Psihosofija ir socionikai radniecīga tipoloģija ar 24 tipiem un savām psihes funkcijām. To ir radījis žurnālists, filozofs un publicists Aleksandrs Afanasjevs 1986.gadā, kuru sākotnēji nosauca par Psihe-jogu.
Par psihosofiju krievu valodā:
24types.ru
Lai nejauktu galvu, nesaukšu visus tipus ar visiem to saīsinājumiem, tos var atrast saitā Pertipo. Runāšu tikai par niansēm.
Lai nejauktu galvu, nesaukšu visus tipus ar visiem to saīsinājumiem, tos var atrast saitā Pertipo. Runāšu tikai par niansēm.
Ja cilvēks nekā nezin par socioniku, tad psihosofija var būt veiksmīga izvēle, lai saprastu, ka cilvēki ir dažādi un tos var iedalīt dažādos tipos. Bez psihosofijas var atrast vēl daudz visādu tipoloģiju, kuras tomēr ir visai aptuvenas un maz ko par konkrētu cilvēku var pateikt. Psihosofija pārējo tipoloģiju vidū spēj ieņemt diezgan konkurētspējīgu vietu. Tā ir diezgan tuva Junga tipiem, pat tuvāka nekā socionika.
Salīdzinājumā ar socioniku šīs tipoloģijas jēdzieni dublējas un pārklājas. Abas sistēmas apraksta vienu un to pašu, tikai katras no tām apguve prasa savādāku pieeju un zināšanas. Psihosofija var vairāk piesaistīt interesentus ar literārāku domāšanu, kuri interesējas par filozofiju, lasa romānus un tēlainām ainām bagātus stāstus. Savukārt socionika būs populārāka tehniski un tieši domājošāku cilvēku vidū.
Ja tipu socionikā cilvēks ir noteicis aplami, tad psihosofijā viņš varbūt var atrast savu tipu precīzāk. Psihosofijā izdala 4 psihes funkcijas - loģika, emocija, fizika un griba. Loģika raksturo domāšanu un zināšanas, emocija emocionalitāti, fizika raksturo materiālo pasauli, bet griba ir gribasspēks. Šīs psihes funkcijas izvietojas rindā katram tipam savādāk, no visstiprākās līdz visvājākajai. Tātad ir iespējami 24 dažādi salikumu varianti.
Salīdzinājumā ar socioniku psihosofijai ir skanīgāks un suģestīvāks nosaukums. Psihosofijā nav pretrunīgā dalījuma intravertos un ekstravertos. Vārds psihosofija sevī ietver psihi un filozofiju, kas dod iespēju psihosofiju pietuvināt sākotnējiem Junga tipiem. Psihosofijā ir izdalīta loģika, kuras būtība ir nākusi no seno filozofu darbiem un raksturo domāšanu. Socionikā šī nianse ir mainījusies, jo loģika tajā raksturo kaut ko tehnisku un matemātisku. Psihosofijā kā pretstats loģikai ir izdalītas emocijas, kas ataino sākotnējo Junga pretstatu pāri domāšanu un jūtas.
Atšķirībā no Junga tipiem psihosofijā nav izdalīta intuīcija. Toties sajūtas un sensorika ir, kas meklējama zem kritērija fizika. Ja psihosofijā ir ielikti filozofiski termini, tad intuīcijai vajadzētu būt meklējamai zem kaut kā ideālistiska un nemateriāla. Ja pavērtē rūpīgāk, tad šis nemateriālais ideālisms tur ir, ja cilvēks sevi atrod pie tāda tipa, kuram fizika ir kādā no pēdējām vietām.
Intuītisms filozofijā nozīmē nemateriālo domu pasauli, kas var izpausties kā teorētiska domāšana, sekošana dažādām reliģijām, platoniska mīla vai dzīve iztēles pasaulē. Pretstats ir materiālā domāšana par reālām un pielietojamām lietām. Ja socionikā sevi izdodas atrast kā izteiktu intuītu, tad psihosofijā materiālo pasauli raksturojošajai fizikai vajadzētu būt kaut kur uz beigām. Toties pirmajās vietās būs domāšana, emocijas vai gribasspēks.
Īpatnība ir tāda, ka psihosofijā kā pirmās divas funkcijas var izdalīties loģika un emocijas, kas Jungam ir pretstati, taču pretrunas te nav, jo viena no tām tāpat ir pirmā. Šīs funkcijas abās pirmajās vietās būs tikai nemateriālistiem, ideālistiem, intuītiem un sapņotājiem. Realitātē cilvēks ir domātājs, bet iztēlē emocionāls fantazētājs.
Savukārt jauns ir tas, ka intuītam kādā no pirmajām pozīcijām var būt arī griba jeb gribasspēks. Ja intuītam, kuram loģika iznāk dominējošā, otrajā pozīcijā ir griba nevis emocijas, tad šis tips raksturo diezgan skarbu un aukstu loģisko domātāju.
Man psihosofiskais tips iznāk tāds, kur pirmajās divās vietās ir loģika un emocijas. No vienas puses tas mani raksturo kā intuitīvo tipu, no otras puses raksturo kā domātāju ar emocionālu fantāziju, kuram tomēr gribasspēks ir vājais punkts. Ja pirmās divas pozīcijas aizpildās ar loģiku, emocijām vai fiziku, tad neglābjami gribasspēks paliek kādā no pēdējām vietām. Tātad emocionalitātes pretstats manā psihē iznāk griba. Ja es atmestu savu emocionalitāti, tad iegūtu tehniskāku loģiku un lielāku izturību. Bet tad es būtu skarbāks un bezjūtīgāks.
Tomēr, ja palasa to, kas rakstīts tabulā, atkal es nonāku tipoloģiskajā strupceļā. Tie tipi, kuriem emocijas ir pirmajā vai otrajā pozīcijā, tiek saukti par komunikatoriem. Te var atrast tiešas paralēles ar socionikā izdalīto ētisko tipu. Loģika kādā no pirmajām pozīcijām var būt arī Junga izdalītais racionālisms. Tātad komunikatori ar savu loģiku un emocijām var būt arī racionālie ētiskie tipi.
Nē, es neesmu komunikators, man ir ļoti grūti atrast kontaktu ar cilvēkiem. Tai pat laikā kur tad lai es lieku savu emocionalitāti un smalko empātiju? Es varu būt pētnieks un analītiķis, bet tad man pienāktos spēcīga griba, atbīdot emocijas kā vājo punktu. Tas ir tieši tas pats, kas ir raksturīgs socioniskajiem loģiskajiem tipiem, bet kurus es līdz galam nevaru sev piemērot savas emocionalitātes dēļ. Bet ētika nav mana stiprā puse, tā man ir galīgi viduvēja.
Kā var gadīties ja socioniskais un psihosofiskais tips iznāk pārāk dažādi un pat pretēji? Te ir tā pati lieta, kur var runāt par tipu saplūsmēm un viena cilvēka uzvedību dažādās dzīves situācijās. Piemēram, es varu teikt, ka viņš, lūk, varētu būt Gabēns, bet viņā ir arī ļoti daudz no Jeseņina. Socioniķis teiks, ka viņš ir Gabēns ar psihosofisko tipu Andersens. Katram socioniskajam tipam var atrast savus analogus psihosofijā.
Izdalot divus varbūtējus sociotipus, samazinās aplamas tipa noteikšanas iespējas. Ja viens no diviem ir aplams, tad otrs varbūt ir tuvāks īstenībai. Izdalot tikai vienu sociotipu, aplamības iespēja ir ļoti augsta. Paralēli aplami noteiktam sociotipam vēl izdalot psihosofisko tipu, arī tur ir iespējamas aplamības un nepareizas tipošanas problēma netiek atrisināta.
