Tipu saplūsmes


Nereti ir ļoti grūti izlemt, vai kāds pieder pie viena vai otra tipa, īpaši, ja jautājums tiek uzdots sev pašam. Katram spilgti izteiktam tipam ir raksturīga tendence uz savas vienpusības kompensāciju. Sava tipa precizējumi kļūst vēl jo vairāk sarežģīti tāpēc, ka mūsos dominē nostāja vispār noliegt tipu eksistenci un pieņemt vienīgi individuālās atšķirības. Nav iespējama tīra tipa eksistence tajā nozīmē, ka tas pilnībā izmantotu vienu mehānismu, otram mehānismam vienlaikus pilnīgi atrofējoties. Tipisks stā­voklis vienmēr nozīmē tikai nosacītu viena mehānisma pārsvaru.

Tipoloģija pēc Junga
Junga izdalītie tipoloģiskie kritēriji ir samērā nekonkrēti. Tie nemēdz noenkuroties vienā polusā, bet atrodas pastāvīgā balansā kā uz šūpolēm. Savus darbus un izteikumus Jungs nemitīgi ir papildinājis un mainījis, atstājot daudznozīmīgas interpretācijas iespējas. Junga darbos ir daudz aizmaldīšanās radošos sānceļos un meklējumos, kas viņa rakstos ir ieplūdusi sarežģītā un samudžinātā valodā.

Tā ir sistematizēta un sakārtota tipoloģija ar savu psihes modeli un attiecību saderības tabulu, kura ir radīta par pamatu ņemot Junga tipus. Tomēr socionika ir pārāk centrējusies uz galējām un kategoriskām kategorijām, par absolūtām uzskatot īpašības, kuras Junga izpratnē būtu jāuztver kā plūstošākas un peldošākas, kas saplūst, mijiedarbojas un sintezējas savā starpā, nevis pastāv atsevišķi ieliktas katra savā plauktiņā.

Sociotipu garie raksturojumi ir ārkārtīgi izplūduši un nekonkrēti, kuros ir iekļuvis daudz kas no visa kā. Katram priekšstati un stereotipi par tipu pazīmēm var būt ļoti atšķirīgi. Īstā un vienīgā tipa atrašana socioniķiem ir apsēstība, taču vairāki tipotāji būs gatavi pierādīt un aizstāvēt katrs savādāku "vienīgo" versiju. Izdalot vienu tipu, šīs pazīmes būs nestabilas, jo cilvēkā var atrast vēl vairāku citu tipu iezīmes.

Varbūtības diapazons
Aiz visas šīs aptuvenības un dažādajām tipu variācijām var ieraudzīt savas tendences. Jebkura ar citiem tipotājiem nesakrītoša atbilde sevī ietver kādu informatīvu niansi. Šim cilvēkam varbūt no tā tipa kaut kas ir. Kāds tipotājs otrā ir pamanījis to, ko citi palaiduši garām. Ir kaut kāda saprātīga robeža, cik tipos vienu personu var ietipot. Kāds no šiem tipiem varētu būt īstāks par visiem pārējiem, bet to nevar tā droši pateikt.

Uzmācīga tieksme sev un citiem atrast īsto un vienīgo tipu lielākoties ir vēlme iegūt pilnīgu un "absolūtu" skaidrību par sevi un citiem. Tipošanas precizitāte tipotājiem ir viduvēja, toties ar pilnu sparu tiem domās darbojas tieksme katru cilvēku iebāzt kādā rāmī, sadalīt tos pa kvadrām un popularitātes rangiem. Aizmirsti par savu daudzveidīgo un mainīgo raksturu, tev ir viens konstants tips un punkts. Tev ir attiecības pēc tabulas ar citiem konstantiem tipiem un citi socioniķi vērtēs tevi tikai izejot no šī tipa raksturojuma.

Visilgstošāk socionikā noturas teorētiķi, kuri apgūst modeļus, tabulas un sāk caur to prizmu pārkārtot realitāti. Viņi vairs neredz īsto reālo pasauli, bet tikai sakarības, kuras saistāmas ar tabulām un shēmām.

Ja cilvēks izvēlas sev vienu konstantu «īsto un vienīgo» tipu, nav pilnīgi nekādas garantijas, ka šis tips raksturo viņa stiprāko psihes funkciju. Drīzāk otrādi. Lielākoties ir tendence izvēlēties sev tādu tipu, kura dominējošā funkcija mums ir viduvēja, bet mēs par katru cenu gribam sev un citiem iestāstīt, ka tā ir stipra.

Ja cilvēks par katru cenu vēlas pieturēties pie viena konstanta tipa, tad biežāk tas būs nevis īstais tips, bet iluzors sapņu tēls, par kādu šis cilvēks vēlētos kļūt. Viņš sev piedēvē vēlamās īpašības, kuras pasniedz citiem kā dominējošas un pieprasa uztvert kā negrozāmas un iedzimtas. Tā kā nav vēl atrastas pārliecinošas metodes sava tipa precīzai noteikšanai, šī neskaidrība dod iespēju manipulēt ar savu tipu. Cilvēks var izvēlēties tādu tipu, kurš dod vislielāko pašapziņu. Ir iespēja sevi pasniegt sevi no visdaudzsološākās puses, maskējot savus trūkumus.

Kāda būtiska pretruna tipoloģijā nāk no paša Junga, kurš šķietami aizmirsa sadalīt tipus sievietēs un vīriešos. Tā vietā Jungs izdalīja emocionālo jūtu tipu pretstatā loģiskajam domātājam, vienlaikus piebilstot, ka emocionālie pārdzīvojumi salīdzinājumā ar domāšanu neapšaubāmi ir vairāk raksturīgi sievietes psiholoģijai, tādēļ paši izteiktākie emocionālie tipi ir atrodami starp sievietēm.
Pēc ortodoksālās teorijas, ja cilvēkam loģika ir stiprā puse, tad emocionālajā ziņā viņam jābūt cietam un bezjūtīgam. Bet kura tad sieviete vēlas, lai viņu uzskatītu par nesatricināmu "asbesta veceni"? Savukārt vīrietis var ļoti pārdzīvot, ja viņu cenšas ietipot pie emocionāli ētiskā un estētiskā “bābu tipa”, kurš tiek saukts par vāju, nevīrišķīgu, ar bezcerīgi vāju loģisko domāšanu, kuru var glābt tikai vīrišķīga sieviete. Līdz ar to liela daļa vīriešu gribēs būt loģiskie tipi, lai uzsvērtu savu vīrišķību. Bet liela daļa sievietes gribēs būt emocionālie ētiskie tipi, lai uzsvērtu savu sievišķību.

Lasot socionisko tipu raksturojumus, var ievērot, ka viena daļa tipu ir raksturoti kā pragmatiski cilvēki darbā, bet daļa tipu tikai kā vieglprātīgi dzīves baudītāji. No vienas puses ir stingrs administrators, tehnologs un inspektors, kuri tikai nepagurdami strādā, bet nekad neatpūšas. Bet no otras puses ir liriķis, mīlētājs, daiļrunātājs, aktieris un donžuāns, kuri tikai bauda dzīvi, bet diez vai ir kārtīgi darba darītāji. Tas ir vienpusīgs priekšstats, jo kāda no šo tipāžu dzīves jomām netiek atainota. Ar socionisko tipu dalījumu nepietiek, lai izdalītu pilnvērtīgu un profesionālu darba tipu. Dalījums ir vispārināts un vairāk raksturo dažādus cilvēkus brīvajā laikā.

Socioniķu lokā arī ir ievērots, ka nav gluži tā, ka visi viena tipa pārstāvji būtu pilnīgi vienādi un ar vienu mērauklu mērāmi. Tie savā starpā atšķiras un šo atšķirību klasificēšanai tiek piedāvātas apakštipu teorijas. Taču apakštipi lielā mērā dublē jau esošos socioniskos tipus, tikai ataino tos vispārināti un vienkāršoti. Pievienojot apakštipus ir iespēja iegūt kaut ko līdzīgu dažādu tipu saplūsmēm. Lasīt vairāk>

Psihosofija dublē socioniku un reāli ataino vienu un to pašu tipu, tikai aprakstītu it kā citā valodā. Psihosofija var būt veiksmīga tipoloģija tiem, kuri nav pazīstami ar socioniku vai negrib ar to saistīties. Taču socioniķu vēlme psihosofijā meklēt kaut ko papildinošu kā sociotipu apakštipus ir tieksme kompensēt pārmērīgi daudzās un nesakrītošās tipu noteikšanas versijas. Lasīt vairāk>

 Lai arī jebkuram cilvēkam vajadzētu būt savam skaidram tipam, reālajā dzīvē izvēlētais tips var būt diezgan tālu no reālā cilvēka un nedot patiesas saderības prognozes. Bieži vien vēlamais tiek uzdots par esošo. Tādā situācijā socionika vairāk izpaužas kā lomu spēles. Cilvēks iedomājas sevi kādā tipā un uzbur savu fantāzijas ainu, kurā viņam ir saderība ar kādiem tipiem. Saderība iznāk starp dažādām lomām. Vai šīs lomu spēles var dot kādu informatīvu labumu? No publiskas tipošanas var izdalīt dažas psiholoģiskas tendences:

1. Ja socioniķis aktīvi cenšas visur likt priekšā savu tipu, tas vairāk liecina par to, kāds šis cilvēks gribētu būt. Kad viņu tipo citi, tas vairāk liecina, kāds šis cilvēks izskatās no malas. Šie tipi var sakrist un var būt pilnīgi atšķirīgi. Ja šie tipi sakrīt, tātad ir izdevies radīt tādu tēlu, kas atbilst savam iekšējam sapņu tēlam un tā atainojumam sabiedrībā. Krasi atšķirīgi viedokļi par tipu sev un citu vērtējumā liecina par nespēju pasniegt sevi sabiedrībai no sev vēlamās puses.

2. Ja autoritatīvs socioniķis visur atgādina par savu tipu un visi tam nešaubīgi piekrīt, tas liecina par šī socioniķa autoritāti. Tipa apstrīdēšana reizē nozīmē arī autoritātes apstrīdēšanu.

3. Sievietes biežāk izvēlas maigākos, pūkainākos un draudzīgākos tipus, lai akcentētu savu sievišķību. Tas liecina par to, ka viņa vēlas attīstīt savu sievišķīgo pievilcību. Kā tas izdevies, redzams no malas. Ja cauri spīd loģika un racionālisms, tad nav izdevies.

4. Vīrieši biežāk vēlas būt cietu un skarbu tipu pārstāvji, lai akcentētu, ka viņš ir "īsts vīrs". Ja šī vīrieša uzvedība un izskats vairāk atgādina pūkainu zaķi, tātad viņš māna sevi un apkārtējos.

5. Ja savs noteiktais tips krasi nesakrīt ar citu no malas noteikto tipu, socioniķis par to var milzīgi apvainoties un likt lietā intrigas, vaimanāšanu, psiholoģisko presingu, šantāžu un savu autoritāti, lai panāktu, ka visi atzīst "viņa īsto tipu".

6. Ja savs tips ir noteikts aplami, bet tādu versiju atzīst vairāki ietekmīgi socioniķi, var sekot ietekmēšanās un pārējie socioniķi nekritiski pieņem šo versiju, lai pieslietos vairākumam.

7. Ja cilvēks sev ir noteicis aplamu tipu, viņš var būt pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir šis tips un viņam piemīt visas šīs tipa īpašības.

8. Neskatoties cik aplamus tipus sev piemēro socioniķi, tie ir absolūti pārliecināti, ka viņiem ir savi duālie partneri izejot tieši no šī tipa.