un dažādas interpretācijas par vieniem un tiem pašiem jēdzieniem. Pats modelis ar pamata terminiem ir standartizēts šablons, bet juceklis ir skaidrojumos, kas ko nozīmē un kādas ir tipu pazīmes. Katrs socioniķis ar vienu terminu saprot dažādas lietas. Ideju un hipotēžu pārbagātība socioniku ir vedusi nevis pie lielākas skaidrības, bet arvien lielākas samudžinātības un teoretizēšanās.
No socionikas var paņemt dažas labas idejas, kuras papildina Junga tipoloģiju. Arī raksturojumi ir interesanta un aizraujoša lasāmviela. Socionika ir pārāk centrējusies uz galējām un kategoriskām kategorijām, par absolūtām uzskatot īpašības, kuras Junga izpratnē būtu jāuztver kā plūstošākas un peldošākas, kas saplūst, mijiedarbojas un sintezējas savā starpā, nevis pastāv atsevišķi ieliktas katra savā plauktiņā.
Socionika ir attīstījusies autonomi no augstskolās apgūstamās psiholoģijas, tā vairāk ir iegājusi sabiedrībā kā tautas psiholoģija, kura izplatās līdzīgi astroloģijai. Tai dod priekšroku dažādu nozaru interesenti, kuri savukārt nekā nav dzirdējuši par augstskolās apgūstamajām psiholoģijas teorijām. Tajā pasaules daļā, kurā nesaprot krievu valodu, socionika ir sveša. Rietumu pasaulē ir pazīstams Maeres Brigsas tipu indikators jeb MBTI, kurā ir ielikti sākotnējie Junga tipi, bet nekas daudz šajā tipu indikatorā jauns nav nācis klāt. Tas ir vienīgi sakārtots biznesa instruments, lai varētu pielietot dzīvē diezgan juceklīgo un grūti saprotamo Junga teoriju.
Var teikt, ka MBTI un socionika pasaulē dala ietekmes sfēras. Angļu valodu zinošie dod priekšroku MBTI un ignorē socioniku, bet krievu valodu saprotošie vairāk atzīst socioniku. Izplatīties socionikai pasaulē traucē ne tikai MBTI stiprās pozīcijas, bet arī tas, ka vārds socionika neglābjami asociējas ar sociālismu. Šīs nostaļģiskās asociācijas savukārt veicina socionikas izplatību Austrumeiropā un visā postpadomju telpā.
Kura no tipoloģijām MBTI vai socionika ir perspektīvāka? Socioniķi apgalvo, ka socionika ir galvas tiesu pārāka un pilnīgāka, tai pat laikā MBTI pasaulē izmanto kā biznesa instrumentu, no socionikas kā nepierādītas teorijas cenšas atturēties. MBTI trūkums ir ļoti ierobežotās radošās iespējas metodi pārveidot pa savam, tā ir sertificēta metode, par kuru jāmaksā autortiesības un to drīkst izmantot nemainīgā veidā. Socioniku toties katrs var izmantot pa savam un grozīt pēc sava prāta. Tāda pašdarbība, protams, nav pieņemama socionikas doktoriem, bet tie var tikai pamoralizēt, juridiski tie nevar aizliegt socioniku grozīt un pārveidot. Tādēļ socionikai ir diezgan daudz sekotāju, kuri to pielāgo savām vēlmēm un interesēm.
Šobrīd Latvijā atsevišķās vietās socionika tiek izmantota kā instruments kadru atlasē un darbā iekārtošanās konsultācijās. Šī praktiskā socionika ir maksimāli vienkāršota, tā ir gandrīz vai precīza MBTI kopija. Atšķiras tikai dažas nianses. Praktiskās socionikas izplatību kadru atlasē Latvijā sekmē tas, ka nav atradusies neviena organizācija, kura popularizētu MBTI un šīs tipoloģijas iespējas biznesā pēc Rietumu pieredzes.
Ar tipu nosaukumiem socionikā var sanākt kuriozi. Tie ir viegli iegaumējami, taču atgādina pašdarbības teātra ludziņu, kurā darbojas sešpadsmit antīki tipāži, pārsvarā ļoti cienījami rakstnieki un dedzīgi revolūcijas iedvesmotāji. Iekarsis socioniķis pilnīgā nopietnībā apgalvos, ka viņš ir Napoleons, viņam ir duālās attiecības ar Balzaku, bet ar Dostojevski viņam nevar būt laimīga kopdzīve.
Ja MBTI vairāk ir profesiju izvēles lauciņš, tad socionika biežāk tiek izmantota dzīvesdrauga meklējumos un laulību konsultācijās. Presē un interneta portālos par socioniku ir rakstīts samērā maz. Žurnālisti pamatā ir interesējušies par mīļoto partneru saderības noteikšanu, populāru slavenību tipiem, to veiksmēm personīgajā dzīvē un tālākām prognozēm mīlas frontē.
Vēl var atrast diezgan līdzīgus biznesa tipa reklāmas rakstus, kuros ļoti cerīgi un daudzsološi ir stāstīts, ka socionika ir jauna un mūsdienīga zinātne, kura palīdzēs atrast īsto profesiju, atrisinās problēmas sirdslietās, sakārtos jebkuras attiecības kolektīvā un palīdzēs izprast sevi. Tālāk ir norādes uz maksas kursiem un konsultācijām.
Lai arī socionika sabiedrībā ir pazīstama kā cerīga metode mīļotās otras pusītes meklējumiem, šajā ziņā socionika piedāvā kaut ko līdzīgu horoskopiem, jo dzīvesdraugu socionikā nosaka pēc tabulas. Pats tabulas uzbūves princips ir loģisks, bet tās pielietojums reālajā dzīvē tomēr ir pārāk mehānisks un ignorē daudzas individuālās psiholoģiskās atšķirības cilvēku starpā.
Kopumā jāsaka, ka socionika ir samērā nepilnīga tipoloģija, tai pat laikā nav iespējams atrast kādu citu objektīvāku un pilnīgāku tipoloģiju, ko likt vietā. Socionika ir interesanta sevis izzināšanas mācība, kurā patiesības graudi jāsijā no pelavām. Visu šajā mācībā nekritiski nevar pieņemt, toties ir dažas reāli pielietojamas sakarības, kurām vēl jāmeklē paralēles ar citām cilvēka psihes izzināšanas mācībām.

Par socioniku latviešu valodā
Socionikas skola
Cilvēku tipi
Pertipo
Peramigo
Ligita Zīlīte - Socionikas informācijas lietošanas iespējas Latvijā
izglītības procesa vadībā

Socionikas klubiņš - Facebook (Neaktīvs no 2021.gada)
Socionikas diskusijas - Facebook, vad. Ainārs Baginskis
Soconika un psihosofija - fragments no dzēstās grupas Draugiem.lv

Laika izjūta un atmiņu katalogs

Laika izjūta un smadzeņu puslodes
Pelēko ikdienas ritmu izjūta
Pulkstenis un kalendārs kā loģiska struktūra

Šoreiz pakavēšos pie domas, kādā veidā rodas laika izjūta. Nebūs runa par kādām tipoloģiskām pazīmēm. Laika izjūta ir saistīta ar atmiņām. Katru dienu notiek daudz kas mūsu dzīvē, kas vēlāk vairs nav aktuāls. Tomēr tas viss kaut kur atmiņā paliek, arī tad ja notikumi tiek šķietami aizmirsti. Kopējā atmiņu virkne veido laika izjūtu.
Ja cilvēks bez piepūles spēj atcerēties visu, kur viņš bijis, kas tur noticis, viņš jūtas pie pilnvērtīgas apziņas. Lielākoties cilvēks labi atceras, kas ar viņu ir noticis iepriekšējās dienās. Un vismaz aptuveni viņš spēj atcerēties notikumus pirms daudziem gadiem. Ja cilvēkam ir pilnībā pazudusi atmiņa par kādiem notikumiem, viņam deformējas laika izjūta. No atmiņas zudušie notikumi “izgriež” ārā no cilvēka dzīves arī kādu laika posmu. Rodas šķietamība, ka tā laika, kad risinājušies aizmirstie notikumi, vispār nav bijis. Atmiņā noglabātie notikumi veido reālistisku priekšstatu par laiku, gadalaiku maiņām, dabas cikliem, pulksteņa stundām, savu vecumu un laikmetu patreizējā vēsturē.
Laika izjūtas veidošanā piedalās arī fotogrāfijas un videomateriāli. Parasti cilvēks ar nojautu saprot, kuros gados uzņemtas fotogrāfijas. Tam palīdz laikmetīgi orientieri. Arī gadalaiks, apģērbs un klimats. Lai laika izjūta fiksētos pilnvērtīga un visaptveroša, atmiņas ierakstus ik pa laikam jāatceras, jāpatin “lente atpakaļ”.

LAIKA IZJŪTA UN SMADZEŅU PUSLODES
Abas smadzeņu puslodes laiku izjūt dažādi. Tēlainā smadzeņu puslode, kura atrodas labajā pusē, atmiņā saglabā notikumus, dabas pārvērtības, gadalaiku, cilvēku sejas un apģērbu. Tā veido priekšstatu par laiku kā daudzkrāsainu notiku sēriju, patur atmiņā visu realitātē notikušo bez atlases, kas kopumā rada kopējo pagājušā laika izjūtu. Bez tēlainās puslodes līdzdalības cilvēks nespētu izjust pagātnes notikumus. Atmiņās tēlainajai puslodei ir svarīgāki nevis konkrēti fakti, bet noskaņa, nianses, nokrāsas, izjūtas un notikumu saplūsme vienā laika ritumā. Atceroties notikumus, tēlainā puslode vairāk izjūt šķietami otršķirīgas fona noskaņas.
Lai arī laika izjūta ir saistīta ar tēlainās puslodes uztveres sajūtām, bez loģiskās puslodes līdzdalības cilvēks nespēj orientēties ne šodienas, ne pagātnes notikumos. Loģiskās puslodes nozīmi laika izjūtā var saprast, ja šo puslodi atslēdz. To var atslēgt ar hipnozi, elektrošoku vai narkotiskajām vielām. Dabiskā veidā tā atslēdzas miegā, sapņos mēs redzam tēlainās puslodes vīzijas. Atslēdzot loģisko puslodi mainās izpratne par apkārtējo realitāti. Cilvēks kādu laiku ir dezorientēts. Viņš nevar saprast, kur atrodas, kāds pašlaik ir gads, mēnesis un nedēļas diena. Loģiskā puslode, kura atrodas smadzeņu kreisajā pusē, laiku uztver konkrēti. Izmantojot skaitļus un rakstu zīmes kā orientierus, tā atceras, kas notika konkrētajā datumā un vietā.
Tiklīdz ieslēdzas loģiskā puslode, cilvēks it kā pamostas. Viņš pēkšņi saprot, kur atrodas, ko viņš šobrīd dara un kāds tagad ir pulksteņa laiks. Ar atslēgtu loģisko puslodi cilvēks realitāti un pagātni uztver kā sapnī. Atmiņās uzpeld savstarpēji nesaistīti notikumi no dažādiem laika posmiem. Loģiskās puslodes līdzdalība ir vajadzīga, lai cilvēks spētu realitāti uztvert ar pilnvērtīgu apziņu. Loģiskā puslode vērš uzmanību uz konkrētām epizodēm, tā komentē notikumus kā avīzes reportāžu.

PELĒKO IKDIENAS RITMU IZJŪTA
Lai arī loģiskā puslode tiecas laiku uztvert kā sistēmu, arī tai ir raksturīga kopējā laika izjūta, kura rodas paturot atmiņā ikdienas notikumus, kuri plūst kā upe. Tēlainā puslode vairāk patur atmiņā spilgtus atpūtas un atvaļinājuma iespaidus, kuri atstājuši uz emocijām spilgtu iespaidu. Loģiskajai puslodei ir raksturīga iespaidu monotonitāte un vienaldzība. Viss ikdienā tiek filmēts it kā ar novērošanas kameru, bet nekas neatstāj nekādus iespaidus. Šīs ainas ir domātas ikdienas izjūtai, orientācijai un saprašanai, kas apkārt notiek.
Kad cilvēks dodas uz darbu vai darīšanās, viņš vairāk aktivizē loģisko puslodi, tā patur atmiņā pulksteņa laikus, detaļas, orientierus, sarakstus, biļetes, peronus, vagonus, sēdekļus, kas paliek atmiņā kā pieredze un zināšanas. Loģiskā puslode ikdienas notikumus tiecas apkopot un standartizēt, lai izstrādātu perfektu laika plānošanu. Laika izjūta loģiskajai puslodei izpaužas vairāk kā ikdienas ritmu izjūta. Uzmanību vairāk saista darbības, kuras nepārtraukti atkārtojas un standartizējas.

PULKSTENIS UN KALENDĀRS KĀ LOĢISKA STRUKTŪRA
Pulkstenis ir cilvēka saprāta instruments, ar kuru ir iespējams kontrolēt laiku. Ar pulksteņa palīdzību cilvēks laiku saprot loģiski. Informācija noglabājas kreisajā loģiskajā smadzeņu puslodē. Ja cilvēks steidzas un cenšas paspēt laikā, viņš vadās pēc strukturālā laika vienībām. Cilvēks ar strukturālo loģiku tiecas izstrādāt savu laika plānošanu, līdz ar to veiksmīgi spēj paspēt un iekļauties civilizācijas uzliktajos laika rāmjos.
Loģiskā puslode cilvēkam ir izveidojusi sistematizētu atmiņu katalogu. Kad cilvēks ātri cenšas atcerēties kādu pagātnes epizodi, viņš meklē orientieri loģiskajā puslodē. Atmiņu katalogu var salīdzināt ar failu sarakstu datorā, kur rūpīgi sakārtotās mapēs glabājas fotogrāfijas un videoieraksti. Jo perfektāka ir atmiņu kataloga struktūra, jo ātrāk ir iespējams atcerēties sen pagājušus notikumus.
Ja cilvēks savā prātā nav sakārtojis ērtu atmiņu sistēmu, viņa atmiņās valda haoss. Viņš daudz ko aizmirst un nespēj ātri atcerēties pat nozīmīgus notikumus. Lai arī tēlainā puslode patur atmiņā visu realitātē notiekošo, bez loģiskās puslodes līdzdalības cilvēks nespēj apzināti atcerēties konkrētus notikumus. Loģiskā puslode aktivizē uzmanību uz noteiktu laiku un situāciju, kuru tā sameklē savā katalogā.
Notikumi mūsu atmiņās glabājas kā slepens arhīvs, kuram bez pieejas koda nevar tikt klāt. Kad cilvēks atceras konkrētus notikumus, viņam jāaktivizē uzmanība un ar vārdisko domāšanu jāmēģina saprast, kas tur notika. Pirms notikuma atcerēšanās cilvēks meklē informāciju savā atmiņu katalogā, kurā konkrētais notikums ir marķēts ar specifiskiem orientieriem.
Atmiņas smadzenēs glabājas kā ieraksti videomagnetafona lentē. Lai atmiņas iedzīvinātu, tās jāieliek “aparātā” un “jāatskaņo”. Iztēle kalpo par atmiņu “atskaņošanas iekārtu”. Atceroties sen pagājušus notikumus, cilvēks tos izdzīvo ar reālistisku izjūtu. Šajā brīdī iztēles ainas plūst pa visām smadzenēm un izveido telpisku klātbūtnes izjūtu. Lai ar pilnu atdevi gremdētos atmiņās, ir jāatslēdzas no patreizējās realitātes uztveres. To var salīdzināt ar filmas baudīšanu televīzijā. Kad cilvēks skatās filmu, viņš tajā brīdī ar visu atdevi ir iejuties ekrāna notikumos, bet notiekošais istabā, kur novietots televizors, paliek kā maznozīmīgs fons.
Arī televīzijas iespaidi vairāk aizrauj tēlaino puslodi. Savukārt televīzijas programma ir strukturāls katalogs, kuru cilvēks uztver ar loģisko puslodi. Lai orientētos televīzijas programmā, visi raidījumi ir izkārtoti pa precīziem pulksteņa laikiem. Skatītājs var izvēlēties arī televīzijas kanālus. Tāpat atmiņas mūsu smadzenēs ir izkārtotas kā tāda televīzijas programma. Lai atmiņās vieglāk orientētos, tās ir izkārtotas vairākos katalogos.
Ar atmiņām, kuras ir sagrupētas pa aptuveniem pulksteņa laikiem, dienām, mēnešiem un gadiem, cilvēks spēj orientēties laikā. Viņš apzinās savu vecumu, mēnesi, gadu un notiekošo pasaulē. Atmiņas var tikt piesaistītas konkrētām ģeogrāfiskām vietām. Ar šī atmiņu kataloga palīdzību cilvēks ātri spēj orientēties ģeogrāfiskās vietās, viņš saprot, kur atrodas, uz kurieni brauc, kur ir viņa dzīvesvieta, kur dzīvo viņa draugi un radinieki. Ģeogrāfisko atmiņu katalogu palīdz sistematizēt prasme orientēties kartē.
Tāpat atmiņas tiek sagrupētas arī pa tēmām un personām. Cilvēks izveido atmiņu katalogu, kurā ir sagrupēti visi iespaidi par kādu vienu konkrētu personu. Iztēlojoties šo cilvēku, atmiņās uzpeld vesela notikumu sērija. Šīs atmiņas mēdz būt subjektīvas, patīkamas vai nepatīkamas. Ja atmiņas ir patīkamas, gribas par šo cilvēku domāt un sapņot. Bet ja nepatīkamas, atmiņas ir uzmācīgas. Neitrālas personas vairāk saistās ar lietišķiem kontaktiem, kuri sagrupējas pa noteiktām tēmām.

Par aplamībām tipošanā un to psiholoģiju

Lai arī jebkuram cilvēkam vajadzētu būt savam skaidram tipam, reālajā dzīvē izvēlētais tips var būt diezgan tālu no reālā cilvēka un nedot patiesas saderības prognozes. Bieži vien vēlamais tiek uzdots par esošo. Tādā situācijā socionika vairāk izpaužas kā lomu spēles. Cilvēks iedomājas sevi kādā tipā un uzbur savu fantāzijas ainu, kurā viņam ir saderība ar kādiem tipiem. Saderība iznāk starp dažādām lomām:
Neskaidrie un saplūstošie tipi