Sociālā loma un vidējais pilsonis

Ir viena cilvēka personības daļa, ar kuru viņš komunicējas sabiedrībā un pasniedz sevi svešiem cilvēkiem. Cilvēks tiecas atstāt universāla erudīta pilsoņa iespaidu, kurš vienmēr ir smaidīgs, labā garastāvoklī, labsirdīgs, mērķtiecīgs, pacietīgs, prasmīgs visos jautājumos, prot nopelnīt naudu, labi orientējas dokumentos, prot uzņemt ciemiņus, ir pieklājīgs, izskatīgs, laipns un atbildīgs. Tā ir sociālā loma. Ar tās palīdzību cilvēks saplūst ar sabiedrību, kurā viņš apgrozās. Ļaudis sāk līdzināties cits citam. Lai sabiedrība cilvēku cienītu un mīlētu, viņš cenšas maskēt savus vājos punktus, nerunā ar draugiem par šauri profesionāliem jautājumiem, neplātās ar kādām īpašām, taču patoloģiskās spējām. Sabiedrībā cilvēks tiecas ieņemt vidēja pilsoņa lomu.
Sabiedriskajās attiecībās komunikācija apzināti vairāk veidojas starp sociālajām lomām. Šādas lomas vienam cilvēkam var būt vairākas, kad ir nepieciešamība pāriet uz citu sociālo kontaktu loku. Sociālās lomas cilvēks spēlē jebkuros distancētos sabiedriskos kontaktos, kuros ir vāja intimitāte un ierobežota atklātība. Emocionalitāte tiek bremzēta, pakļaujot to striktām ētikas normām. Ar ētikas palīdzību cilvēks sevi pasniedz kā pieklājīgu un neuzbāzīgu sabiedrības pārstāvi.
Sociālajā lomā cilvēks runā un rīcībā nav impulsīvs un straujš. Viņš vispirms rūpīgi apdomā, ko var teikt, bet ko labāk neteikt, tikai tad runā. Rakstot e-pasta vēstules, viņš uzrakstīto rediģē, izņem ārā haotiskas un slidenas domas, izlabo gramatiskās kļūdas. No leksikas tiek izņemts ārā viss, kam citi varētu piesieties par nelīdzsvarotību, egoismu, amorālību, vājumu, muļķību, emocijām, tukšu filozofēšanu, pārgudrību, zināšanu trūkumu vai nekompetenci. Savā sociālās lomas leksikā cilvēks cenšas būt perfekts.
Lielākoties sociālā loma pastiprina racionālās un ētiskās iezīmes. Tiek bremzēta iracionalitāte un spontāna emocionalitāte. Īstu emociju vietā ir profesionāli iestudēts smaids. Šajā brīdī cilvēks darbojas savas profesijas ietvaros. Domāšana ir profesionāla, tikai ir nepieciešama veiksmīga komunikācijas forma, lai varētu veiksmīgi ar savu profesionālo uzdevumu iekļauties sabiedrībā.
Profesija no sociālās lomas puses tiek atainota citiem kā standarta pazīmju komplekts – amats, statuss, darba vieta, alga, stāžs, diploms, uzvalks un formas tērps. Vērtējot svešu cilvēku, lielākoties tālāk par formāliem datiem mēs neaizdomājamies. Bieži vien ar to pietiek. Formālisms ir sava veida tipoloģija. Iedalot cilvēku kādā formālā kategorijā, mums automātiski par šo cilvēku ir “viss skaidrs”. Tādēļ jebkurai tipoloģijai, kuru izmanto profesionālo kadru atlasei, ir tendence vispirms akcentēt sociālo lomu. Pirmajā mirklī cilvēks tiek iedalīts kādā sociālajā plauktiņā, bet lielai daļai tipu dalījums iztēles priekšstatos tie paši sociālie plauktiņi vien ir.
Cilvēks cenšas iestrādāt ikdienā tādu sociālo uzvedību, kura nes viņam vislielāko veiksmi. Viņš pat nemēģina no šīm iezīmēm atbrīvoties, jo loma ir ierasta un pat iemīļota. Nosakot otra cilvēka tipu, šīs lomas iezīmes iekrīt uzmanībā pašas pirmās. Veiksmīgi iestrādāta sociālā maska garantē iespēju atrast labi apmaksātu darbu. Darba intervijā nekādi nav iespējams pierādīt savu īsto profesionalitāti un spējas, tādēļ tikai stabili iestrādāts daudzsološs optimisma pārpilna censoņa tēls pārliecina darba devēju jau pirmajā mirklī.
Oficiālās tipoloģijas, kurās viss ir rūpīgi sakārtots, atzīmēti ietekmīgi speciālisti ar augstāko izglītību, aicinājumi uz konsultācijām, uzskaitīts panākumu un attīstības plānu saraksts, minēti kontakti ar ietekmīgiem biznesa pārstāvjiem un izglītotiem citu nozaru speciālistiem, pamatā ir sociālo lomu tipoloģijas.
Gints Veiss