Ja socionikas entuziasts sev piedēvē vienu negrozāmu tipu, nav nekādas garantijas, ka šis tips raksturo viņa stiprāko psihes funkciju. Drīzāk ir tendence izvēlēties sev tādu tipu, kura dominējošā funkcija pašam ir viduvēja, bet par katru cenu gribas sev un citiem iestāstīt, ka tā ir stipra. Socionika dod tikai miglainu un virspusēju priekšstatu par šo funkciju, un daudziem tas nemaz nav svarīgi. Bet tiklīdz tips ir noteikts aplami, vienlaicīgi ar to tiek akcentēta neesoša šķietami stiprā funkcija.
Iebilde pret dažādu tipu saplūsmēm ir tāda, ka cilvēkam ir viena dominējošā psihes funkcija. Teorijas pamatā ir psihes modelis, kur visas funkcijas ir saliktas precīzi pa plauktiņiem. Atrodot sevi vairākos raksturojumos, rodas juceklis un mēs nezinām, kādas psihes funkcijas cilvēkam dominē.
Tai pat laikā, ja cilvēks izvēlas vienu konstantu raksturojumu, nav pilnīgi nekādas garantijas, ka šis tips raksturo viņa stiprāko psihes funkciju. Drīzāk otrādi. Lielākoties ir tendence izvēlēties sev tādu tipu, kura dominējošā funkcija mums ir viduvēja, bet mēs par katru cenu gribam sev un citiem iestāstīt, ka tā ir stipra.
Dominējošā psihes funkcija ir viena, lai vai cik tipos cilvēks atradīs kaut ko no sevis. Taču tipu apraksti un testi spēj dot tikai miglainu priekšstatu par šo funkciju, un daudziem tā nemaz nav svarīga. Bet tiklīdz tips ir noteikts nepareizi, tā uzreiz tiek akcentēta pilnīgi cita šķietami stiprā funkcija. Izvēloties piecus dažādus tipus, ir lielāka iespēja, ka mūsu dominējošā funkcija akcentējas vairākos līdzīgu tipu aprakstos.
Savu dominējošo psihes funkciju liela daļa nemaz nejūt, jo uztver to kā pašsaprotamu lietu, kurai vispār nav vērts pievērst uzmanību. Šī funkcija ir tik ierasta un ikdienišķa, ka pašam var palikt nepamanīta. Labāk tā ir pamanāma citiem no malas, kura var izcelties arī ar kādām pārmērībām. Bet pats cilvēks teiks, ka nē, nē, tas viņa personībā nav nekas īpaši svarīgs.
Tā kā nav vēl atrastas metodes precīzai socionisko psihes funkciju noteikšanai, tādēļ socioniķiem ar atšķirīgu domāšanu ir pilnīgi dažādi viedokļi par šo funkciju saturu un izpausmēm. Funkciju lokalizācija psihē nav noteikta un dokumentēti pierādīta anatomiskos mērījumos, kas nozīmē to, ka izvēloties konstantu tipu, kurā psihes funkcijas ir saliktas precīzi pa plauktiņiem, šim rezultātam nav pierādījumu un reāla seguma.
Funkciju spēks un attīstības līmenis var atšķirties dažādiem viena tipa cilvēkiem. Atšķirīgs tas būs vīriešiem un sievietēm, bērniem, jauniešiem un pusmūža ļaudīm. Dominējošās psihes funkcija aktivitāte var mainīties līdz ar gadiem un dzīvesveidu. Bērnībā, skolas gados, pusmūžā un vecumā dominējošo funkciju spēks un iespējas krītas vai pieaug atkarībā no organisma veselīguma un dzīvīguma.
NAV NEKĀDU PIERĀDĪJUMU
Taču nevajadzētu savas stiprās un vājās puses saistīt tikai ar socionisko teoriju. Socioniskās funkcijas ir pārāk vispārinātas un izplūdušas. Socioniķiem ir tieksme iedomāties, ka viss viņu teorijā ir absolūti pareizs un pilnīgs, kas izskaidro visu cilvēkā notiekošo, bet reāli socionika ir balstīta tikai uz subjektīviem un virspusējiem novērojumiem. Pagaidām psihes funkcijas un modelis ir tikai pašu socioniķu teorētiskās iztēles auglis.
Ar astoņām nekonkrētām psihes funkcijām ir par maz. Cilvēkam būs dažādas un konkrētas dominējošas intelektuālās funkcijas, kuras noteiks viņa spējas un prasmes kādā profesijā, bet kādas socionikā nav aprakstītas. Socionikā reāli vajadzētu būt divas vai trīs reizes vairāk psihes funkcijām. Lai arī socionikas pamatlicēji bijuši matemātiķi, starp psihes funkcijām nevar atrast skaidru pazīmi, kura liecinātu par labām matemātiskām spējām. Skaidrs, ka tā ir kaut kāda loģika. Bet socioniskā loģika ir pārāk vispārināta, kura raksturo tikai kaut kādu subjektīvu un stiepjamu loģiskumu, bet ne konkrētas prasmes risināt kādus matemātiskus uzdevumus.