Intuīcija un realitātes izjūta

No Junga ir nācis tāds jēdziens kā intuitīvais tips, tas ir klāt visās tipoloģijās, kuras balstītas uz Junga tipiem. Taču tikai retajam ir kāda skaidrība, ko ar to Jungs bija domājis. Lai varētu veiksmīgi pateikt, vai cilvēks tiešām pieder pie šī intuitīvā tipa, būtu vērts sameklēt vismaz aptuvenu atbildi, par ko tur īsti ir runa.

Intuīcija ir nepieciešama jebkuram, jo bez tās cilvēks sevi pazudinātu. Tā jūt realitāti patreizējā mirklī un tuvākajās sekundēs. Domājot dziļas domas savā istabā, bez intuīcijas var ļoti labi iztikt, bet uz ielas un izejot cilvēkos domātājs ir spiests pievērst uzmanību apkārt notiekošajam. Runājot par intuitīvo tipu, ar to Jungs bija domājis tieši šo domātāju, kurš sēž istabā četrās sienās un filozofē, un kuram intuīcija tā īsti nemaz tajā brīdī nav vajadzīga.

Atbilde šai pretrunai ir tāda, ka domātājs šo intuīciju pārnes no realitātes uz domāšanu. Tā ir intuīcija prātā un domās. Filozofi vēl pirms Junga intuīciju sadalīja divās pretējās daļās, no kurām viena ir mums labāk saprotamā intuīcija reālajā situācijā, bet otra veida intuīcija darbojas tikai domās un iztēlē. Filozofi to sauca ar intelektuālo intuīciju. Jungs kā filozofiju mīlošs dvēseļu analītiķis paņēma šo ideju, ieliekot savos tipos uz iekšu vērsto intraverto un uz ārpasauli vērsto ekstraverto intuīciju.

Tomēr rezultātā Jungs ieguva kaut ko citu, jo viņš nebija ņēmis vērā, ka arī pretējiem sajūtu tipiem tāpat piemīt intuīcija. Pamatā Junga izdalītais intuitīvais tips vairāk izmanto šo intelektuālo intuīciju, kura pastāv tikai domās un iztēlē. Sajūtu tips vairāk izmanto to intuīciju, kura vajadzīga reālajā situācijā šeit un tagad.

Tas viss var likties skaidri un saprotami tikai no vienpusīgas teorijas uztveres. Pagriežot šo jautājumu no citas puses, tur viss var sanākt pilnīgi savādāk un radīt sajukumu. Lai rastu tajā visā skaidrību, mēģināšu to visu šķetināt soli pa solim.

IZJŪTU INTUĪCIJA

Ar filozofu aprakstīto tikai domās esošo intuīciju var saistīt Junga izdalīto intuitīvo tipu, taču nesteigsimies intelektuālo intuīciju piedēvēt emocionālajam tipam. Pretējo filozofu izdalīto intuīciju patreizējā realitātē krievu valodā dēvē par чувственная интуиция. Šī jēdziena tulkojums dod pretrunīgus rezultātus. Ar to var saprast dažādas nianses, kuras tipologiem var sajaukt galvu. Akadēmiskos psiholoģijas rakstos var atrast vecmodīgu jēdzienu jutekliskā intuīcija, kas ir radies kā pārmērīgi tiešs un neveikls tulkojums. Sākotnēji šķiet, ka ar to ir domāts kaut kas seksuāls un saistīts ar maigumu. Tā kā šis jēdziens rada divdomīgas asociācijas, precīzāk būtu runāt par izjūtām un to dēvēt par izjūtu intuīciju.

Vārdu чувственная var tulkot kā jūtīgumu, sensitivitāti, izjūtu vai sajūtu. Tas sevī var ietvert jūtību uz emocionāla satura vārdiem, raudulīgumu, maigumu, empātiju, jutekliskumu, kaut ko ļoti sievišķīgu. Ar šo intuīciju var saprast sievietes empātiju, prasmi izjust otra noskaņojumu un slēptās izjūtas. Šādas īpašības vairāk var piedēvēt emocionālajam tipam, kuru varētu saukt arī par izjūtu tipu. Aprakstos krievu valodā emocionālais tips tiek saukts par чувствительний тип. Tātad jūtīgais tips. Angļu valodā šī tipa raksturošanai tiek lietots vārds feeling, kas raksturo jūtas un izjūtas. Jūtīgums būtu sensing, bet tas jau nozīmē sajūtas.

Vārds чувственная ietver sevī arī ķermeņa receptoru jūtīgumu, prasmi sajust ar smalkiem detektoriem apkārtējo pasauli, smaržas un garšas. Tas jau ietiecas sajūtu tipa lauciņā. Tikpat labi, lai vēl vairāk tipologiem sajauktu galvu, to varētu saukt arī par sajūtu intuīciju. Var būt arī muskuļu sajūtas, kuras atsaucas kā fiziska apkārtējās realitātes izjūta. Pamatā izjūtu intuīciju var saistīt ar kustīgās un mainīgās pasaules uztveri šajā mirklī. Receptori uztver signālus no maņu orgāniem, un zemapziņā rodas pirmā nojauta par notiekošo.

Emocionālajam tipam šie signāli atbalsojas emocijās, rada kādus izjūtu viļņus. Sajūtu tipam tie atbalsojas ķermeņa sajūtās un vibrācijās. Emocionālais tips vairāk izjūt skaņas un elpošanas ritma izmaiņas, sajūtu tips vairāk jūt realitāti ar ķermeni. Katram no tiem izjūtu intuīcija darbojas savādāk, tomēr tā tiecas saplūst vienā kopējā realitātes izjūtā, kas ietver sevī gan orientēšanos realitātē pēc skaņām un trokšņiem, gan plastisku sava ķermeņa sajūtu kustībā.

Izjūtu intuīcija attīstās darbojoties un dzīvojot pa realitāti. Cilvēkam iestrādājas iemaņas, pieredze un veiklība. Intelektuālās intuīcijas pārsvaru pār izjūtu intuīciju var saistīt ar mazkustību, statisku ķermeņa stāvokli un stīvumu locekļos. Ja domātājs iziet cilvēkos, viņam ir jāieslēdz sava izjūtu intuīcija un intelektuālā intuīcija jāsūta atpūsties.

APKĀRTNES IZJŪTA UN PSIHES DOMINANTE

Lai arī intuīcija reālajā situācijā ir kaut kas cits, tā savā veidā ir saistīta ar Junga tipiem. Tikai kādā veidā? Tā vairāk būs saistīta ar dominējošajām psihes funkcijām, jo intuīcija ir visur klāt ikdienā, tāpat dominējošā psihes funkcija ir visur klāt un ietekmē pasaules izjūtu. Ja dominējošā ir laika intuīcija, tā būs sava veida laika izjūta. Ja tā ir iespēju intuīcija, tā būs kāda iespēju izjūta. Bet ja dominējošā ir varas jeb spēka sensorika, tā būs kāda spēka un varas izjūta. Dominējošā strukturālā loģika būs kāda sruktūras vai sistēmas izjūta. Ja darbības loģika, tad tā būs darbības izjūta. Šīs sajūtas un izjūtas ir ārpus prāta un domāšanas. Tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks izjūt ātri un veikli, bez piedomāšanas. Viņš vienkārši jūt.

Intuīcija reālajā situācijā attīstās arī pilnīgi neizglītotiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Tam būs saistība arī ar instinktiem un refleksiem. Meklējot dominējošo psihes funkciju, to būtu vērts ņemt vērā. Ja dominējošā ir strukturālā loģika, tas var būt arī pavisam nedomājošs un mazizglītots indivīds, toties viņš apkārtējā realitātē jūt sistēmas klātbūtni.

Intelektuālā intuīcija attīstās tad, ja vairāk tiek darbināts prāts un domāšana. Tas ir kaut kas tāds, kas nāk papildus klāt parastajai intuīcijai. Dominējošā struktūrloģika ne tikai jūt sistēmu, bet prot to arī analizēt un saprast. Psihes funkcijām jau nosaukumā var izdalīt divas daļas, no kurām pirmo daļu var saistīt izjūtām un intuīciju. Tās būs laiks, iespējas, darbība, struktūra, spēks, sajūtas, emocijas un attiecības.

Otrā daļa psihes funkcijām būs saistīta ar intelektu. Tās būs loģika, ētika, kā arī intelektuālā intuīcija un sensorika. Loģiskajam tipam intelekts un intelektuālā intuīcija ir saistīta ar kādiem sarežģītiem loģikas algoritmiem, ētiskajam tipam ar ētisku domāšanu. Ētika kā intelekta daļa var būt pavisam sausa un bez emocijām. Sajūtu tipiem biežāk būs raksturīga praktiskā domāšana, kurā intelektuālas lietas tiek saistītas ar kaut ko fiziski sajūtamu un materiālu.

IZTĒLES PIEREDZE - IESPĒJU INTUĪCIJA

Parastā intuīcija pieturas pie esošās realitātes, kuru tā uztver ļoti smalki un niansēti, cita realitāte tiek izmantota salīdzinājumam un tālāko notikumu prognozēšanai. Arī tad, kad cilvēks dodas uz darbu vai veikalu, intuīcija seko līdzi visam, kas notiek apkārt. Atmiņā intuīcija patur visu realitātes ainu bez atlases kā filmējot video ar auto reģistratoru. Pēc tam šķietami aizmirst, toties kritiskā brīdī nostrādā neapzināta atmiņa.

Lai arī intuīcija palīdz neiekulties nepatikšanās, tās uzdevums ir novērst nepatīkamos notikumus jau laicīgi, nevis glābties no briesmām pēdējā sekundē. Lai arī reālā situācijā ir nepieciešama strauja intuīcija, biežāk ikdienā mums nākas prognozēt notikumus, kādi vēl nav pieredzēti, un vietās, kur neesam klāt. Izmantojot dažas informācijas drumslas, varam iztēloties, kas notiek citur pasaulē, citā pilsētā, ko dara mums zināmie cilvēki. Pēc pieredzes varam aptuveni prognozēt, kādi notikumi varētu risināties tuvākajā laikā.

Intuīcijai palīdz iztēles pieredze. Notikumu prognozēšana iztēlē ar scenāriju palīdzību jau ir intuitīvajam tipam raksturīgā iespēju intuīcija. Iztēlojoties satraucošus varbūtējus notiku­mus, mēs tos izjūtam ar klātbūtnes sajūtu. Iztēlē tiek palaista filma, kurā šķietami esam iejaukti. Pēc iztēles dinamikas ir iespēja prognozēt šo notikumu iespējamās sekas. Ja kāds kaut ko stāsta, trūkstošo informācijas daļu aizvieto reālistiska iztēle. Reālā pieredze tiek salīdzināta ar atmiņām, kuras gūtas savā pieredzē, televīzijā, lasītas grāmatās, internetā, žurnālos vai citā literatūrā.

Ar daudzveidīgu iztēles scenāriju palīdzību ir iespēja prognozēt notikumu attīstību, izdzīvojot ar klātbūtnes sajūtu daudzveidīgas situācijas. Lai iztēle neaizvestu pie fantastiska un neiespējama rezultāta, intuīcija seko līdzi izjūtās un emocijās. Iztēle darbojas spilgti, bet pats fantazētājs varbūt atrodas savā istabā pilnīgā drošībā. Tā vairs nav intuīcija reālajā situācijā.

IZJŪTA TUVUMĀ UN PLAŠĀKĀ TELPĀ

Bet kā tad atšķiras intuitīvā un sajūtu tipa intuīcija reālajā situācijā, ko tie izjūt savādāk? Sajūtu tips ir ar izteiktāku izjūtu tuvumā, viņš kā svarīgākos uztver tuvumā esošus objektus, stabili stāv uz kājām, parasti nekam neuzgrūžas, jo izjūt ar koncentrētām sajūtām telpu ap sevi. Intuitīvajam tipam ir raksturīgāka izjūta tālajā distancē, viņš spēj labāk kontrolēt plašāku telpas daļu ap sevi, toties paviršāk uztver notiekošo tiešajā tuvumā. Uzmanība paspēj uztvert milzumdaudz interesantu objektu, kuri pārvietojas vai atrodas kaut kur perifērijā. Uz šiem attālinātajiem objektiem netiek fokusēta centralizēta uzmanība, drīzāk uzmanību piesaista viss kopā, daudzi objekti vienlaicīgi plašā perifērijas diapazonā.

Pamatā te ir runa par uztveres īpatnībām, kā cilvēks izjūt reālo pasauli ap sevi. Intuīcija paplašina uztveri, dod iespēju uztvert realitāti vairāk un ātrāk. Apziņa orientē uzmanību uz tuvākiem vai tālākiem objektiem, par kuriem cilvēks domā, izdala kā galvenos un svarīgākos. Līdz ar to no uzmanības izslīd pārējā realitāte. Intuīcija palīdz paturēt atmiņā un neapzinātā uzmanībā apziņas neievēroto daļu.

Arī iztēle pielāgojas dominējošajam uzmanības laukam. Sajūtu tips domā par lietām un cilvēkiem, kuri iztēlē atrodas tiešā tuvumā, gandrīz vai ir sajūtami. Intuīti fantazē plašākos ainaviskos kopplānos.

Lai intuītam rastos interese par tuvumā esošo realitāti, viņam ir jāaktivizē savas sajūtu rezerves. Viņš it kā iejūtas sajūtu tipa lomā, bet šīs sajūtas ir īslaicīgas. Pēc aktivizācijas uzmanība attālinās. Sajūtu tips savukārt tuvumā esošo uztver nepārtraukti. Tāpat sajūtu tips var ļoti labi uztvert tālāk esošus objektus, bet uz īsu brīdi, ja tur gadījies kaut kas interesants.

Gints Veiss