Ir tāda psihiska slimība – maniakāli depresīvā psihoze. Tā izpaužas fāžu veidā. Atsevišķos periodos cilvēkam uznāk pacilājoša eiforija, kuru nomaina depresīvs panīkums. Depresīvie periodi ir garāki par eiforijas periodiem. Pacilājošajā periodā slimnieks kļūst pārspīlēti komunikabls un atvērts. Depresīvajā fāzē paliek pārspīlēti noslēgts un izolēts no sabiedrības.
Mānijas stāvoklī ir pacilāts garastāvoklis, paātrināta domāšana un enerģisks kustīgums. Žesti pārlieku plaši, runa skaļa. Kontaktu loks paplašinās, izdevumos ir izšķērdība, optimisms pārspīlēts. Cilvēks ir rosīgs, ar lieliem plāniem un nodomiem. Viņš sevi uzskata par lielu mākslinieku, dzejnieku vai zinātnieku. Brīvo profesiju pārstāvjiem maniakālie stāvokļi ir radošās aktivitātes periodi.
Depresijas fāzē slimnieks ir nomākts, pasīvs un apātisks. Viņš visu dienu sēž, galvu nodūris, skatās vienā punktā lejup vai kaut kur tālumā. Kontaktu loks samazinās līdz galējam minimumam. Emocijās ir skumjas, bezizejas sajūta, dzīvesprieka zudums un neticība nākotnei. Domāšana un kustības ir gausas. Brīvais laiks aiziet pilnīgā bezdarbībā un gulšņāšanā.
Ar laiku parādās jaukti stāvokļi. Depresijas fāzes beigu posms ieilgst, un tā sāk pārklāties ar maniakālu pacilājumu. Kā arī otrādi – maniakālajam pacilājumam piejaucas depresīva nomāktība.
Mānijas pārņemts izgudrotājs bez jēgas ģenerē jaunas nepārbaudītas idejas, mētājas ar šaubīgām hipotēzēm, daudz ko iesāk, bet nepabeidz, tērē laiku pārgudrām, bet satura ziņā tukšām sarunām, mudina sākt neapdomīgus projektus, plātās ar savu “erudīciju” visos jautājumos, darbus sāk haotiskos laikos, vienmēr nokavē, nerēķinās ar citu laiku un nespēj saprasties ar pragmatiski domājošu priekšniecību.
Maniakālais uzbudinājums ar izgudrošanas māniju vai grafomāniskiem uzplūdiem atgādina narkotisko vielu radīto pacēlumu. Tas ir afekts, kuram seko izsīkums. Pacilājuma brīdī šķiet, ka kalnus varēs gāzt, taču tā ir tikai mānija. Radoša iedvesma ir sava veida narkotika, kura mērenās devās rada radošu pacēlumu, bet pārmērīgās devās tikai māniju. Mērens pacēlums veicina darbošanās, bet pārmērīgi uzbudinoša iedvesma traucē koncentrēt uzmanību pacietīgam darbam. Radošā enerģija aiziet ekstravagantā uzvedībā un komunikāciju pārspīlējumos.
Eiforiskā pacilājumā izgudrotājs mīl mētāties ar savām idejām. Jo citi vairāk sajūsminās par šīm idejām, jo viņš vairāk tās ģenerē. Bet visas šīs idejas ir virspusējas un šaubīgas. Izgudrotāja interešu loks ir ļoti plašs. Viņš mēdz aizrauties ar informācijas vākšanas pārmērībām. Kad izgudrotājs savācis milzīgu kvantumu informācijas, būtu laiks to analizēt, saprast lietas būtību, atlasīt derīgo no nederīgā. Lai sistematizētu informāciju, izgudrotājam nepieciešams to pārdomāt vienatnē, atslēdzoties no citas informācijas plūsmas.
Eiforiskajā periodā interešu loks nesamērīgi paplašinās, turpretī izolācijas periodos interešu loks nedabīgi sašaurinās. Izolācijas periodā izgudrotājs nepārtraukti domās risina savu ideju. Nekas cits viņu vairs neinteresē. Arī tad, kad viņš ir ciemos, uz ielas vai sabiedriskajā transportā, prātu ir pārņēmusi šī viena ideja. Viņš paliek pārāk noslēgts, nesabiedrisks, depresīvs, nomākts, atstāj novārtā sadzīvi, neinteresējas par kultūras un izklaides pasākumiem, nepievērš uzmanību apģērbam, sāk atgādināt nožēlojamu nabagu. Ideja tiek analizēta, analizēta un vēlreiz pāranalizēta, kas paliek par sava veida apsēstību.
Arī pārspīlēta izolēšanās, lai radītu ģeniālu un pasaulvēsturisku izgudrojumu, ir mānija. Tikai šajā gadījumā izgudrotājam depresijas vietā ir aktīva aizrautība. Mērķtiecīgs ceļš uz tālu mērķi dod jēgas sajūtu. Depresija tomēr pienāk, ja ceļš uz tālo mērķi pārmērīgi ieilgst, izgudrojums izrādās nekam nederīgs. Radošās profesijas lielā mērā ietver sevī lieluma māniju ar sapni par pasaules slavu vai vēsturisku misiju no vienas puses, un depresiju, izolēšanos, aizmirstību, sagrautus sapņus, izniekotus gadus no otras puses.