Ja ir runa par dominējošām psihes funkcijām un informācijas metabolismu, tad var izdalīt hipotēzi, ka cilvēkam smadzenēs ir savas dominējošās zonas, kuras ir saistītas ar noteiktām psihes funkcijām. Pētījumu socionikā par psihes funkciju anatomisko lokalizāciju ir maz. Ir kādi 3 autori, kuri min konkrētas zonas, taču katrs no tiem lokalizē psihes funkcijas dažādās vietās. Savukārt Junga piekritēji drīzāk ir vēsturnieki un referātu rakstītāji, kuriem vairāk interesē Junga personība, nevis viņa tipi.
Lai kaut ko darītu lietas labā, atbildi var meklēt neiropsiholoģijā, kurā ir runa par smadzeņu zonām, psihes funkcijām un informācijas uztveri. Neiropsiholoģijā ir veikti fundamentāli pētījumi klīnikās, tomēr šie pētījumi lielākoties tiek pielietoti, lai diagnosticētu smadzeņu audzēju lokalizāciju. Lai runātu par neiropsiholoģijas pielietojumu veseliem cilvēkiem, tajā pietrūkst tipoloģisko sakarību izdalīšanas.
Ja ir runa par smadzeņu audzēju, tad skaidri ir redzamas novirzes no normas. Izdalot tipoloģiskās nianses veselam cilvēkam, atšķirības dažādiem cilvēkiem ir tik niecīgas, ka tās nevar pamanīt ar diagnostiskiem aparātiem. Medicīnā dominē viedoklis, ka visi veseli cilvēki ir relatīvi vienādi, viņos valda vienāds līdzsvars. Jebkura atšķirība dod tikai noslieci uz kādu patoloģiju. Iespējams, ka veseliem cilvēkiem piemīt savas mērenas grūti pamanāmas tipoloģiskas nianses, bet patoloģiskos stāvokļos tās kļūst galējas.
PSIHES FUNKCIJAS NEIROPSIHOLOĢIJĀ
Pēc neiropsiholoģijas augstākās smadzeņu garozas funkcijas ir saliktas un sarežģītas, kuras izmanto dažādus centrus visās smadzeņu daļās. Šos centrus izmanto dažādas psihes funkcijas, līdz ar to rodas situācija, kad atsevišķas psihes funkcijas nevar darboties vienlaicīgi. Atsevišķie centri darbojas rindas kārtībā. Smadzeņu garozas funkcijām ir sava dominējošā lokalizācijas zona, kuru savukārt spēj izmantot dažādas funkcijas. Psihes funkcijas ir saliktas no dažādiem komponentiem, kurus izmanto dažādas intelekta funkcijas, taču ar to veidojas rindas un konkurences uz pieeju šiem komponentiem.
Lai atrastu tajā visā socionisko funkciju pēdas, jāpatur prātā šīs neiropsiholoģijas sakarības. Socioniskās funkcijas var būt pretējas tādēļ, ka tās konkurē uz pieeju kādiem intelekta komponentiem. Līdz ar šo konkurenci socioniskās funkcijas nebūs viengabalainas, tās izmanto daudzus vienus un tos pašus intelekta komponentus, tādēļ ir jāmēģina izdalīt šīs atsevišķās intelekta funkcijas.
NEIROPSIHOLOĢIJAS VĒSTURE
Neiropsiholoģijas pirmsākmi meklējami vienlaicīgi ar to periodu, kad Jungs radīja savus tipus. Tas ir aptuveni gadsimtu atpakaļ. Tikai ne Jungs un viņa sekotāji, ne neiropsihologi nav satikušies, sadarbojušies un papildinājuši savas idejas. Šīs mācības vēsturiski ir attīstījušās paralēli bez reālas mijiedarbības.
Neiropsiholoģijas pamatlicējs Aleksandrs Lurija Krievijā divdesmito gadu sākumā sāka pētījumus, lai uzzinātu, kas notiek cilvēka galvā. Viņam pārsteidzošā veidā izdevās izdzīvot Staļina laikos un veikt klīniskos pētījumus sākot no divdesmitajiem līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Sešdesmitajos gados iznāca apjomīga Lurijas grāmata "Augstākās smadzeņu garozas funkcijas", kura tika tulkota un izdota arī ASV.
Lurija sarakstījās arī ar amerikāņu neirozinātniekiem Karlu Pribramu, Hansu Toiberu un neirologu rakstnieku Oliveru Saksu. Šīs sadarbības rezultātā radās diezgan fundamentāla neiropsiholoģijas mācība abās okeāna pusēs. Zīmīgi, ka sadarbība notika starp pretējo un naidīgo valstu zinātniekiem, ko var skaidrot ar valstu vadības lielāku ieinteresētību un specdienestu doto zaļo gaismu.
Augustinavičūte radīja savu tipoloģiju sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, bet tajā laikā radušās neiropsiholoģiskās sakarības viņas uzmanībai paslīdēja garām, lai arī padomju populārzinātniskajā literatūrā par to bija publikācijas. Turklāt tajā laikā par to rakstīja vairāk nekā mūsdienās.
Arī vēlāk socioniķu uzmanībai neiropsiholoģija ir paslīdējusi garām, kaut gan ir atseviški socioniķi, kuri to ir pastudējuši un ielikuši savās teorijās. Tikai kā tas socioniķiem ir raksturīgi, mērķis ir bijis nevis atrast saites ar citām zinātnes nozarēm, bet meklēt vienīgi "neapšaubāmus" pierādījumus psihes modeļa absolūtajai nekļūdībai.