Šī psihes funkcija tiecas radīt pašu harmoniskāko attiecību formu, lai izvairītos no konfliktiem, strīdiem, šķelšanās, nesapratnes, citas personības apspiešanas un neuzticēšanās. Attiecību krīzes attiecību ētika izlīdzina ar piekāpšanos. Tās piekāpšanās taktika ir sava veida ētisks paņēmiens, ar kura palīdzību tā cer pārliecināt partneri par savu labvēlību un gatavību kompromisiem. Attiecību ētika tiecas uz harmonisku vidējo līdzsvaru starp atšķirīgiem cilvēkiem.
Attiecību ētika spēj atbalstīt mērenas bezkonflikta attiecības ar nesaderīgu partneri, pamatojot to ar atbildību pret bērniem un līdz šim daudzos gados kopīgi sasniegtajām vērtībām. Tā cenšas nepieļaut arī ģimenes izjukšanu saviem tuvākajiem cilvēkiem. Uzskata, ka jebkurā attiecību sarežģījumā ir iespējams atrast kompromisu. Attiecību ētika ir pārliecināta, ka jebkuras attiecības, kuras izturējušas laika pārbaudi, savos pamatos ir stabilas, tādēļ strīdi un šķiršanās draudi liecina tikai par abu laulāto egoismu, ambīcijām un nevēlēšanos piekāpties.
Arī tad, ja izvērtušies asi strīdi, attiecību ētika cenšas samierināt karojošās puses. Tā aicina atlikt malā egoistiskās pretenzijas un apvainojumus, piekāpties un samierināties. Attiecību ētika jebkurā konfliktā tiecas ieņemt advokāta lomu. Turklāt abām karojošām pusēm vienlaicīgi. Tā uzstājas par izlīgumu. Arī tad, ja konfliktētāji skaļi uzsver viens otra grēkus, attiecību ētika aicina piedot pāridarījumus, noslēgt mieru un sākt jaunu dzīvi bez naida un apvainojumiem.
Attiecību ētika ir jūtīga pret citu bēdām. Tai ir nosliece uz līdzdzīvošanu. Pārdzīvojumi ir iekšēji, šajos brīžos cilvēks iegrimst sevī un atsvešinās, ir gatavs dalīties izjūtās tikai ar pašiem uzticamākajiem cilvēkiem. Izvairās no ārišķīgas līdzraudāšanas un līdzvaimanāšanas, nemeklē brīnummetodes, kritiskos brīžos cenšas saglabāt mieru un skaidru prātu. Taču izņēmuma reizēs spēj izrādīt pašaizliedzību, metoties glābt kādu saslimušo vai krīzē nonākušo, nerēķinoties ar savu laiku, veselību un iespēju inficēties.
Līdzjūtīgs mierinājums attiecību ētikas uztverē pats par sevi jau ir delikāts solis. Tāda dzīves pozīcija ļoti pievelk citus cilvēkus, kuriem vienmēr uz sirds ir sakrājies visa kā. Attiecību ētika pacietīgi šos grūtsiržus uzklausa, bet ātri vien tie sāk nomākt un apgrūtināt. Lai izietu no situācijas, tā sāk bēguļot un slēpties no šiem subjektiem, jo attiecību ētikai ir pagrūti pateikt skaidru “Nē”. Atteikums parasti iznāk diplomātisks, ko uzbāzīgāki subjekti ignorē.
Lai arī attiecību ētika ir vienmēr gatava palīdzēt un just līdzi, tā ir tikai tās dzīves pozīcija. Reāli biežāk attiecību ētikai nav īpašas intereses ne kādu glābt, ne risināt kāda problēmas. Taču tā nespēj pārkāpt savus ētiskos principus, tādēļ jebkurā kontaktā cenšas izturēties labvēlīgi, korekti, diplomātiski un šķietami ieinteresēti. Viena daļa to, kuriem ir pavāja attiecību ētika, nesaprot, ka šī labvēlība ir vispārēja pieklājība, ne reāla ieinteresētība, tādēļ nomoka attiecību ētikas pārstāvjus ar saviem bēdu stāstiem un garlaicīgām runām par sev interesējošām lietām.
Tai pat laikā attiecību ētika veiksmīgi spēj strādāt darbu, kurā nepieciešama garu monologu klausīšanās. Ja par bēdu uzklausīšanu maksā algu, attiecību ētika izjūt gandarījumu par tādu savu misiju. Noklausoties bēdu stāstu, attiecību ētika vienmēr iesaka līdzsvarojošus izejas meklējumus. Ir nepieciešams piekāpties, izrunāties, meklēt kompromisus un izlīgumus.