Pelēko ikdienas ritmu izjūta
Pulkstenis un kalendārs kā loģiska struktūra
Šoreiz pakavēšos pie domas, kādā veidā rodas laika izjūta. Nebūs runa par kādām tipoloģiskām pazīmēm. Laika izjūta ir saistīta ar atmiņām. Katru dienu notiek daudz kas mūsu dzīvē, kas vēlāk vairs nav aktuāls. Tomēr tas viss kaut kur atmiņā paliek, arī tad ja notikumi tiek šķietami aizmirsti. Kopējā atmiņu virkne veido laika izjūtu.
Ja cilvēks bez piepūles spēj atcerēties visu, kur viņš bijis, kas tur noticis, viņš jūtas pie pilnvērtīgas apziņas. Lielākoties cilvēks labi atceras, kas ar viņu ir noticis iepriekšējās dienās. Un vismaz aptuveni viņš spēj atcerēties notikumus pirms daudziem gadiem. Ja cilvēkam ir pilnībā pazudusi atmiņa par kādiem notikumiem, viņam deformējas laika izjūta. No atmiņas zudušie notikumi “izgriež” ārā no cilvēka dzīves arī kādu laika posmu. Rodas šķietamība, ka tā laika, kad risinājušies aizmirstie notikumi, vispār nav bijis. Atmiņā noglabātie notikumi veido reālistisku priekšstatu par laiku, gadalaiku maiņām, dabas cikliem, pulksteņa stundām, savu vecumu un laikmetu patreizējā vēsturē.
Laika izjūtas veidošanā piedalās arī fotogrāfijas un videomateriāli. Parasti cilvēks ar nojautu saprot, kuros gados uzņemtas fotogrāfijas. Tam palīdz laikmetīgi orientieri. Arī gadalaiks, apģērbs un klimats. Lai laika izjūta fiksētos pilnvērtīga un visaptveroša, atmiņas ierakstus ik pa laikam jāatceras, jāpatin “lente atpakaļ”.
Abas smadzeņu puslodes laiku izjūt dažādi. Tēlainā smadzeņu puslode, kura atrodas labajā pusē, atmiņā saglabā notikumus, dabas pārvērtības, gadalaiku, cilvēku sejas un apģērbu. Tā veido priekšstatu par laiku kā daudzkrāsainu notiku sēriju, patur atmiņā visu realitātē notikušo bez atlases, kas kopumā rada kopējo pagājušā laika izjūtu. Bez tēlainās puslodes līdzdalības cilvēks nespētu izjust pagātnes notikumus. Atmiņās tēlainajai puslodei ir svarīgāki nevis konkrēti fakti, bet noskaņa, nianses, nokrāsas, izjūtas un notikumu saplūsme vienā laika ritumā. Atceroties notikumus, tēlainā puslode vairāk izjūt šķietami otršķirīgas fona noskaņas.
Lai arī laika izjūta ir saistīta ar tēlainās puslodes uztveres sajūtām, bez loģiskās puslodes līdzdalības cilvēks nespēj orientēties ne šodienas, ne pagātnes notikumos. Loģiskās puslodes nozīmi laika izjūtā var saprast, ja šo puslodi atslēdz. To var atslēgt ar hipnozi, elektrošoku vai narkotiskajām vielām. Dabiskā veidā tā atslēdzas miegā, sapņos mēs redzam tēlainās puslodes vīzijas. Atslēdzot loģisko puslodi mainās izpratne par apkārtējo realitāti. Cilvēks kādu laiku ir dezorientēts. Viņš nevar saprast, kur atrodas, kāds pašlaik ir gads, mēnesis un nedēļas diena. Loģiskā puslode, kura atrodas smadzeņu kreisajā pusē, laiku uztver konkrēti. Izmantojot skaitļus un rakstu zīmes kā orientierus, tā atceras, kas notika konkrētajā datumā un vietā.
Tiklīdz ieslēdzas loģiskā puslode, cilvēks it kā pamostas. Viņš pēkšņi saprot, kur atrodas, ko viņš šobrīd dara un kāds tagad ir pulksteņa laiks. Ar atslēgtu loģisko puslodi cilvēks realitāti un pagātni uztver kā sapnī. Atmiņās uzpeld savstarpēji nesaistīti notikumi no dažādiem laika posmiem. Loģiskās puslodes līdzdalība ir vajadzīga, lai cilvēks spētu realitāti uztvert ar pilnvērtīgu apziņu. Loģiskā puslode vērš uzmanību uz konkrētām epizodēm, tā komentē notikumus kā avīzes reportāžu.
Lai arī loģiskā puslode tiecas laiku uztvert kā sistēmu, arī tai ir raksturīga kopējā laika izjūta, kura rodas paturot atmiņā ikdienas notikumus, kuri plūst kā upe. Tēlainā puslode vairāk patur atmiņā spilgtus atpūtas un atvaļinājuma iespaidus, kuri atstājuši uz emocijām spilgtu iespaidu. Loģiskajai puslodei ir raksturīga iespaidu monotonitāte un vienaldzība. Viss ikdienā tiek filmēts it kā ar novērošanas kameru, bet nekas neatstāj nekādus iespaidus. Šīs ainas ir domātas ikdienas izjūtai, orientācijai un saprašanai, kas apkārt notiek.
Kad cilvēks dodas uz darbu vai darīšanās, viņš vairāk aktivizē loģisko puslodi, tā patur atmiņā pulksteņa laikus, detaļas, orientierus, sarakstus, biļetes, peronus, vagonus, sēdekļus, kas paliek atmiņā kā pieredze un zināšanas. Loģiskā puslode ikdienas notikumus tiecas apkopot un standartizēt, lai izstrādātu perfektu laika plānošanu. Laika izjūta loģiskajai puslodei izpaužas vairāk kā ikdienas ritmu izjūta. Uzmanību vairāk saista darbības, kuras nepārtraukti atkārtojas un standartizējas.
Pulkstenis ir cilvēka saprāta instruments, ar kuru ir iespējams kontrolēt laiku. Ar pulksteņa palīdzību cilvēks laiku saprot loģiski. Informācija noglabājas kreisajā loģiskajā smadzeņu puslodē. Ja cilvēks steidzas un cenšas paspēt laikā, viņš vadās pēc strukturālā laika vienībām. Cilvēks ar strukturālo loģiku tiecas izstrādāt savu laika plānošanu, līdz ar to veiksmīgi spēj paspēt un iekļauties civilizācijas uzliktajos laika rāmjos.
Loģiskā puslode cilvēkam ir izveidojusi sistematizētu atmiņu katalogu. Kad cilvēks ātri cenšas atcerēties kādu pagātnes epizodi, viņš meklē orientieri loģiskajā puslodē. Atmiņu katalogu var salīdzināt ar failu sarakstu datorā, kur rūpīgi sakārtotās mapēs glabājas fotogrāfijas un videoieraksti. Jo perfektāka ir atmiņu kataloga struktūra, jo ātrāk ir iespējams atcerēties sen pagājušus notikumus.
Ja cilvēks savā prātā nav sakārtojis ērtu atmiņu sistēmu, viņa atmiņās valda haoss. Viņš daudz ko aizmirst un nespēj ātri atcerēties pat nozīmīgus notikumus. Lai arī tēlainā puslode patur atmiņā visu realitātē notiekošo, bez loģiskās puslodes līdzdalības cilvēks nespēj apzināti atcerēties konkrētus notikumus. Loģiskā puslode aktivizē uzmanību uz noteiktu laiku un situāciju, kuru tā sameklē savā katalogā.
Notikumi mūsu atmiņās glabājas kā slepens arhīvs, kuram bez pieejas koda nevar tikt klāt. Kad cilvēks atceras konkrētus notikumus, viņam jāaktivizē uzmanība un ar vārdisko domāšanu jāmēģina saprast, kas tur notika. Pirms notikuma atcerēšanās cilvēks meklē informāciju savā atmiņu katalogā, kurā konkrētais notikums ir marķēts ar specifiskiem orientieriem.
Atmiņas smadzenēs glabājas kā ieraksti videomagnetafona lentē. Lai atmiņas iedzīvinātu, tās jāieliek “aparātā” un “jāatskaņo”. Iztēle kalpo par atmiņu “atskaņošanas iekārtu”. Atceroties sen pagājušus notikumus, cilvēks tos izdzīvo ar reālistisku izjūtu. Šajā brīdī iztēles ainas plūst pa visām smadzenēm un izveido telpisku klātbūtnes izjūtu. Lai ar pilnu atdevi gremdētos atmiņās, ir jāatslēdzas no patreizējās realitātes uztveres. To var salīdzināt ar filmas baudīšanu televīzijā. Kad cilvēks skatās filmu, viņš tajā brīdī ar visu atdevi ir iejuties ekrāna notikumos, bet notiekošais istabā, kur novietots televizors, paliek kā maznozīmīgs fons.
Arī televīzijas iespaidi vairāk aizrauj tēlaino puslodi. Savukārt televīzijas programma ir strukturāls katalogs, kuru cilvēks uztver ar loģisko puslodi. Lai orientētos televīzijas programmā, visi raidījumi ir izkārtoti pa precīziem pulksteņa laikiem. Skatītājs var izvēlēties arī televīzijas kanālus. Tāpat atmiņas mūsu smadzenēs ir izkārtotas kā tāda televīzijas programma. Lai atmiņās vieglāk orientētos, tās ir izkārtotas vairākos katalogos.
Ar atmiņām, kuras ir sagrupētas pa aptuveniem pulksteņa laikiem, dienām, mēnešiem un gadiem, cilvēks spēj orientēties laikā. Viņš apzinās savu vecumu, mēnesi, gadu un notiekošo pasaulē. Atmiņas var tikt piesaistītas konkrētām ģeogrāfiskām vietām. Ar šī atmiņu kataloga palīdzību cilvēks ātri spēj orientēties ģeogrāfiskās vietās, viņš saprot, kur atrodas, uz kurieni brauc, kur ir viņa dzīvesvieta, kur dzīvo viņa draugi un radinieki. Ģeogrāfisko atmiņu katalogu palīdz sistematizēt prasme orientēties kartē.
Tāpat atmiņas tiek sagrupētas arī pa tēmām un personām. Cilvēks izveido atmiņu katalogu, kurā ir sagrupēti visi iespaidi par kādu vienu konkrētu personu. Iztēlojoties šo cilvēku, atmiņās uzpeld vesela notikumu sērija. Šīs atmiņas mēdz būt subjektīvas, patīkamas vai nepatīkamas. Ja atmiņas ir patīkamas, gribas par šo cilvēku domāt un sapņot. Bet ja nepatīkamas, atmiņas ir uzmācīgas. Neitrālas personas vairāk saistās ar lietišķiem kontaktiem, kuri sagrupējas pa noteiktām tēmām.