Par intuītiem

Intuīcija no dažādām pusēm:
No Junga ir nācis tāds jēdziens kā intuitīvais tips, tas ir klāt visās tipoloģijās, kuras balstītas uz Junga tipiem. Taču tikai retajam ir kāda skaidrība, ko ar to Jungs bija domājis. Lai varētu veiksmīgi pateikt, vai cilvēks tiešām pieder pie šī mīklainā intuitīvā tipa, būtu vērts sameklēt vismaz aptuvenu atbildi, par ko tur īsti ir runa.
Intuīcija ir nepieciešama jebkuram, jo bez tās cilvēks sevi pazudinātu. Tā jūt realitāti patreizējā mirklī un tuvākajās sekundēs. Domājot dziļas domas savā istabā, bez intuīcijas var ļoti labi iztikt, bet uz ielas un izejot cilvēkos domātājs ir spiests pievērst uzmanību apkārt notiekošajam. Runājot par intuitīvo tipu, ar to Jungs bija domājis tieši šo domātāju, kurš sēž istabā četrās sienās un filozofē, un kuram intuīcija tā īsti nemaz tajā brīdī nav vajadzīga.
Intuīti nebūt nav kādi veikli veiksminieki ar labāk attīstītu intuīciju. Sadzīvē tie mēdz būt izklaidīgāki un neuzmanīgāki. Intuitīvais domātājs intuīciju pārnes no realitātes uz domāšanu, prātā viņš ar kādu īpašu intuitīvu erudīciju kož doktorantūras līmeņa uzdevumus kā riekstus.
Filozofi vēl pirms Junga intuīciju sadalīja divās pretējās daļās, no kurām viena ir mums labāk saprotamā intuīcija reālajā situācijā, kuru var saukt par izjūtu intuīciju. Saprotamākā valodā tā vienkārši ir apkārtējās pasaules izjūta. Šī intuīcija piemīt jebkuram cilvēkam un nav specifiska intuītu iezīme. Otra veida intuīcija darbojas tikai domās un iztēlē. Ārpus Junga tipiem to sauc par intelektuālo intuīciju un tā ir saistīta ar intuitīvo tipu domāšanu.

IZJŪTU INTUĪCIJA
Filozofu izdalīto intuīciju patreizējā realitātē krievu valodā devē par чувственная интуиция. Šī jēdziena tulkojums dod pretrunīgus rezultātus. Ar to var saprast dažādas nianses, kuras tipologiem var sajaukt galvu. Akadēmiskos psiholoģijas rakstos var atrast vecmodīgu jēdzienu jutekliskā intuīcija, kas ir radies kā pārmērīgi tiešs un neveikls tulkojums. Sākotnēji šķiet, ka ar to ir domāts kaut kas seksuāls un saistīts ar maigumu. Tā kā šis jēdziens rada divdomīgas asociācijas, precīzāk būtu runāt par izjūtām un to dēvēt par izjūtu intuīciju.
Vārdu чувственная var tulkot kā jūtīgumu, sensitivitāti, izjūtu vai sajūtu. Tas sevī var ietvert jūtību uz emocionāla satura vārdiem, raudulīgumu, maigumu, empātiju, jutekliskumu, kaut ko ļoti sievišķīgu. Ar šo intuīciju var saprast sievietes empātiju, prasmi izjust otra noskaņojumu un slēptās izjūtas. Šādas īpašības vairāk var piedēvēt emocionālajam tipam, kuru varētu saukt arī par izjūtu tipu. Aprakstos krievu valodā emocionālais tips tiek saukts par чувствительний тип. Tātad jūtīgais tips. Angļu valodā šī tipa raksturošanai tiek lietots vārds feeling, kas raksturo jūtas un izjūtas. Jūtīgums būtu sensing, bet tas jau nozīmē sajūtas.
Vārds чувственная ietver sevī arī ķermeņa receptoru jūtīgumu, prasmi sajust ar smalkiem detektoriem apkārtējo pasauli, smaržas un garšas. Tas jau ietiecas sajūtu tipa lauciņā. Tikpat labi, lai vēl vairāk tipologiem sajauktu galvu, to varētu saukt arī par sajūtu intuīciju. Var būt arī muskuļu sajūtas, kuras atsaucas kā fiziska apkārtējās realitātes izjūta. Pamatā izjūtu intuīciju var saistīt ar kustīgās un mainīgās pasaules uztveri šajā mirklī. Receptori uztver signālus no maņu orgāniem, un zemapziņā rodas pirmā nojauta par notiekošo.
Emocionālajam tipam šie signāli atbalsojas emocijās, rada kādus izjūtu viļņus. Sajūtu tipam tie atbalsojas ķermeņa sajūtās un vibrācijās. Emocionālais tips vairāk izjūt skaņas un elpošanas ritma izmaiņas, sajūtu tips vairāk jūt realitāti ar ķermeni. Katram no tiem izjūtu intuīcija darbojas savādāk, tomēr tā tiecas saplūst vienā kopējā realitātes izjūtā, kas ietver sevī gan orientēšanos realitātē pēc skaņām un trokšņiem, gan plastisku sava ķermeņa sajūtu kustībā.
Izjūtu intuīcija attīstās darbojoties un dzīvojot pa realitāti. Cilvēkam iestrādājas iemaņas, pieredze un veiklība. Intelektuālās intuīcijas pārsvaru pār izjūtu intuīciju var saistīt ar mazkustību, statisku ķermeņa stāvokli un stīvumu locekļos. Ja domātājs iziet cilvēkos, viņam ir jāieslēdz sava izjūtu intuīcija un intelektuālā intuīcija jāsūta atpūsties.

NEIROTISKIE SAPŅOTĀJI UN IZTĒLES SCENĀRIJI
Intuitīvais emocionālais tips Junga interpretācijā ir neirastēniķis sapņotājs, kurš dzīvo visu laiku iztēles pasaulē, daudz lasa, fantāzijā ir apceļojis pasauli, ir ticies iztēlē ar izciliem un interesantiem cilvēkiem, bet reāli viņš savas fantāzijas neīsteno dzīvē. Viņa domas tikai daļēji ataino reālo pasauli. Savās fantāzijās viņš izmanto faktus no realitātes, kurus saliek sev tīkamākā kārtībā, iztēlojas notikumus, kuri nekad nav bijuši, bet varētu būt iespējami.
Kāds sakars fantazēšanai ar intuīciju? Iztēlojoties notikumus, kādi vēl nekad nav bijuši, nākas pielietot prasmi it kā samontēt mākslas filmu no dokumentāliem kadriem. Šai filmai ir jābūt ticamai, it kā tā tiešām būtu bijis. Intuīcijas loma ir notikumu prognozēšanā. Var teikt, ka tā ir domāšana scenārijos.
Reālā situācijā iztēle palīdz atšifrēt iespējamo tālāko notikumu attīstību. Iztēle emocionālajam intuītam ir tik spilgta, ka dažu sekunžu laikā viņam galvā jau ir izveidojusies daudzveidīgu varbūtību kolekcija. Atkarībā no emocionālā stāvokļa iespējamie notikumi krāsojas vai nu daudzsološi vai arī zaudējumiem pārpilni.
Prognozējot notikumu tālāko attīstību, iztēle pārcilā visdaudzveidīgākos scenārijus. Jāpatur prātā, ka var gadīties arī vissliktākais. Taču nedrīkst aizrauties ar slimīgām fantāzijām, situācija ir jānovērtē ar prātu un domāšanu. Ja cilvēkam ir pārāk spilgta iztēle, viņš aiz katra krūma sāks gaidīt aplaupītājus un dzīvos vienās bailēs. Negatīvi scenāriji emocionalitāti tur nepātrauktā trauksmes stāvoklī.
Mājas apstākļos iztēle aizraujas ar pārāk daudzveidīgiem scenārijiem. Emocionalitāte rodas uz pašiedvesmas pamata, katrs iztēles scenārijs rada savus notikumus ar pārdzīvojumiem. Tas ir gandrīz tas pats, kas dzīvot romānu pasaulē vai televīzijas seriālos.
Ar varbūtējiem scenārijiem saistītā intuīcija nebūt nav intraverta, lai arī pats sapņotājs dzīvo pilnīgi izolētā pasaulē. Junga interpretācijā tā tiek saukta par ekstraverto intuīciju. Kādēļ tā? Sākotnēji tā ir dinamiska pasaules uztvere, kura tver visu apkārt notiekošo un saglabā to atmiņā. Pārsteidzoši labā notikumu atmiņa kļūst par materiālu iztēlei. Iztēles notikumi pēc sava satura ir reālistiski, tādēļ to ticamai prognozēšanai nepieciešama reālistiska intuīcija.
Intuitīvajā uztverē tur ir klāt kāda izjūta, nojauta, empātija, tālāk tas viss realizējas kādās iztēles ainās un vārdiski aprakstāmos notikumos. Tas būs ekstravertais psihes process, kurš savu dinamiku ir pārcēlis uz iztēli. Kluss neirotiķis iztēlē izdzīvo krāšņus piedzīvojumus, tie ir pozitīvie scenāriji, kuri rada dzīves azartu.
Bet kādēļ neirotiķis neīsteno savas vēlmes dzīvē? Saskaroties ar reālo dzīvi virsroku gūst negatīvie scenāriji, kuri visā krāšņumā prognozē visādas briesmas, problēmas un neatrisināmus sarežģījumus. Tas viss šķiet tik reālistiski, ka tam nevar nenoticēt. Izeja ir vairāk sasaistīt pozitīvos scenārijus ar reālo dzīvi, neļaut negatīvajiem scenārijiem valdīt pār savām domām.