Par duālajiem

Lai arī socionika bija ieguvusi popularitāti Krievijā un Ukrainā jau deviņdesmitajos gados, Latvijā tā kļuva pazīstama tikai 2004. gadā pateicoties Veltas Līvijas Miķelsones grāmatai “Nepārveido sevi, tikai uzzini, kas esi”. Velta Līvija Miķelsone līdz tam bija pazīstama kā iepazīšanās aģentūras “Skārleta” vadītāja. Otras pusītes meklētāji atnāca uz aģentūru ar fotogrāfiju, aizpildīja anketu un ievietoja to kartotēkā. Atsaucība uz anketām nebija tūlītēja, jo bija jāpaļaujas uz ieinteresētu cilvēku, kurš daudzu anketu kaudzē atradīs tieši Tavējo. Anketas katalogā glabājās vairākus gadus.
Palielinoties anketu skaitam, radās izvēles grūtības. Otras pusītes atrašana pakļāvās nejaušības faktoram. Svarīga bija pievilcīga bilde. Lai ieviestu kārtību šajā haosā, bija nepieciešams atrast kādus saderības orientierus. Pirmie orientieri ir gadu skaits, auguma garums, bērni, dzīvesvieta, izglītība un profesija. Taču lielpilsētā ar to vien nepietiek.
Sākotnēji Velta Līvija Miķelsone kā saderības orientieri izmantoja horoskopus, bet dzīve pierādīja, ka šī sistēma nestrādā. Tad pie apvāršņa parādījās nezināmā psiholoģijas nozare socionika. Otras pusītes meklējumiem socionika piedāvā saderības tabulu, kura sola precīzi un nekļūdīgi atrast savu īsto un vienīgo. Vispirms ir precīzi jānosaka savs tips, tad jāņem talkā saderības tabula. Un jāizlasa, ar kuriem tipiem būs brīnišķīga saderība, bet no kuriem tipiem labāk turēties pa gabalu.
Izmantojot socionisko tipu dalījumu, iepazīšanās aģentūras darbs kļuva veiklāks un rezultatīvāks. Iepazīties gribētājiem bija iespēja ātrāk atrast cerīgus iepazīšanās variantus, netērējot laiku bezrezultatīviem meklējumiem anketu haosā. Tika piedāvātas vissaderīgākā tipa anketas un varēja izvēlēties sev pievilcīgāko būtni no šī viena tipa.

TOMĒR KRITISKI JĀSAKA
Pēc grāmatas iznākšanas socionika kļuva publiska. Un vienkāršajam interesentam radās pārliecība, ka ar saderības tabulas palīdzību būs iespēja noķert savu īsto dzīves laimi bez aģentūru vai citu palīgu starpniecības. Tagadējā laikā iepazīšanās aģentūru vietu ir nomainījis internets. Tomēr internetā cilvēks arī ar visām socionikas zināšanām var pazust bezrezultatīvos meklējumos.
Socionika interneta iepazīšanās vidē būtu glābiņš, tomēr biežāk tā rada vēl lielākas neskaidrības. Mēs nezinām, pie kāda tipa pieder tas otrs cilvēks. Arī tad, ja būtu iespēja anketā minēt savu socionisko tipu, tā varētu būt arī maldīga informācija. Krievijā tiek piedāvāta iepazīšanās ar sociotipu palīdzību, taču anketā cilvēks var ierakstīt kādu tipu vien vēlas.
Tipa noteikšanai tiek piedāvāti testi, kuri mēdz dot kļūdainu rezultātu. Nosakot tipu ar piecām dažādām metodēm, var iznākt pieci dažādi rezultāti. Tā kā trūkst precīzas metodes tipa noteikšanai, liela daļa nevis meklē savu īsto tipu, bet pielāgo sev tāda daudzsološa tipa raksturojumu, kurā minēts visvairāk slavinājumu.
Kritiski jāsaka, ka socionika kā iepazīšanās metode lieliski strādā tikai tad, ja tai nešaubīgi tic. Tiem, kuri tai netic, metode nes tikai tukšus rezultātus. Tas vedina piesardzīgi domāt par pašiedvesmas spēku. Lai arī kļūdas un aplamības tipa noteikšanā tiek pielaistas bieži, tabula vienmēr uzrāda “pārsteidzoši precīzas” saderības prognozes. Tiklīdz cilvēks sāk nešaubīgi ticēt saderības tabulai, viņš neapzināti sāk ieprogrammēt tālākās attiecības.
Rezultātā attiecības iznāk tieši tādas, kā rakstīts tabulā. Un tas vēl vairāk nostiprina pārliecību par tabulas nekļūdību. Tāpat ir arī ar horoskopiem. Ja cilvēks nešaubīgi tic saderībai pēc zvaigžņu stāvokļa, tad šī metode dod savus lieliskus rezultātus. Tā ir savas domāšanas noskaņošana uz vēlamo rezultātu.
Ja aģentūrā noliek priekšā mapi ar ieteikto tipu anketām, tur priekšā nebūs viens tips. Tā kā tipu noteikšana ir neprecīza, pie viena tipa nokļūs ļoti dažādi cilvēki, kuriem pat savā starpā nav nekā kopīga. Toties šī plašā izvēle dod iespēju vēlmju lidojumam. Cilvēks tāpat izvēlas otru pusīti pēc izjūtas. Suģestīvā pārliecība, ka tas ir īstais, jo tabulā tā rakstīts, dod iedvesmojošu optimismu un pārliecību par varbūtēju laimi un lielo mīlu. Neskaitāmās kļūdas tipa noteikšanā rada savas priekšrocības tajā ziņā, ka starp ieteiktajiem duālajiem mēs varam atrast sev tādu tipāžu, kādu sirds vēlas.
Šī iemesla dēļ socionika kā izvēles metode ļoti labi strādāja izolētā iepazīšanās aģentūrā, kurā tips tika noteikts nešaubīgi. Ierindojot cilvēku pie viena negrozāma tipa, pretī ir viegli piemeklēt duālo otru pusīti no tikpat nešaubīgi noteiktu tipu kolekcijas. Tas rada maldīgu iedvesmojošu pārliecību, ka tips ir noteikts nekļūdīgi.
Socionikai iegūstot masveidīgumu tipu versiju skaits palielinās, līdz ar to rodas pilnīgs sajukums saderības tabulā. Piederība pie kāda tipa tiek uztverta nestabili, līdz ar to dažādi tipotāji pārim dod visdažādākās saderības prognozes. Vieni saka, ka būs laba saderība, citi prognozē aprēķina laulības, bet vēl citi sola drīzu attiecību sabrukumu. Pašiedvesmai ir nepieciešams viens vienots un pilnīgi pārliecinošs viedoklis.

DUĀLĀ CERĪBA UN PAŠIEDVESMA

Sākotnēji saderības tabulu uztvēru ar sajūsmu, ar azartu lasīju saderības prognozes un sajūsminājos, ka “viss” sakrīt kā reālajā dzīvē. Bet jau pēc pusgada tabula sāka mocīt un iegrožot. Ir tikai daži attiecību salikumi, kuros dotas pozitīvas prognozes. Visos pārējos variantos ir prognozēti pārsvarā konflikti un drīzs attiecību sabrukums.
Kā visveiksmīgākās socionikā tiek prognozētas duālās attiecības. Tās ir kļuvušas par leģendāru sava veida socionikas klasiku. Duālās attiecības parasti tiek pasniegtas kā absolūti veiksmīgas. Tajās partneri nestrīdas, sadzīvo kā cimds ar roku, saprotas no pusvārda un dzīvo laimīgi līdz sirmam vecumam. Pēc socionikas duālās atiecības tiek pasniegtas gandrīz kā vienīgās veiksmīgās attiecības. Ir vēl aktivizācijas attiecības, bet tās tomēr nav tik absolūti laimīgas kā duālās. Visas pārējās attiecības sola vienīgi nebeidzamas problēmas.
Katra īstena socioniķa dzīves uzdevums ir meklēt savu duālu. Bez duāla pilnvērtīgas dzīves nav. Sapnis par duālu rada savas ar pašiedvesmu radītas ilūzijas, jo tik ļoti gribas to saderīgo satikt. Tipojot saderīgus partnerus, bieži vien nelabojami socionikas entuziasti par katru cenu cenšas panākt, lai partneri iznāktu kā duālais pāris. Zinot viena tipu, otra tips tiek noteikts pēc tā, kas ir viņa duālais. Tādā veidā tipa noteikšana tiek pielāgota saderības tabulai.
Tā kā nav vēl atrasta metode precīzai tipa noteikšanai, tipošanā ir iespēja izvēlēties mīļotajam tādu tipu, kādu vairāk sirds vēlas. Tādā veidā rodas bezgalīgi daudz “duālo pāru”. Un tas it kā “pierāda”, cik duālās attiecības ir noturīgas un brīnišķīgas. Mākslīgu duālo pāru veidošana var būt kā neapzināta vēlme iepriecināt otru, dot iepazīšanās meklētājiem un jaunajiem pāriem cerību. Šādas ilūzijas palīdz reklamēt saderības tabulu un socionikas speciālistu pakalpojumus.
Kad partneri sāk šaubīties par savu tipu, sāk ļodzīties arī attiecības. Ja duālajās attiecībās sākušies strīdi, partneri sāk pārdomāt, vai tiešām tips ir noteikts pareizi. Duālajās attiecībās taču nav nekādu strīdu, partneri saprotas no pusvārda un dzīvo saticīgā laimē kā paradīzes dārzā. Rezultātā partnera tips tiek revidēts, un iznāk kaut kāds pavisam briesmīgs attiecību salikums. Garastāvoklis katastrofāli pasliktinās, cerība gaišai attiecību nākotnei zūd, partneri ir uz šķiršanās robežas. Tā tas var atkārtoties neskaitāmas reizes. Visi brīnišķīgie un jaukie cilvēki kļūst par duālajiem, bet pēc tipa revidēšanas tie zaudē savu iluzoro duālo auru.

PAŠIEDVESMAS RADĪTĀS PRETRUNAS

Pozitīvā pašiedvesma var nospēlēt pozitīvu lomu, lai vispār iepazītos. Duālās attiecības man viesa cerību ne tik daudz ar to aprakstu, bet ar varbūtību, ka sieviete, kura meklē duālo, mani varētu pieņemt kā ļoti cerīgu iepazīšanās variantu. Lai to panāktu, man bija svarīgi sev pielāgot tādu tipu, kuram duālais būtu no tādiem tipiem, kas man simpatizē.
Cerīgākais salikums man likās tad, ja es sevi pasniedzu kā loģisku mākoņu stūmēju ar daudzām idejām, ar to piesaistot emocionālas, sajūtām pārpilnas un sadzīviski mīļas sievietes uzmanību. Duālisma saderībā ir ielikts apgriezti proporcionālais princips, lai piezemētie ņemtu savā šefībā mākoņu stūmējus un ļoti emocionālie atkausētu galēji loģiskos.
Kaut arī saderības tabula spēj spēcīgi spēlēt uz pašiedvesmu, stipri šaubos, vai sadzīviski mīļai sievietei interesētu teorēmām pārpilns teorētiķis. Drīzāk otrādi, sadzīviski omulīgai sievietei svarīgāka būtu mana emocionalitāte, iejūtība un glāstu jutekliskums. Ar savu loģiku es varu aizraut gudras zinātniski domājošas sievietes uzmanību, kas vairāk noderētu koleģiālās attiecībās.
Tabula var piesaistīt kā cerība, bet reālajā dzīvē sastopot varbūtējus duālos, tie diemžēl nemaz nešķiet tik ļoti pievilcīgi, jo ir pārāk izteikti pretstati. Savukārt attiecību modeļi, kuri nav duālie, tādi kā mirāžas vai spoguļattiecību, uz pašiedvesmu pozitīvu efektu nedod, jo tabula apgalvo – nav jāsamierinās ar kaut kādu pussaderīgo, ja tikai duālais garantē pilnīgu laimi.
Visos pārējos attiecību salikumos tabula spēlē uz negatīvo pašiedvesmu. Ja cilvēks saderības tabulai ļoti tic, viņš ir ne tikai pārliecināts, ka duālās attiecības ir tās labākās un laimīgākās, bet arī par to, ka gandrīz visas pārējās attiecības ved vienīgi un tikai uz sabrukumu.

BRIESMĪGAIS REVIZORS

Kā visnelabvēlīgākās tiek prognozētas revīzijas attiecības. Nervu satricinājumu baudīsiet ik uz soļa. Lai cik labs būsi, revidents atradīs, kam piesieties. Jūs neesat pat paspējis pāris vārdu pateikt, kad otrs jau apvainojas. Pirms sarunas jāpārdomā katrs vārds, tādēļ miers panā­kams tikai ar izdabāšanu. Ja vēl nav radušie bērni, tā ir veiksme. Jābēg no tādām attiecībām, kamēr vēl laiks.
Nokļūšana revidenta nagos tiek pielīdzināta gandrīz vai visas dzīves sabojāšanai. Turklāt par revīzijas attiecību briesmīgumu mēdz runāt arī tie, kuri savu tipu noteikuši galīgi šķērsām. Ar pašiedvesmas palīdzību cilvēks sāk piedēvēt pavisam miermīlīgiem laikabiedriem kādus slēptus kaitnieciskus nodomus. “Atmaskojot” revidentus, var tikt iedzīta plaisa līdz šim draudzīgu partneru starpā.

VĪRIŠĶĪGĀS SIEVIETES UN LIRISKIE VĪRIEŠI

Vadoties mehāniski pēc tabulas, dzimumu ignorēšana ir novedusi pie dīvainiem saderības salikumiem. Akcentējot emocionālos sievišķīgos un vīrišķīgos domātāju tipus, tiek ieteikts it kā saprātīgs modelis salikt pārī sievišķīgo un vīrišķīgo tipu. Tas šķiet saprātīgi, ja mēs saliekam pārī emocionālu sievieti un loģisku vīrieti, bet dīvainības saderības prognozēs sākas izdalot emocionālos vīriešus un loģiskās sievietes. Ja vīrietis nav pacenties sev pielāgot vīrišķīgu tipu, bet viņš ir nokļuvis pie emocionālā tipa, viņa saderības prognozes ir neapskaužamas.
Emocionālam un jūtīgam vīrietim pēc tabulas tam tiek ieteikta robusta, enerģiska un valdonīga sieviete. Šī sieviete ģimenē būs praktiskais līderis, bet vīrietis dāvās ģimenei prieku un jauko smaidu. Ja es sevi pasniedzu nevis kā loģiskām teorēmām pārpilnu izgudrotāju, bet kā dziļi emocionālu, pieticīgu un kārtīgu noslēgtu cilvēku, tad es nokļūstu pie sievišķīga tipa ar vāju loģiku un pēc socionikas tabulas man pretī tiek ieteikta ļoti praktiska, strādīga, robusta un prasīga sieviete, kura mani glābtu no iznīcības nežēlīgās pasaules vējos. Šāds ieteikums mani neiepriecina, drīzāk no tādas sievietes es gribētu bēgt, jo tās stiprās īpašības ir tādas, kuras man ir neirotiski vājie punkti.
Sievišķīga sieviete man pienāktos tikai tad, ja es nokļūtu pie vīrišķīga un loģiska tipa. Bet šo tipu raksturojumi ir pārāk skarbi, tie ignorē manu emocionālo daļu. Tiklīdz es akcentēju savu emocionālo daļu, tā nokļūstu pie sievišķīga tipa un man tiek ieteikta tehniska un emocionāli auksta sieviete, kuru man ar savu emocionalitāti būtu jāatkausē.
Reāli es sevī varu atrast savu loģisko un vīrišķīgo interešu daļu, kura vairāk tiecas pēc askētiskiem lietišķiem kontaktiem, un emocionālo daļu, kura tiecas pēc sievišķības un jutekliskuma. Lai arī ir daudz emocionālu un lirisku vīriešu, tiem vienmēr būs arī kāda sava loģiskās domāšanas daļa. Bez loģikas vīrietis nespēs neko sasniegt savā profesionālajā karjerā. Taču loģika ir seksuāli auksta, cilvēciskiem kontaktiem un intīmiem mirkļiem tā neder.
Socionikas modelis ir skarbs, ja mēs vīrieti ietipojam kā emocionālu liriķi vai humānistu, pēc socionikas modeļa viņam būs vāja loģika. Socionika liriķi aplūko tikai kā sapņotāju vai mākslinieku, kurš lidinās pa dzīvi kā taurenītis, tādēļ tam tiek ieteikta sieviete bez emocijām, kura tikai strādā praktisku darbu, bet nemaz nav viņa talanta pielūdzēja.
Tas ir pamats diskriminējošai attieksmei no citu socionikas interesentu puses, jo liriskai sievietei spriedumi par viņas vājo loģiku netraucē būt sievišķīgai būtnei, bet liriķim vīrietim šādi spriedumi tipoloģijā neievēro viņa vīrišķīgās īpašības. Ja vīrietis ir emocionāls, viņš tiecas pēc sievišķītga maiguma, nevis pēc skarbās loģikas. Tam pašam liriķim būs sava loģiskā domāšana, viņam nevajag to aizvietot ar kādu sievietes loģiku.
Saderība ir līdzsvarā starp vīrišķību un sievišķību. Ja es esmu iekļuvis pie emocionālā tipa, tas nenozīmē, ka es esmu sievišķīgs un ilgojos pēc vīrišķīgas sievietes. Tieši otrādi, es ilgojos pēc vēl sievišķīgākas sievietes. Tikai vīrietim ar ļoti spēcīgu vīrišķību būs piemērota spēcīga sieviete ar vīrišķīgu tvērienu. Šīs sievietes ideāls būs spēcīgs un varens vīrietis, nevis maigs un piemīlīgs zaķis.

AIZVĒJA OSTA

Duālajā modelī partneri ar savām stiprajām pusēm papildina otra vājās vietas. Kā dualizācijas kodols ir izstrādātā psihes modeļa shēma, pēc kuras vienam no partneriem vājā psihes funkcija, kura atrodas tā sauktajā “iekšējā bērna” blokā, sakrīt ar otra visstiprāko dominējošo funkciju. Savukārt otram “iekšējā bērna” blokā ir funkcija, kas pirmajam ir dominējošā. Ar šīs shēmas palīdzību abi partneri ar savām stiprajām funkcijām nosedz otra vājos punktus.
Šāds “iekšējais bērns” cilvēkā ir, lai arī nav pierādījumu, ka tas atrodas tieši tajā plauktiņā, kur tur novietojuši socionikas teorētiķi. Jautājums ir par ko citu. Runa ir par tādu attiecību veidu, kad viens partneris uzņemas stiprā un pieaugušā lomu, bet otrs ieņem bezpalīdzīga bērna lomu, kurš patvēries pieaugušā stiprā partnera aizvējā.
Starp partneru psihes funkciju spēku un varēšanu ieteikto duālo tipu starpā ir milzu atšķirība. Kas vienam ir spēcīga un pašsaprotama lieta, tas otram kaut kas pavisam trausls un nevarīgs. Sadarboties šajās funkcijās partneri nevar, otrs uzņemas pilnīgu iniciatīvu, lai sasniegtu mērķus ar savām stiprajām pusēm, otrs spēj būt tikai šo augļu patērētājs.
Tādas attiecības var būt labvēlīgas kādu laiku, bet ilgstošā laika periodā var nomākt. Vājo funkciju pārklāšanas ar otra stiprajām funkcijām partneri tur tādā kā aizbildniecībā. Tas traucē droši pierādīt sevi. Izveidojas tāda kā “pansionāta” situācija, kad stiprais ņem savā šefībā vājo partneri, bet vājais nespēj kļūt stiprs. Tā vietā paliek vēl vājāks un kļūst par mūžīgo bērnu.
Var iebilst, ka duālajā modelī abi partneri ar savām stiprajām pusēm pārklāj otra vājos punktus. Kompensācijai duālais modelis piedāvā atbildes gādību. Stiprajam partnerim ir kāds vājais punkts, par kuru otrs var uzņemties rūpes uz sevi. Teorētiski tas ir iespējams, bet reālajā dzīvē tomēr viens no partneriem cenšas gūt virsroku. Parasti tas ir fiziski spēcīgākais, praktiskākais, enerģiskākais, drošākais, valdonīgākais un aktīvākais. Tādēļ duālais modelis iznāk attiecību shēma pēc principa, kur vīrietis ir lielais tēvs, bet sieviete lutināma meitiņa, vai arī sieva ir bargā un stiprā sieviete, bet vīrs vājš un lutināms dēliņš.
Ja vecāki neļauj bērnam kļūt pastāvīgam, pieaudzis cilvēks var iestrēgt savā neprasmē cīnīties par sevi. Šo lāča pakalpojumu var pagādāt tieši pārāk enerģiski un aizbildnieciski vecāki, kuri ar savu pārmērīgo gādību un kontroli neļauj savam bērnam arī pieaugušā vecumā rīkoties pēc sava prāta. Līdz ar to pieaudzis cilvēks vēl ilgi nespēj kļūt pastāvīgs. Šāds “dualizētais” bērns pieaugušā vecumā nevis tiecas pierādīt sevi pastāvīgi, bet meklē aizvēja ostu, kur patverties.

Gints Veiss